Uldis Šmits: Jāturpina mācīt arī Vakareiropu 2
Šomēnes atzīmējam piecpadsmito gadadienu, kopš Latvija iestājusies Eiropas Savienībā, tāpēc mums ir iemesls to atcerēties arī 9. maijā jeb Eiropas dienā. (Kaut daudzi tad atzīmē pavisam ko citu.) Jau notikušajos jubilejas pasākumos parasti bijusi runa par mūsu ieguvumiem, kas ir saprotams. Vai par topošā ES budžeta mums svarīgajām naudas lietām.
Bet tāpat der atsaukt atmiņā jau krietni pirms iestāšanās virmojušās diskusijas – gan Latvijā diezgan izplatīto skepsi, gan valdošo aprindu izstaroto pārlieko optimismu. Arīdzan pārējās kandidātvalstīs ietekmīgi intelektuāļi un liela daļa politiķu uztvēra gaidāmo ES paplašināšanās kārtu kā Eiropas atkalapvienošanos. Veco dalībvalstu varas gaiteņos un salonos šādu uztveri uzņēma kopumā atsaucīgi. Savukārt darba ņēmēji vairāk uztraucās par trūcīgo jaunpienācēju izprovocētu sociālo dempingu.
Viņu bailes zināmā mērā izrādījās pamatotas, taču dažu labu Eiropas labklājības valsti pārņēmušās likstas pārsvarā ir saistītas ar globalizāciju, nevis ar ES paplašināšanos. Francijā pastāv uzskats, ka ekonomiski galvenā ieguvēja ir Vācija, kura izmanto lētu darbaspēku un noieta tirgus kādreiz tai saimnieciski un mentalitātes ziņā tuvajās Austrumeiropas zemēs jeb vienkārši “austrumzemēs”. Tā reizēm tiek apzīmētas gandrīz visas t. s. jaunās valstis, kuras pievienojās ES ne tikai 2004. gadā (Polija, Ungārija, Čehija, Slovākija, Slovēnija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Malta, Kipra), bet arī 2007. gadā (Bulgārija, Rumānija) un 2013. gadā (Horvātija). Oficiālā līmenī Eiropas Savienība ir vienota, tomēr apziņas līmenī pastāv dalījums, turklāt tam nav sakara ar šodienas piederību vai nepiederību eirozonai vai Šengenas zonai, bet ar nesenās pagātnes piederību sociālisma nometnei.
Teju simbolisks attieksmes paraugs šim dalījumam ir ES iestādēs apspriestie atklājumi, ka agrorūpniecības lieluzņēmumi pārdod jaunajās valstīs zemākas kvalitātes pārtikas preces, tajā skaitā bērnu pārtiku, nekā, piemēram, Austrijā vai Vācijā, kaut gan norādes uz iepakojuma ir identiskas. Tas nāca gaismā, pateicoties čehu eirodeputātes Olgas Sehnalovas uzstājībai un viņas ierosmē veiktajām neatkarīgajām ekspertīzēm. Piegādātāji muļķīgi taisnojās, ka viņi tādējādi pielāgojas dažādu Eiropas reģionu patērētāju gaumei. Tādu argumentu bija grūti kādam iebarot, tāpēc komisijas priekšsēdētājs Žans Klods Junkers ziņojumā par stāvokli savienībā diezgan skarbi norādīja: “Slovāki nav pelnījuši, lai viņu iegādātajā panētajā zivī būtu mazāk zivs, ungāri nav pelnījuši mazāk gaļas viņu ēdienā un čehi nav pelnījuši šokolādē mazāk kakao.” Tas tika teikts aizpērnajā rudenī, bet, cik noprotams, tēma joprojām ir aktuāla.
Līdzīgi varētu apgalvot, ka jaunās valstis nav pelnījušas politiskos dubultstandartos balstītu pieeju. Ja arī Ungārijā, Polijā un Rumānijā nenoliedzami pastāv problēmas ar varas dalīšanas un citu augstu principu ievērošanu. Eiropas krīžu iemesli tomēr neatrodas savā būtībā ļoti atšķirīgajās “austrumzemēs”. Tie pirmām kārtām meklējami dažādu lobiju apsēstajos Eiropas varas centros, kuru apšaubāmie lēmumi vai, gluži pretēji, neizlēmība rada pilsoņu pieprasījumu pēc populisma, kas šobrīd tiek gandrīz nepārtraukti piesaukts kā bīstamākais drauds. Daži Rietumu politiķi saskata šīs parādības cēloni tieši, viņuprāt, pārsteidzīgajā vai pārāk sasteigtajā 2004. gada ES paplašināšanā austrumu virzienā. Piemirstot, ka tagadējā situācija sakņojas Rietumeiropas lielvalstu tradicionālo partiju neprasmē rast atbildi uz mūsdienu, kā pieņemts sacīt, izaicinājumiem un faktiski aizsākās 2015. gadā līdz ar migrantu krīzi, kad Berlīne pasludināja nesaskaņotu atvērto durvju politiku un vēlāk centās uztiept “bēgļu sadales” kvotas. Ko Višegradas grupas valstis spītīgi noraidīja. Bet diez vai tās ir vainojamas Vakareiropas galēji labējo partiju ietekmes pieaugumā. Tikmēr pēdējā laikā visvairāk peltajā Centrāleiropā vērojamas drīzāk iedrošinošas tendences, ko apliecina arī valsts prezidenta vēlēšanas Slovākijā, kas noritēja uz pētnieciskā žurnālista, mafijas tīklu atmaskotāja Jāna Kucjaka slepkavības fona un kur uzvarēja agrāk mazpazīstama juriste Zuzana Čaputova. Viņas programma un korupcijas apkarošanas solījumi pilsoņu izpratnē iemiesoja nepieciešamās pārmaiņas. Kas zina, varbūt tā nevilšus izpaudās komunistu režīmu piedzīvojušas sabiedrības pieredze, kas liek kritiskos apstākļos rīkoties atbildīgi.
Jo pat smaga pieredze mēdz būt noderīga. Kā nesen izteicās jau pieminētais Junkers (izdevumam “Euractiv”), “esam daudz ko iemācījušies no jaunajām dalībvalstīm”, un savulaik “austrumeiropiešu drosme pavēra ceļu izlīgumam starp mūsu kontinenta ģeogrāfiju un vēsturi”. Cits jautājums, vai Rietumos vienmēr patur prātā šo vēsturi un šo dzelzs priekškara pāršķelto ģeogrāfijas karti.
