Uldis Šmits: “Nord Stream – 2” lietas aizkulises pagaidām maz zināmas 0
Pastāv diezgan vājas izredzes, ka varētu palikt spēkā 1987. gadā noslēgtais divpusējais Līgums par vidējā un tuvā darbības rādiusa raķešu likvidāciju jeb INFT. ASV jau uzsākušas izstāšanās procedūru, jo Krievija līgumu ilgstoši neievēro. Tomēr vēl nav atmestas visas cerības saglābt šo līgumu jeb Eiropas drošības stūrakmeni, kā to raksturoja NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs alianses aizsardzības ministru sanāksmē Briselē.
Bet viņš arī preses konferencē piezīmēja: pretēji līguma noteikumiem izstrādātās Krievijas raķešu sistēmas “ir tikai daļa no plašākas ainas”. Respektīvi, daļa no Kremļa politikas, kurā, piemēram, ietilpst arī spēka lietošana pret kaimiņiem. Tāpēc alianses kolektīvās aizsardzības spējas joprojām jāstiprina.
Taču iepriekš pieminētajā kopainā iezīmējas arī gāzes vada “Nord Stream – 2” tēma.
Tā, kā allaž uzsvēris Stoltenbergs, nav NATO kompetence. Kaut pavisam noteikti ir Eiropas drošības jautājums. Pērn Tramps nekautrējās to izklāstīt ne tikai veselā sērijā tvītu, bet arī NATO samitā.
Īsi sakot – uz amerikāņu rēķina no krieviem pasargātie bagātie eiropieši, kuri negrib atvēlēt naudu savai aizsardzībai, vienojas ar šiem pašiem krieviem par cauruļvada būvi, tādējādi maksās viņiem par gāzi miljardiem dolāru, un “tas ir ļoti nepiedienīgi”, piedevām Vācija enerģētikā jau kļuvusi “Krievijas gūstekne”. Būtībā šoreiz grūti ko iebilst Trampam. Kuru gan drīzāk uztrauc nevis Kremļa politika, bet tas, ka Eiropā par maz iepērk gāzi no Amerikas.
Politiskos apsvērumus vairāk skaidrojis ASV valsts sekretārs Maiks Pompeo, un šā gada sākumā arī ASV vēstnieks Vācijā Ričards Grenels, kurš ap janvāra vidu nosūtīja attiecīgajiem vācu uzņēmējiem (“Bild” citētu) vēstuli ar atgādinājumu, ka viņu iesaistīšanās “Nord Stream – 2” projektā ir saistīta ar ASV likumā paredzētiem sankciju draudiem. Vācijas partiju un darījumu aprindas pauda sašutumu par jaukšanos biznesā.
Tas neatturēja Grenelu kopā ar vēstnieci Dānijā un vēstnieku Eiropas Savienībā nesen publicēt ko līdzīgu uzsaukumam, kurā brīdināja par enerģētiskās atkarības ģeopolitiskajām sekām un retoriski uzdeva dažus ne pārāk diplomātiskus jautājumus: vai Eiropai būtu vērts nonākt atkarībā no valsts, kura nesen izmantojusi Eiropā ķīmisku ieroci un arī sagrābusi un anektējusi citas suverēnas valsts teritoriju…
Publikācija bija pielāgota Briselē izskatāmajiem t. s. gāzes direktīvas grozījumiem, kas paredzētu, ka Eiropas Savienībā no trešajām valstīm vilkto cauruļvadu izbūve un funkcionēšana jāpakļauj ES iekšējā tirgus noteikumiem. Vācija šos grozījumus bija stūrgalvīgi bloķējusi. Līdz pēdējam brīdim, kad šomēnes Francija nolēma tos atbalstīt.
Berlīnei nācās uz ātru roku rast kompromisu.
Pāris nedēļas pēc Āhenē parakstītā Francijas un Vācijas jaunā sadarbības un integrācijas līguma abu Eiropas lielvalstu starpā acīmredzami bija iezagušās domstarpības, un Emanuels Makrons atteica dalību Minhenes drošības konferencē, aizbildinoties ar iekšpolitisko aizņemtību. Minhenē runas lielā mērā bija centrētas uz INFT, un konferences namatēvs Volfgangs Išingers intervijās konferences priekšvakarā cēla trauksmi attiecībā uz eiropiešu vājo sagatavotību aizsardzības jomā un ilūzijām, ka Eiropu ieskauj draugi un sabiedrotie vien. Neprecizējot, kurš šādas ilūzijas lolo (jo ir, kas nelolo nepavisam) un galvenais – kāpēc.
“Nord Stream – 2” lietas aizkulises pagaidām maz zināmas, un tās noslēgums vēl jāgaida.
Bet uzkrītoši ir Berlīnes valdošo politiķu paziņojumi, kuru tonis un nereti saturs atšķiras no agrākajiem. Tiek atzīts, ka Vācija varbūt nemaz nav tik enerģētiski neatkarīga, tāpēc vajadzētu tā kā vairāk diversificēt piegādes. Un “Nord Stream” projekts no Krievijas puses, iespējams, nav tikai ekonomisks projekts vien, tam piemīt arī noteikti stratēģiski aspekti.
Tāpēc, atkārto kanclere Angela Merkele, galvenais tagad ir panākt Maskavas garantijas, lai gāzes tranzīts caur Ukrainu saglabātos. Katrā ziņā “Nord Stream” projekts, kristīgo demokrātu vadītājas Annagrētas Krampas-Kerenbaueres vārdiem, nav tas, ko viņa atbalsta “no visas sirds”, bet ko padarīsi – lēmumi par cauruļvada ierīkošanu jau ir pieņemti, un tie tika “iniciēti citas VFR valdības laikā”. (Taisnība – valdība bija “cita”, tomēr joprojām amatā esošās kancleres vadīta, kura turpināja priekšteča Gerharda Šrēdera uzņemto kursu.)
Turklāt ekonomiskā sadarbība pastāvēja pat aukstā kara gados, saka Krampa-Karenbauere.
To teica arī Merkele Minhenē. “Krievijas gāzes molekula ir un paliek gāzes molekula” un vai tai tagad stāvoklis būtu sliktāks. Varētu atbildēt, ka patiešām ir sliktāks. PSRS attiecībās ar Rietumiem daudzmaz ievēroja starptautisko tiesību aktus un ārējās pieklājības normas.
Saistīt “Nord Stream” cauruļvadus ar drošības apdraudējumiem oficiālā Berlīne nemīl. Tas arī varētu vedināt uz apcerēm, kur ir ieguldīta Vācijas maksātā nauda par gāzi. Vai aptuveniem secinājumiem par to, ar kādu līdzekļu palīdzību tad īsti ir tapušas, piemēram, pret Eiropu pavērstās raķetes.
