Uldis Šmits: “Memoriāls” pelnījis Latvijas atbalstu 0
“Vai jūs sastāvējāt šajā organizācijā, ar ko tā nodarbojās, kāds bija jūsu mērķis, tajā iesaistoties?” Šādi un līdzīgi jautājumi, kā informē “Le Figaro”, esot uzdoti nevis kādam aizdomās turētam teroristam, bet Permas pilsētas mēram, kurš gan laikam ir Krievijas varai visnotaļ lojāls pilsonis.
Lieta tāda, ka viņš nesenā pagātnē savā pilsētā prezidēja organizāciju “Alliance francaise” (“Franču alianse”). Šī iztaujāšana bija saistīta ar pērn Krievijā pieņemto likumu, kas paredz “ārvalstu aģenta” statusa piemērošanu no ārienes finansiāli atbalstītajām nevalstiskajām organizācijām. Tiesa, “ārvalstu aģentu” sarakstā var nonākt tikai par politisku darbību, bet “Franču alianse”, kas ir pārstāvēta 136 valstīs visos kontinentos, tika dibināta 1883. gadā, lai popularizētu franču kultūru. Taču to, vai kādai organizācijai piemīt vai nepiemīt nevēlamas politiskas noslieces, nosaka vienīgi Krievijas varasiestādes, tāpēc notiek pārbaudes. Galu galā kurš ies apgalvot, ka kultūrai ar politiku nav sakara…
Nupat visā Krievijā izvērstā organizāciju pārbaužu un kratīšanas kampaņa, kā zināms, izpelnījās plašu starptautisku ievērību. Un skaļas nosodošas atbalsis. Iepriekš vēl pastāvēja cerība, ka minētais likums par “ārvalstu aģentiem” varbūt paliks, tā teikt, uz papīra. Taču Putins februāra vidū deva signālu rīkoties. Vēl bija minējumi par likuma lietojuma apmēriem un izpausmēm. Daļēju atbildi sniedza tagad sāktais likuma īstenošanas pirmais jeb NVO sijāšanas posms. Tas varētu skart tūkstošiem organizāciju, un tajā ir iesaistītas dažādas iestādes, sākot ar Federālo drošības dienestu un beidzot ar ugunsdrošības vai sanitāro normu pārbaudītājiem, kas spēj acīgi fiksēt birojos pieļautos pārkāpumus, sacīsim, cīņā pret grauzēju izplatību. Saprotams, ka tādas organizācijas kā “Franču alianse” vai ar Vācijas sociāldemokrātiem saistītais “Fridriha Eberta fonds” tiek tiranizētas ne pārāk bargi vai pieklājības robežās. Toties Krievijas “Memoriālā” var veikt kratīšanu vārda īstajā nozīmē, kas ar lielu sarkasma piedevu ir atstāstīts arī Eiropas plašsaziņas līdzekļos, kurus īpaši piesaistīja viena detaļa. Gandrīz vienlaikus ar inspicētājiem Maskavas “Memoriālā” ieradās arī Kremļa kontrolētā telekanāla NTV brigāde, kas drīz pārraidīja “reportāžu” ar vēstījumu, ka tieši “Memoriāls” ir tas tipiskais “ārvalstu aģents”, kas ietverams attiecīgajā sarakstā. Jāatgādina, ka “Memoriāls” līdz šim atteicies sevi par tādu uzskatīt.
Cilvēktiesību aizstāvji salīdzina tagad lietotās metodes ar notikumiem Padomju Savienībā 30. gadu beigās, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc šai kampaņai arī Latvijā nevajadzētu palikt neievērotai. Iekšpolitika nav gluži atrauta no ārpolitikas.
Kas attiecas uz “Memoriālu”, tad iebildumus par tā vajāšanu varbūt vajadzēja celt nevis Briselei vai Berlīnei, bet Rīgai, ievērojot kaut vai šīs organizācijas paveikto represēto latviešu apzināšanā. Globālajām organizācijām, kā “Amnesty International”, izzušana nedraud, ko nevarētu apgalvot par “Memoriālu”, ar kuru mūs saista zināmas Trešās atmodas laika atmiņas un brīvības idejas. Pieredze liecina, ka mēģinājumi ar klusēšanu izpelnīties Kremļa nejaukšanos Latvijas lietās ir veltīgi. Maskava allaž dara to, ko paģērē citiem nedarīt. Turklāt, ja nu reiz kādai “krievu pasaulei” vajadzīgs mūsu atbalsts, tad tā pavisam noteikti ir Sergeja Kovaļova un Ludmilas Aleksejevas pārstāvētā pasaule.
