Uldis Šmits: Nodevība. Ne pirmā, ne pēdējā 0
Neilgi pirms aiziešanas no Ukrainas ārlietu ministra amata Pavlo Kļimkins “feisbukā” nāca klajā ar sava veida novēlējumu vai, drīzāk, brīdinājumu, kas adresēts galvenokārt viņa valsts nākamajai valdībai. Bet var būt noderīgs arī baltiešiem.
Ministrs, kas ilgstoši atradās diplomātiskās frontes pirmajās līnijās un tāpēc pēdējos gados bija viens no presē biežāk piesauktajiem pasaules politiķiem, protams, pieminēja Krievijas delegācijas atvešanu atpakaļ Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā (EPPA), jo šī “Eiropas nodevība mums visiem sāp”. Viņš gan šo faktu atgādināja sakarā ar dažādiem spekulatīviem pieņēmumiem un jautājumiem, kādi tad īsti nosacījumi Krievijai tika un vai vispār tika izvirzīti, izņemot zināmo prasību, lai Maskava atmaksā iekavēto dalības naudu (33 miljoni eiro gadā.)
Neskaidrības patiešām pastāv – oficiālā Berlīne un oficiālā Parīze, kas klusībā izkārtoja Krievijas atgriešanos EPPA, to darīja t. s. starptautiskajai sabiedrībai pilnīgi necaurskatāmā veidā.
Nerēķinoties ar daudzu partnervalstu viedokli un tās, cik noprotams, pienācīgi neinformējot. Palaikam izskanēja vien ziņas, ka Strasbūrā pieņemas spēkā attiecīga rosība, cīniņi par reglamentu maiņu, asamblejas deputātu smadzeņu skalošana un tamlīdzīgas aktivitātes.
Līdz Vācijas ārlietu ministrs izziņoja prieka vēsti: “Krievija pieder Eiropas Padomei ar visām tiesībām un pienākumiem.” Kaut gan, ne pārāk pārspīlējot, varētu teikt arī pretēji – Eiropas Padome nu atkal pieder Krievijai.
Ja šāda tendence pastiprināsies, Baltijas valstīm varbūt vajadzētu nopietni apsvērt iespēju atsaukt dalību organizācijā, kura nav spējusi atrisināt nevienu Kremļa režīma uzturēto tā dēvēto iesaldēto konfliktu, nerunājot par kariem, un kuras pastāvēšanas jēga vairs nav īsti uztverama, ja neskaita Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas paspārnē darbojošos Eiropas Cilvēktiesību tiesu.
Tomēr ne jau tas ir pats galvenais, kā raksta pieredzējušais Ukrainas politiķis.
“Sliktākais būs, ja Krievija un Eiropa nolems, ka tās var vienoties aiz mūsu muguras, un mēģinās uztiept mums svešu stratēģiju un taktiku.”
Kuluāros jau tagad esot dzirdama spriešana, “ka Ukraina ir kopējs Krievijas un Eiropas kaimiņš”, tāpēc tām par Ukrainu jāuzņemas kopēja atbildība un jāīsteno kopēja rīcība, kaut “patiesībā rīkosies krievi, bet Eiropa vēros”. Tāpēc, lai novērstu, ka “mūsu likteni kāds izlemj mūsu vietā”, lēmumi jāpieņem pašiem, citi palīdzēs ukraiņiem vien tad, ja viņiem piemitīs nesalaužama griba aizstāvēt savas pozīcijas.
Pavlo Kļimkina atzinumi nav bezkaislīgi un nevar tādi būt. Viņš arī neizsakās kā objektīvs eksperts, bet kā cilvēks, kas bijis politikā iesaistīts, izbaudījis to uz savas ādas. Tomēr viņa secinātais sasaucas ar Baltijas valstu reiz piedzīvoto, kaut, protams, vēsture neatkārtojas vai, atbilstoši slavenajam teicienam, atkārtojas kā farss. Bet mūsdienu politikā farsa elementu netrūkst ne Putina, ne lielo demokrātu Makrona un Merkeles izpildījumā. Tramps, būdams profesionālis, piedalās ārpus konkurences.
Savukārt Eiropas demokrātijas ilgi un pat ne pirms tik daudziem gadiem izlikās, ka tās ar Kremli vieno kopīgas vērtības, ar to domājot ne jau Rietumos ieplūdināto Krievijas naudu, bet gan tiesiskumu, pilsoniskās un pārējās brīvības. Francijā dažu intelektuālo aprindu pārstāvji tomēr brīdināja par tādas attieksmes pārsteidzīgumu. Vācijā brīdinājumi, šķiet, vispār izpalika vai tos apklusināja biznesa lobiji, kuriem, un patiesībā ne tikai viņiem vien, būtībā ir dziļi nospļauties par jelkādu agresiju. (Pat 21. gadsimta Eiropā notikušu pasažieru lidmašīnas notriekšanu vai noziegumu ar aizliegtas ķīmiskas kaujas vielas izmantošanu.)
Demokrātiskās vērtības sludinošie valdošie politiķi tik klaji cinisku attieksmi nevar atļauties, viņi paziņojumos “pauž bažas”.
Ar kurām nerēķinoties, Krievija faktiski sagrābusi piekto daļu Gruzijas teritorijas pēc 2008. gada “konflikta”, kas palika bez sekām. Kremļa agresija Ukrainā piespieda Rietumus kaut ko uzsākt, taču īpaši Berlīnei šī situācija sagādā īstas Vertera ciešanas, kas izpaužas arī EPPA aizkulišu spēlēs. Vai “Nord Stream-2” projekta caursišanā un neveiklajā iztēlošanā par saimniecisku projektu, kāds tas varbūt ir gāzes saņēmēju tehniskajos aprēķinos, bet ne piegādātāja politiskajos apsvērumos.
Pirmām kārtām tiem būs sakars ar Ukrainu, kura gan būs vienīgi etaps ekspansijas telpas tālākajā paplašināšanā. Tāpat kā kādreiz Igaunijas, Latvijas un Lietuvas neatkarības iznīcināšana bija tikai starpposms noteiktu plānu realizācijā.
Tāpēc daudz kas apsverams būtu arī Baltijas valstu vadītājiem. Laiks līdz 23. augusta atcerei tam ir visnotaļ piemērots.
