Uldis Šmits: Kremlis Ukrainas iespējamo pussoli uzlūko kā politisku sānsoli 0
Notikumi ap Eiropas Savienības un Ukrainas Asociācijas līguma gaidāmo parakstīšanu vai neparakstīšanu novembra beigās Viļņā pelna ievērību. No tā būs atkarīga ES ierosmē 2009. gadā sāktās Austrumu partnerības programmas tālāka īstenošana, ar kuru arī Latvija saista noteiktas ekonomiskas intereses, jo līgumā ir ietverta sadaļa par brīvo tirdzniecību.
Kā zināms, tieši minēto līguma sadaļu Krievija sava tirgus aizsardzības vārdā jūlija beigās izmantoja par aizbildinājumu mazam komerckaram pret Ukrainu. Tomēr arī šoreiz galvenais ekonomiskā spiediena izdarīšanas iemesls ir politiskie apsvērumi, un Maskava to pat īpaši neslēpj. Gaidāmais Austrumu partnerības samits Viļņā gan Ukrainai, gan dažām citām partnerības valstīm var kļūt par simboliskām krustcelēm – tuvināties Eiropas Savienībai vai pievienoties Krievijas, Baltkrievijas un Kazahstānas muitas ūnijai ar perspektīvu iekļauties Putina organizētajā Eirāzijas savienībā. Jau agrāk izvēli par labu muitas ūnijai izdarīja Minska, respektīvi, Lukašenko. Pavisam nesen to paziņoja arī Erevāna, un tas ir viegli izskaidrojams, ņemot vērā Armēnijas neapskaužamo ģeopolitisko situāciju, kā arī svarīgu lēmumu pieņemšanas brīžos neiztrūkstošo “sveicienu” no “Gazprom” – pēdējā laikā paaugstinātās gāzes cenas veidā. Līdzīgu “gāzveida” brīdinājumu ir saņēmusi Moldova. Turklāt, ja Kišiņeva parafēs līgumu ar Eiropas Savienību, būs jārēķinās, ka ne tikai Moldovas vīni, bet varbūt visi lauksaimniecības ražojumi vairs neatbildīs Krievijas sanitāro dienestu uzraudzītajām augstajām prasībām. Nerunājot par atvadām no Maskavas kontrolētās Piedņestras teritorijas. Kaut gan Moldovas izredzes to atgūt ir niecīgas jebkurā gadījumā.
Tomēr, protams, uzmanība pārsvarā ir pievērsta Ukrainai.
Vasaras beigās plašsaziņas līdzekļos parādījās informācija par tādu kā Kremļa pasākumu plānu Kijevas iespaidošanai, lai to uzvestu uz īstenā ceļa. Tika rakstīts, ka tajā figurē, piemēram, eiropeiski noskaņoto preses izdevumu neitralizēšana, atbalstot Maskavai vajadzīgo viedokļu līderus, vai Rietumiem labvēlīgu valsts ierēdņu jeb eiroatlantiskās ietekmes aģentu diskreditācija.
Ukrainas prezidenta vēlēšanām 2015. gadā drošības labad esot izraudzīts Krievijai parocīgāks pretendents – šī loma esot atvēlēta Viktoram Medvedčukam. Jāpiebilst, ka neaizstājams Maskavas resurss ir ar Krieviju saistītie oligarhi – gandrīz kā Latvijā, vienīgi Ukrainā, cik noprotams, spēkā pieņēmušās arī uz Rietumiem orientētās biznesa aprindas. Varbūt daļēji tāpēc iecere par Ukrainas un ES Asociācijas līgumu netika norakta. Patiesībā Kijevas iespējamais pussolis ES virzienā pieļauj arī Ukrainas draudzību un sadarbību ar Krieviju. Taču Kremlis šo iespējamo pussoli uzlūko kā politisku sānsoli.
Arī mums viņu lietotās metodes ir labi pazīstamas. Bet ar to kopsakarības nebeidzas. No Maskavas paziņojumiem izriet, ka Kremlis ukraiņiem vēl tikai labu (kā gan citādi!), kaut reizēm tēvišķīgi piedraud ar ekonomisko blokādi vai gāzes cenu paaugstināšanu, bet spiedienu pret Kijevu izdara, piemēram, ES Padomē prezidējošā Lietuva. Simboliskā sakritība, ka ES un Ukrainas līgumu, ja līdz tam nonāks, parakstīs Viļņā, droši vien arī tiks uzlūkota kādā dīvainā sazvērestības gaismā. Tāpat Rīga ir pasludinājusi attiecību veicināšanu ar Austrumu partnerības valstīm par Latvijas prezidentūras ES prioritāti. Dažu politiķu acīs tas varbūt būs kārtējais apliecinājums baltiešu kaitniecībai.
