Uldis Šmits: “Informācijas karā tāpat kā politikā melošanu dažs labs mēdz tomēr piekopt!” 16
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
PSRS sabrukumu un tātad Baltijas valstu neatkarības atgūšanu lielā mērā tuvināja patiesības atzīšana. Tostarp par Molotova–Ribentropa paktu. Jāatceras, ka zīmīgajam datumam – 23. augustam – šajā stāstā bija īpaša nozīme un ir joprojām.
Savulaik Eiropā patiesība par okupētajām Baltijas valstīm izskanēja nevis Rietumeiropas galvaspilsētās, bet Strasbūrā, respektīvi, Eiropas Padomes Konsultatīvajā asamblejā. Kā arī vēlāk Eiropas Parlamentā, kas 1983. gada janvārī konservatīvo deputātu ierosmē (un baltiešu emigrantu izvērstās aktivitātes iespaidā) pieņēma rezolūciju par stāvokli Igaunijā, Latvijā un Lietuvā.
Tai bija tieša saistība ar lietuviešu, latviešu un igauņu disidentu 1979. gada 23. augustā publiskoto Baltijas hartu jeb memorandu, kurā bija izvirzīta prasība novērst Molotova–Ribentropa pakta radītās sekas. Strasbūras rezolūcijas pieņemšanas brīdī vairākums memoranda parakstītāju jau atradās ieslodzījumā, taču viņu politiskās prasības bija likušas pamatu mums svarīgas vēsturiskās patiesības aizstāvībai Eiropas Savienības institūcijās. Tāpat nedrīkstam piemirst, ka memorandu atbalstīja Maskavas “Helsinku grupa” un personiski Andrejs Saharovs.
Pēc neatkarības atjaunošanas un iestāšanās ES nācās arī atkalapvienotās Eiropas politiskajā līmenī no jauna veidot izpratni par Baltijas valstu pieredzi. Tas izrādījās sarežģīti, tomēr ar poļu un citu palīdzību ne gluži veltīgi.
Eiropas Parlaments 2008. gadā pasludināja 23. augustu par staļinisma un nacisma upuru atceres dienu, turklāt vēl vairākos dokumentos ir pieminēti nacionālsociālistiskā un komunistisko režīmu noziegumi un aicinājums godināt tos, kuri tiem pretojās.
Aizpērn pieņemtajā EP rezolūcijā “Eiropas atceres nozīme Eiropas nākotnei” ir uzsvērts, “ka Otrais pasaules karš – postošākais karš Eiropas vēsturē – bija tiešas sekas bēdīgi slavenajam nacistiskās Vācijas un Padomju Savienības 1939. gada 23. augusta līgumam”, kura rezultātā “abi totalitārie režīmi, ko vienoja mērķis iekarot pasauli, sadalīja Eiropu savās ietekmes zonās”. Uzskaitīti arī pārējie vēstures fakti: Polijas iznīcināšana, PSRS uzbrukums Somijai, Rumānijas teritorijas daļas sagrābšana, Baltijas valstu okupācija un aneksija.
Dīvainā kārtā rezolūcija piesaistīja plašāku uzmanību, pateicoties Putinam, kurš to vairākkārt zākājis, jo Kremļa tagadējā nostāja vairs ne tuvu neatbilst PSRS Tautas deputātu kongresa 1989. gada 24. decembra lēmumam, kas paktu tomēr nosodīja. Tagad tiek nosodīts pats lēmums. Tikmēr pagājušajā mēnesī stājās spēkā Putina parakstītie likuma grozījumi, saskaņā ar kuriem ir aizliegts nacistiskās Vācijas darbības “publiski pielīdzināt” PSRS darbībām un mērķiem.
Vai, piemēram, noliegt “PSRS humāno misiju Eiropas valstu atbrīvošanā”. Protams, diez vai “atbrīvotie” un pat visi Krievijas vēsturnieki labprātīgi atgriezīsies pie pagātnes izklāsta staļiniskās versijas. Laikam jau tāpēc izdots Kremļa “ukazs” izveidot attiecīgu starpresoru komisiju, kur būs kupli pārstāvēti režīma represīvie orgāni un kurai uzdots nest vēstures laukā izglītojošu gaismu ar plānveidīgu “uzbrūkošu pieeju” un kontrpropagandas pasākumiem.
Komisijas vadībā iecelts bijušais kultūras ministrs Medinskis, kura uztverē vēstures fakti ir vērtējami, tos “sverot uz Krievijas nacionālo interešu svariem”, tādējādi, viņaprāt, Staļina un Hitlera darījums bija izcils padomju diplomātijas sasniegums.
Savukārt vienai no ES programmām pagātnes mantojuma apzināšanas jomā par moto izraudzīta Marka Tullija Cicerona atziņa: “Pirmais uzdevums vēsturei – atturēties no melošanas, otrais – neslēpt patiesību, trešais – neradīt iemeslu, lai tiktu turēta aizdomās par klajām simpātijām vai aizspriedumainu naidīgumu.” Tiesa, informācijas karā tāpat kā politikā vispār melošanu dažs labs mēdz piekopt. Lai gan meliem esot īsas kājas. Agri vai vēlu kļūst redzams, no kurienes tās aug.
