Uldis Šmits: Krievija ir “sākusi pārkārtot debates no “mēs to neesam darījuši” uz “citas valstis arī tā dara” 34
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Tagadējā stratēģiskā Rubika kuba skaldnes ir iekustinātas,” tēlaini raksta Eiropas Savienības augstais pārstāvis ārlietās Žuzeps Borels ES Ārējās darbības dienesta mājaslapā. Respektīvi, Krievija tiecas vai, pareizāk, izrāda tieksmi tuvināties Ķīnai, savukārt Eiropa un ASV atkal salabst pēc trampiskā nesaskaņu perioda.
Šoreiz skaldņu griešanos pavada nevis rotācijas mehānisma klikšķēšana, bet politiska retorika. Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, viesodamies Ķīnā, pavēstīja, ka Briseles vainas dēļ Maskavai “ar ES kā organizāciju attiecību nav” un palikušas partneros tikai atsevišķas Eiropas valstis, “kamēr Austrumos mums ir, manuprāt, ļoti interesanta darba kārtība”. Tomēr Kremļa aicinājumi vienoties kopējā pret Rietumiem vērstā finanšu un ekonomiskajā politikā līdz šim Pekinā uztverti ar pieklājīgi atturīgu smaidu.
Ķīna rada aptuveni piekto daļu pasaules iekšzemes kopprodukta, kamēr Krievijas īpatsvars krities zem divu procentu atzīmes. Tās ir atšķirīgas svara kategorijas, no kā izriet arī ilgtermiņa interešu nesaderība. Ķīnieši negrasās apturēt savu ekonomisko ekspansiju ienesīgajos Eiropas un ASV tirgos.
Tāpēc tīri simboliskie jeb dažas personas skarošie t.s. ierobežojošie pasākumi, ko ES nesen noteica par uiguru represēšanu, diez vai mazinās Ķīnas vēlmi slēgt investīciju līgumu ar Eiropas Savienību. Ja arī Pekina izsludināja pretsankcijas un izmantoja gadījumu, lai saliedētu tautu ap Komunistisko partiju un vadoni Sji, kurss uz konfrontācijas saasinājumu acīmredzot neietilpst viņa tuvākajos plānos.
Protams, Pekinu un Maskavu vieno rietumniekiem izvirzītā prasība nejaukties autokrātiju iekšējās lietās un neuzbāzties ar demokrātiju, tāpēc Pekinas aizbildniecību grib iegūt arī Lukašenko Baltkrievija. Politoloģes Lilijas Ševcovas vērtējumā Ķīna tomēr ir “cita tipa pretinieks” – tāds, kas pastāvīgi nedraud “dauzīt logus”, un paliek iespaids, ka Pekina iemanījusies izmantot ziemeļu kaimiņa izgājienus, lai uz to fona izskatītos Rietumiem pieņemamāka.
Lai gan Krievijai atšķirībā no Ķīnas ir saistoša Eiropas cilvēktiesību konvencija. Nerunājot par pārējiem starptautisko tiesību aktiem, kurus Putins nu mīda kājām jau diezgan demonstratīvi. Kā intervijā Ukrainas izdevumam “Liga.net” (publicēta 30. martā) apgalvojis pazīstamais pētnieciskais žurnālists Kristo Grozevs, mūsdienu Eiropā Krievija ir “unikāla” ne vien tajā ziņā, ka ved īstu karu, bet arī ar to, ka 21. gadsimtā šajā valstī pastāv “strukturēta valdības vadīta pašas pilsoņu slepkavošanas programma. Navaļnijs, Skripaļs, Kara–Murza, Ņemcovs, žurnālisti, blogeri, tiesību aizstāvji”.
Turklāt propagandā izmantotie plašsaziņas līdzekļi un Ārlietu ministrija ir “sākuši pārkārtot debates no “mēs to neesam darījuši” uz “citas valstis arī tā dara””. Parādība, protams, nav jauna, taču Putina Krievijā potenciālo upuru loks ir ticis arvien paplašināts, iekļaujot tajā arī režīma kritizētājus. (Un vismaz dažos konstatētajos gadījumos vēršot pret tiem ķīmiskas kaujas vielas.)
Šajā sakarā gan var strīdēties, bet, pēc Grozeva domām, izšķirošais pavērsiens neatgriezeniski noticis ap 2014. gadu, jo izrādījās, ka par Krimas aneksiju un iebrukumu Austrumukrainā nekādas īpaši lielas nepatikšanas nedraud, un, ja reiz bez sekām paliek tūkstošu nogalināšana Ukrainā, tad kāpēc atturēties no “piecu vai desmit savu neērto cilvēku” novākšanas, un “kādā brīdī, kad režīms jau ir pastrādājis pārāk daudz noziegumu”, tas vairs nevar atļauties aiziet. Viņaprāt, Eiropai un sevišķi Vācijai jāpārstāj vērtēt Krieviju ar demokrātiskas valsts mērauklām un uzklausīt Kremļa “oficiālos melus”.
Jā, tomēr Vakareiropas veco demokrātiju līderi parasti ir pēdējie, kas mēdz publiski izpaust viņiem jau zināmo patiesību. Iekams spēji sagrozītā politiskā kuba katra skaldne nav ieguvusi viendabīgu krāsu. Visiem saskatāmu. Patiesība ir arī stabilākais un varbūt vienīgais pamats, uz kura savukārt spēj saliedēties Rietumu telpai piederīgie.
