Uldis Šmits: ko īsti nozīmē tik bieži piesauktais ES vidējais līmenis? 0
Mūsu valsts galva apgalvo – ja desmit gados nesasniegsim Eiropas Savienības vidējo līmeni, tad Latvija tā īsti vairs politiski nepastāvēs. Prezidents Andris Bērziņš mēdz būt kategorisks, bet šoreiz īpaši neizvērsās ne par minēto vidējo līmeni, ne par politiskās pastāvēšanas izpausmēm.
Droši vien runa ir par dzīves līmeni, kuru var noteikt dažādi, izmantojot par rādītāju caurmēra reālo pirktspēju vai, piemēram, ledusskapju daudzumu uz tūkstoš iedzīvotājiem, un kuru pastāvīgi pēta “Eurostat” un citas iestādes, kas regulāri publisko veselu gūzmu datu par visām jomām. Taču pat plika statistika pakļaujas politiskai interpretācijai.
Vēl pērn rudenī arī Rīgas pilī, kur Eiropas pētījumu datus uzlūkoja ar šaubām, bija cits stāvokļa redzējums – ja paātrināsim attīstības tempus, tad varbūt pietuvosimies ES vidējam dzīves līmenim pēc 20 gadiem. Acīmredzot kaut kas ir strauji mainījies, un mums atvēlētais termiņš tiek uz pusi apcirpts, bet pirms sākam forsēto gaitu gandrīz nepārtraukti piesauktā mītiskā Eiropas vidējā līmeņa virzienā, iespējams, vajadzētu izraudzīties drošāko, nevis ātrāko ceļu un tomēr precizēt galamērķi. Attiecīgos datus, ja kādam nav uzticības pret ES, apkopo arī, piemēram, Šveices Federālais statistikas birojs, kas nesen publicēja ziņas par 2011. gadu, kad Eiropas labklājīgo valstu (tātad ne tikai ES valstu) pirmajā piecniekā atrodam Kipru, kas, ja dala ienākumus uz galviņām, pārspējusi pat Dāniju un Zviedriju, nerunājot par izdaudzināto vidējo līmeni. Bet mēs zinām, kas notika ar Kipru pēc 2011. gada un kāpēc tā notika. Mēs arī zinām, ka Latvijas banku sektors pēdējā laikā ir bieži salīdzināts ar Kipras modeli. Vēl kāds apstāklis Latvijā, kas raisa pārdomas, ir pētījumos konstatētā krasā ienākumu nevienlīdzība. Nav gluži taisnība, ka šī kaite neizbēgami piemīt visām mežonīgā kapitālisma stadiju pārcietušajām bijušā austrumbloka valstīm, jo situācija tajās atšķiras, un, piemēram, Čehija un Slovēnija šīs plaisas mazināšanā pat sasniegušas ziemeļvalstu līmeni. Tas, protams, nenozīmē, ka čehi un slovēņi stāvus kļuvuši skandināviski bagāti, bet liecina par viņu valstu sociālās ainas izteiktāku viendabību un tātad stabilitāti. Varbūt Latvijai šis ieguvums būtu vērtīgāks par kādu “gāzi grīdā” tipa izrāvienu, kas ir sava veida stahanovisma kapitālistiskais paveids.
Jārunā arī par dzīves kvalitāti, kas ir plašāks jēdziens, jo ietver ne vien materiālo dzīves līmeni, bet arī drošību, kultūru, izklaidi un citas bieži vien skaitļos grūti pārvēršamas jomas. Dažas no tām – sevišķi ar vidi saistītās – Latvijā uztver par tik pašsaprotamām, ka vispār vairs neievēro.
Triviāls piemērs: ANO ir pasludinājusi 2013. gadu par Starptautisko ūdens sadarbības gadu, taču mums dzeramais ūdens neskaitās bagātība, mums par to nav jākaro vai jālauza galva, lai gan, pēc vispārēja atzinuma, tas ir pasaules nozīmīgākais resurss, kas nodrošina cilvēces pastāvēšanu.
Varētu minēt arī citas priekšrocības un to, ka daudzi vakareiropieši Latvijas iespējas dzīves kvalitātes ziņā saskata, kamēr mēs pienācīgi nenovērtējam ne dabas doto, ne pašu sasniegto dažādās nozarēs un visaugstākajā līmenī. (Esam gan atraduši vienu mierinājumu – nabadzība pasargā no imigrantu pieplūduma.) Galvenais jautājums būs, vai valdošās aprindas pratīs šīs iespējās izmantot un ne tik daudz savās, cik valsts nacionālajās interesēs.
Bet ES vidējais līmenis nekur nepaliks. Vienīgi var gadīties, ka tas savā lejupslīdošajā virzībā sasniedz Latviju, nevis pretēji…
