Uldis Šmits: Latvijai jārēķinās ar citu valstu konfliktiem 0
Plašsaziņas līdzekļi nesen informēja par Sibīrijā un Tālajos Austrumos rīkotiem Krievijas armijas un kara flotes manevriem – pēc PSRS sabrukuma lielāko šāda veida pasākumu ar 160 000 karavīru, 5000 tanku, desmitiem karakuģu un citas militārās tehnikas iesaistīšanu.
Tas, protams, prasa milzīgus līdzekļus, lai gan mūsdienās nekādas vajadzības pēc tik titāniskas potenciālas karadarbības izvēršanas nav. Tiesa, diez ko labākos draugos ar civilista veselo saprātu neliekas arī, piemēram, 2009. gada manevros “Zapad” īstenotā preventīvā kodoltrieciena Varšavai simulācija. Šā gada septembrī ieplānotajās Krievijas un Baltkrievijas mācībās “Zapad – 2013” “simulēs” iebrukumu Baltijas valstīs.
Tomēr atgriezīsimies Austrumos. Dažu ekspertu skatījumā sākumā minētie manevri, kuri, protams, oficiāli “nav vērsti ne pret vienu konkrētu valsti”, esot dubults signāls – gan Japānai, gan aizplīvurotākā veidā Ķīnai. Maskava kopj draudzību ar Pekinu visdažādākajās jomās, taču politikā, kā zināms, draugu nav, un sarežģītajā spēlē par ietekmi Centrālāzijā diez vai Krievija un Ķīna būs pat īsti sabiedrotie. “Argumenti i Fakti” sūdzas, ka ķīnieši jau šobrīd pārņēmuši savā kontrolē svarīgus izejvielu avotus teju visās bijušajās Vidusāzijas padomju republikās. Piemēram, Tadžikistāna nodevusi Ķīnai 1358 kvadrātkilometrus lielu platību, nedaudz mazāk Kirgizstāna un kādu strēķi pat Kazahstāna. Citiem vārdiem, Centrālāzijas, īpaši jau reģiona vistrūcīgāko valstu, ekonomiskā un demogrāfiskā atkarība no varenā austrumu kaimiņa pieaug, un tas var radīt pagaidām nenoskāršamas, interesantas sekas uz Kremļa bīdīto Eirāzijas Savienības ieceri…
Par Maskavas atbildes taktiku, ja tāda pastāv, ir izteikti dažādi viedokļi, taču Kremlis šo slideno tēmu nemīl apcerēt, varbūt tāpēc, ka atbildi lāgā nezina. Padomju laikos tanks bija universāls līdzeklis, bet, ja arī ir izpratne, ka šoreiz tas ir maz noderīgs, piemērotāks simbols nav atrasts.
Rīgai, kas alkst sadarboties gan ar Krieviju, gan Centrālāziju, gan Ķīnu, jāņem vērā šie varbūtējie attiecību samezglojumi tālu aiz Latvijas robežām. Neaizmirstot, ka tās vienlaikus ir arī Eiropas Savienības un NATO robežas. Turklāt slikti aizsargātas, kā ne reizi vien, metot pie malas diplomātiju, norādījuši mūsu kaimiņi igauņi. Bet jāšaubās, vai mūsu partijas pievērsīs šim mērķim īpašu uzmanību, jo vēlētāju balsu piesaistīšanai tas nav pārāk derīgs. Ienesīgākais lozungs būs “pabarot tautu”, “SC” priekšvēlēšanu ierastajiem vārdiem izsakoties. Pieņēmums, ka Krievijas ekonomiskajās attiecībās ar Baltiju nav nekādu politisku zemtekstu, būtu tāda pati vēlmju domāšana kā ticība apgalvojumam, ka “Zapad – 2013” nav vērsti ne pret Poliju, ne Baltijas valstīm, ne NATO vispār. Bet tas nespēj uzveikt kopumā ar aizsardzības ministra Pabrika palaikam nīgrajām atziņām kontrastējošo Rīgas pils un Ārlietu ministrijas optimismu. Galu galā arī mūsu pusē notiek mācības ar skanīgiem nosaukumiem – “Saber Strike”, “Steadfast Jazz” – un lauku taktiskie vingrinājumi. Tieša militāra apdraudējuma pagaidām nav.
