Uldis Šmits: Frančus interesē Dombrovska vizīte 0
Valda Dombrovska ierašanās Parīzē (18. aprīlī) tiek gaidīta ar samērā lielu interesi arī no franču preses puses. Jau pirms vizītes šai tēmai pievērsās, piemēram, ietekmīgākais ekonomikas un biznesa laikraksts “Les Echos”, bet “Le Monde” 14. aprīļa numura ģeopolitikas sadaļā prezentēja Latvijas premjeru kā “nedēļas cilvēku”, diezgan sīki atstāstot viņa politiskās gaitas.
Rakstā ir sevišķi uzsvērts apstāklis, ko mēs paši mēdzam aizmirst: brīdī, kad Dombrovskis uzņēmās vadīt valdību, Latvijā vara bija, kā toreiz sacīja, nomesta zemē. Līdzīgā stāvoklī bija nonākušas valsts finanses pēc “Parex bankas” kraha, tādēļ par parādos iekritušās Latvijas un sevišķi valdības galvas izredzēm neviens nedeva ne pliku grasi, taču valstij izdevās izķepuroties un pat pretendēt uz eirozonu.
Zinām jau zinām, ka šis dramatiskais stāsts par valsts ekonomikas glābšanu daudzus tracina un ka komentētāji allaž ir modrā gatavībā lamāt ārzemju plašsaziņas līdzekļus, kas izsakās par Latviju kaut puslīdz atzinīgi vai gluži vienkārši objektīvi. Pavīdēja arī šķietami “latvisks” viedoklis, ka premjeram jāsēž mājās un jāgādā par ceļu labošanu, nevis jābraukā apkārt, jo – “kas no tā tautai”.
Īstenībā visi, kuri kritizē valdību no kreisajām pozīcijām, un pamatota kritika vienmēr ir lietderīga, varētu būt gandarīti, ka Dombrovskis devies viesos pie īsti kreisas valdības, kas izmisīgi aizstāv Eiropas labklājības valsts modeli.
Kaut arī Francijas prezidents Fransuā Olands un valdības vadītājs Žans Marks Ero šobrīd ir spiesti īstenot politiku, kas paredz gan labi pazīstamo budžeta “cirpšanu”, gan jostu savilkšanu. Francijā, izrādās, ir spēkā tādi paši ekonomikas likumi kādi Latvijā… Pie mums arī nemīl atcerēties, ka Eiropas vienotā valūta savā ziņā radās kā pretarguments ASV dolāram, un pārsteidzošā kārtā par to vispār klusē tie, kuri padomju laika stilā mūs biedē ar amerikāņu imperiālismu. Vienīgais izskaidrojums – viņus neapmierina Latvijas politiskā piesaiste ne Eiropai, ne Amerikai, jo viņu intereses atrodas citā politiskā telpā.
Eiropas vienotā valūta lielā mērā bija tieši Francijas, kā pieņemts teikt, projekts, kas labi darbojās Eiropas Savienības treknajos gados, kad miera labad tika pievērtas acis uz atsevišķu valstu godprātības trūkumu. Globalizācija un krīze pierādīja, ka šis projekts ir nepabeigts un, tāpat kā ES kopumā, nepilnīgs, tāpēc steidzami reformējams. Minētie apsvērumi daļēji izskaidro Parīzes uzmanību un arī piesardzību, apsverot, kā eirozonu varētu iespaidot iespējamā Latvijas, tad Lietuvas un, kas vēl būtiskāk, Polijas uzņemšana tajā.
Bet dīvaini, ka Latvijā nemaz īpaši neapspriež Dombrovska vizītē iekļauto tikšanos ar Parīzē esošās Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas jeb OECD pārstāvjiem. Tās pirmsākumi 1948. gadā ir saistīti ar Rietumeiropā īstenoto Māršala plānu.
Baltijas valstis izvirzīja mērķi iestāties šajā organizācijā 90. gadu vidū, un Igaunija to sasniedza pirmā (2010), bet Latvija un Lietuva cer saņemt uzaicinājumu maijā. Kā redzams, ceļš uz samērā noslēgto un tagad 34 pasaules valstis apvienojošo “klubu” ir vēl ilgāks un sarežģītāks nekā ceļš uz eiro.
Tiesa, tāds uzaicinājums nebūtu diez ko saderīgs ar mūsmājās tiražēto viedokli, ka Latvijā viss ir slikti un drīz pavisam izlaidīsim garu. Ekonomiskās attīstības un sadarbības organizācija tomēr simbolizē noteiktus panākumus arī piederību Rietumu demokrātiskajām vērtībām. Bet uz praktiskas dabas jautājumu, kāds labums no dalības šajā organizācijā, nesen kodolīgi atbildēja Daļa Grībauskaite: “Pievienošanās OECD padarītu Lietuvu daudz pievilcīgāku ārvalstu investoriem, uzlabotu mūsu kredītreitingus un samazinātu aizņemšanās izmaksas.” Citiem vārdiem – atkal nekādu tūlītēju ieguvumu. Tikai valsts attīstībai nepieciešamais…
