Uldis Šmits: Mums arī ir tiesības vērtēt PSRS vēsturi 0
“Molotova–Ribentropa Eiropa bija padomju un nacistu kopražojums,” raksta vēsturnieks Timotijs Snaiders, un neapšaubāmi, ka “daudzkārtējās pastāvīgās okupācijas ietekme visdramatiskākā bija zemēs, ko Hitlers bija nodevis Staļinam 1939. gada neuzbrukšanas pakta slepenajā protokolā, tad atņēmis pirmajās iebrukuma dienās, lai atkal Staļinam zaudētu 1944. gadā.
Pirms Otrā pasaules kara šīs zemes bija neatkarīgas valstis Igaunija, Latvija un Lietuva, kā arī Austrumpolija.”
Vēl nebūtu mazsvarīgi piemetināt, ka baltieši bija uzcēluši savas valstis gandrīz no nekā. Latvija pēc Pirmā pasaules kara un atbrīvošanās cīņām mantoja postažu, iedzīvotāju skaits bija sarucis par vairākiem simtiem tūkstošu, un tautsaimniecības atjaunošanas smagumu uz saviem pleciem iznesa nepilns pusotrs miljons palikušo. Liktenīgajā 1940. gadā Latvijā bija aptuveni 1,9 miljoni cilvēku, tad pēc Otrā pasaules kara – atkal nepilns pusotrs miljons, taču, kā labi zināms, Latvijas PSR laikā iedzīvotāju skaits nepārtraukti pieauga, bet latviešu īpatsvars tajā strauji samazinājās. Tāpat zināms, ka šī latviešu īpatsvara samazināšana bija noteiktas politikas sekas un arī neafišēts mērķis.
Mūsdienās ierasts gandrīz visu, arī demogrāfiskos procesus, sasaistīt ar labklājību. Tādā gadījumā ir vēl jo noderīgāk ielūkoties pirms pāris gadiem notikušās starptautiskās konferences “Padomju Savienības nodarītie zaudējumi Baltijā” materiālos (tie pērn tika izdoti grāmatā) un konkrēti Igaunijas premjera padomnieka Dr. Kaleva Kuka referātā – tajā viņš, starp citu, atsaucās uz “Eurostat” 1993. gada datiem, saskaņā ar kuriem togad “Igaunijas IKP uz vienu iedzīvotāju bija 7% no attiecīgā Somijas rādītāja”. Nupat neatkarību atguvušo igauņu atpalicība bija izskaidrojama ar viņu pusgadsimta ilgo atrautību no brīvās pasaules ekonomikas un viņu valsts kļūšanu “par kopējās Padomju Savienības ekonomikas daļu un padomju republiku”. Jo starpkaru posmā Igaunijas un Somijas ekonomiskās attīstības un, kas svarīgākais, dzīves līmeņa radītāji bija līdzīgi.
Valsts sasniedza savam laikam jeb 20. – 30. gadiem ievērojamus labklājības standartus, uzturēdama ciešus saimnieciskus kontaktus ar Rietumeiropu un visnotaļ nenozīmīgus sakarus ar PSRS. Pilnīgi pretēji pareģojumiem, ka bijušās cara impērijas “nomale” iznīks, atrauta no vienas sestdaļas sauszemes glābjošās ietekmes.
Taču mums minētie apsvērumi ir ielāgojami galvenokārt tāpēc, ka arī pirmskara Latvijas ekonomiskās attīstības un labklājības līmenis bija Somijai ļoti tuvs.
Tas var noderēt kā viens no atskaites punktiem. Ne vairāk. Patiesībā ir diezgan grūti un diez vai pieļaujami domāt tikai atsevišķu ekonomisku rādītāju vai konkurētspējas kategorijās, pilnīgi noliekot “malā” totalitāro režīmu noziegumus un arī atšķirīgo attieksmi pret tiem. Šodienas Vācijas attieksmi pret nacistisko pagātni, kā arī Krievijas attieksmi pret staļinismu, kura izvērtējumos tur ir pieredzētas dažādas pārmaiņas kopš Jeļcina varas tālajā 1991. gada rudenī pieņemtā likuma “Par politisko represiju upuru reabilitāciju” un atzinuma, ka padomju varas gados “miljoniem cilvēku” kļuva par upuriem “totalitāras valsts patvaļai”. Bet virsroku guva citāda lietu izpratne un viņa pēcteča Putina valdīšanas ērā jau sprieda par skolās mācāmām atziņām par Staļinu kā topmenedžeru, kura izvērstais masu terors bija “pragmatisks tautsaimniecības uzdevumu risināšanas instruments”. Lielvalsts interesēm tikpat nepieciešams kā uzbrukums Somijai vai Baltijas valstu sagrābšana. Krievijā diskusijas par pieeju PSRS vēstures traktēšanā un mācīšanā, cik zināms, nav gluži mitējušās. Mums arī ir tiesības šo vēsturi vērtēt. Lai izdarītu savus secinājumus. Jo ilgi esam bijuši “padomju cilvēki”, to negribot. Pārāk ilgi.
