Uldis Šmits: Katram sava Tečere 0
Viņa tika iesaukta par “dzelzs lēdiju”, vēl pirms kļuva par Apvienotās Karalistes valdības galvu. Apgalvo, ka šī iesauka pirmo reizi esot parādījusies padomju armijas preses orgānā “Krasnaja zvezda”, kas šaustīja britu konservatīvo vadītājas antikomunismu.
Katrā ziņā Maskava diezgan ātri un nešaubīgi ierindoja Mārgaretu Tečeri to Rietumu politiķu kategorijā, kas apdraud “visu progresīvo cilvēci”.
Tāda nostāja ir daļēji saglabājusies – vienā sabiedrības daļā, kā pie mums ierasts teikt. Arī pašā Apvienotajā Karalistē ir ne mazums ļaužu, kuri galvenokārt atceras, ka viņa aizklapēja ogļu raktuves vai atcēla bezmaksas piena izsniegšanu skolās. Tiesa, raktuves nesa milzu zaudējumus, un valstij nākas visdārgāk maksāt tieši par to, kas skaitās bezmaksas. Kritizētājiem tas neliekas svarīgi. Viņiem nav pieņemamas metodes, ar kurām Tečere, 1979. gadā nonākusi pie varas, dabūja britu ekonomiku jeb toreizējo “Eiropas slimnieku” uz kājām – valsts sektora sašaurināšana, izdevumu samazināšana, privatizācija… Briti ķērās pie pēckara Eiropas labklājības valsts modeļa reformēšanas asas krīzes apstākļos. Agrāk vai vēlāk līdzīgā situācijā nonāca citas valstis, un gan kreisās, gan labējās valdības dažādā mērā un ar atšķirīgām sekmēm ir izmantojušas Tečeres pieredzi. To būtībā izmanto arī tagadējās krīzes pārvarēšanai.
Tečerisma pēlējiem nereti pietrūkst konsekvences.
Jāpieļauj, ka dažs labs no tiem, kuri nosodīja šoka terapiju un ekonomikas liberalizāciju, piemēram, Latvijā, tagad spēj novērtēt šīs pašas liberalizācijas augļus Britu salās, kur tie ir ienākušies, pateicoties Tečeres kādreiz īstenotajai “cirpšanai” un pārējām visnotaļ sociāli sāpīgajām procedūrām. Jā, arī pateicoties tam, ka viņa nolika pie vietas agrāk visvarenās un nereti vardarbīgas akcijas rīkojošās arodbiedrības.
Daudziem mūsu politiķiem šobrīd šķiet izdevīgi demonstrēt īsti tečerisku eiroskepsi. Protams, Londona vienmēr ir uzlūkojusi vienoto Eiropu no savām īpašajām lielvalstiskajām pozīcijām un arī paturot prātā savas īpašās saites ar ASV. Toriju vēlētāju acīs Eiropa nozīmēja pārliekus izdevumus, tāpēc Tečere 1984. gadā pieprasīja “naudu atpakaļ” (no iemaksām kopējās lauksaimniecības politikas uzturēšanai). Tajā pašā laikā Eiropa nozīmēja neatsveramu kopējo tirgu, un briti bija veltījuši krietnus pūliņus, lai tajā iekļūtu.
Tečere, ilgi būdama valdības vadībā (1979 – 1990), pakārtoja ekonomiskajiem apsvērumiem gandrīz visu, izņemot politiskos pamatprincipus, kuri “dzelzs lēdiju” satuvināja ar Ronaldu Reiganu. Paretam abiem gadījās domstarpības, bet tās neiespaidoja Vašingtonas un Londonas nostāju pret “ļaunuma impēriju”. Tāpēc Tečeres valdīšanas pirmajā pusē no 1979. līdz 1985. gadam, kas bija aukstā kara izšķirošais posms, Apvienotās Karalistes aizsardzības budžets pieauga par aptuveni 21 procentu. Londona samazināja militāros izdevumus tikai tad, kad Padomju Savienībā nāca pie varas Mihails Gorbačovs un Polijā “Solidaritāte” jau bija skaļi iezvanījusi t. s. sociālisma nometnes beigas. Tečere gan nevēlējās Vācijas atkalapvienošanos, jo saskatīja tajā draudus. Viņa, tāpat kā daudzi, droši vien arī loloja ilūzijas, ka uz jauniem pamatiem var pastāvēt kāda “pārkārtota”, totalitārisma paliekas nokratījusi PSRS. Katrai lielvalstij bija savi aprēķini, tāpēc tām nevajadzētu piedēvēt Austrumeiropas atbrīvotāju lomu, kura pienākas pašiem austrumeiropiešiem. Tomēr Mārgareta Tečere iemiesoja Rietumu politiku, kas radīja priekšnoteikumus šai atbrīvošanai. Tas ir pietiekami daudz, lai mēs viņu atcerētos ar labu vārdu.
