Uldis Šmits: Krievijas modinātāja zvans Baltijas valstīm 0
Jāpiekrīt, ka šobrīd “militāro draudu līmenis Latvijai ir zems” (A. Pabriks). Arī pieņēmums, ka Baltkrievijā vai Kaļiņingradas apgabalā no rietumiem varētu iebrukt kāda teroristu armāda, nez vai ir civilista prātam aptverams.
Tomēr, spriežot pēc Krievijas organizētajām militārajām mācībām “Zapad 2013” un citiem “aizsardzības vingrinājumiem”, minēto teroristu un ekstrēmistu koncentrācija ir iespējama plašā frontē no Polijas pierobežas līdz Kolas pussalai, un tā varētu būt tik ievērojama, ka pret šiem grupējumiem jāvērš ne vien sauszemes karaspēks, bet arī kara flote un aviācija. Liekas, Maskava uzlūko Baltijas jūru kā sevišķi bīstamu un teroristu apdraudētu.
Kamēr Krievijas rietumos un Baltkrievijā noritēja mācības, kārtējais terora akts patiešām notika… Dagestānā. Tāpat ir dzirdēts, ka manevriem atvēlētie milzīgie līdzekļi izdomātu “nelikumīgu bruņotu formējumu likvidācijā” un daļa tehnikas būtu varējuši rast gluži praktisku pielietojumu, piemēram, Tālajos Austrumos, kur ļoti steidzami jālikvidē visā agrākajā reģiona vēsturē vēl nepieredzētu plūdu postošās sekas. Taču, kā mēdz teikt, tā jau Krievijas iekšējā lieta. Mūsu lieta ir pacelt acis augstāk par zemo militāro draudu līmeni, lai labāk saskatītu politisko kop- ainu. Priekšplānā noteikti iederas novembra beigās Viļņā paredzētais ES partnerības samits ar iespējamo ES un Ukrainas asociācijas līguma parakstīšanu, kura dēļ Maskava izdara ekonomisku spiedienu ne vien uz Ukrainu, bet arī uz ES prezidējošo Lietuvu. Krievijas muitnieki lēnīgi pārbauda lietuviešu kravas, un esot radušās aizdomas par Lietuvā ražoto piena produktu kvalitātes pasliktināšanos.
Noderīgs atgādinājums – Krievijas muita un Federālais veterinārās un fitosanitārās uzraudzības dienests reizēm veic arī politiskas funkcijas. Bet “Gazprom” vispār ir politikas sastāvdaļa, tāpēc Lietuvai piegādātajā gāzes cenā, šķiet, ierēķināta arī maksa par Viļņas aktīvo atbalstu ES Austrumu partnerībai un par izteikto gribu atkratīties no “Gazprom” pakalpojumiem.
Pēc Krievijas iestāšanās Pasaules tirdzniecības organizācijā nav piepildījušās naivās cerības, ka darījumu attiecībās ar Krieviju turpmāk noteicošie būs PTO principi un savstarpējais ekonomiskais izdevīgums bez pārlieka politiska zemteksta. Maskava šādi nekad nav veidojusi ekonomiskās attiecības ar Baltijas valstīm. Un arī neveidos. Baltiešiem, kuri vēlas būt pragmatiski, atliek vien pārfrāzēt pazīstamo teicienu – lai vakariņotu ar Putinu, vajadzīga gara karote. Tāda, šķiet, ir atrasta Tallinā, un to apstiprina ziņa, ka Krievijas valdība apstiprinājusi Krievijas un Igaunijas robežlīgumu, kurš gan vēl jāratificē abu valstu parlamentiem un kurš, cik noprotams, būtiski neatšķiras no 2005. gadā Krievijas puses anulētā varianta (domstarpības izraisīja igauņu pievienotā preambula ar atsauci uz 1920. gada Tartu Miera līgumu).
Tomēr Igaunijas augstākās amatpersonas, kā zināms, neizceļas ar īpašu pieglaimīgumu. Šopavasar izspēlēto Krievijas bumbvedēju mācību uzlidojumu Zviedrijai Tomass Hendriks Ilvess nesen salīdzināja ar modinātāja zvanu, kas lika uztrūkties no snaudas visam Baltijas jūras reģionam. Incidents gan vairāk simbolizēja noteiktu pieeju politikai – labs kaimiņš ir iebiedēts kaimiņš. Neatbildēts paliek tikai mums vissvarīgākais jautājums: cik ilgi jāskan modinātājam, lai no miega uzceltu Rīgas politiķus.
