Uldis Šmits: Dziesmu svētku noskaņa kā atbalsts latviešu valodai 0
Valsts valodas centrs nu jau vairākus gadus rīko akciju “Latviešu valodai draudzīga vide”, kurā var iesaistīties dažādi apkalpojošās sfēras uzņēmumi. Pasākuma nepieciešamība ir acīmredzama, taču tā norāda, ka Latvijā mēdz būt arī latviešu valodai nedraudzīga vide. Turklāt mēs to uztveram kā ierastu, nevis ārkārtēju parādību.
Savukārt nesenajos padomju laikos tāds gandrīz ārkārtējs notikums bija Latvijas PSR galvaspilsētas Rīgas pieskandināšana ar latviešu valodu, kas Dziesmu svētkos tika pieļauts. Pilnu vaļu gan latviešiem nedeva, jo svētku repertuārā nācās iekļaut arī to, ko obligāti lika, un, lai viņi pārāk neaizmirstos, Lielajā estrādē kājas tāpat naski cilāja ar Sarkanā Karoga ordeni apbalvotā Baltijas kara apgabala deju ansamblis. Tomēr zināma latviešu valodai draudzīga vide dažas dienas pārņēma pat uz Mežaparku kursējošos tramvajus, kurus reizēm piepildīja cilvēki tautastērpos.
Komunistu režīmam tas bija ventilis tvaika nolaišanai, bet latviešiem – iespēja daļēji izpausties kā nācijai pašiem savā zemē.
Noteiktos sociālpolitiskos apstākļos – tas sacīts UNESCO vērtējumā – Dziesmu svētki kļuva par nevardarbīgu protesta formu, bet mūsdienās tie ir “Baltijas valstu raksturīgākā un vienojošākā kultūras izpausme”, kas aptver dažādu mākslas žanru un pasākumu kopumu, tradīcija, kura “Eiropā saglabājusies un attīstījusies vienīgi Baltijas valstīs”, un ir arī “nozīmīgākais Latvijas kultūras identitātes apliecinājums 21. gadsimtā”. Varbūt šobrīd, kad atgriežas padomju tēze par Rietumu kaitīgo ietekmi, vēl der atgādināt, ka dziedāšanas svētki radās Rietumeiropā, kaut nacionālu vērienu ieguva tikai Baltijā. Latvieši un igauņi koru kustību pārvērta par savu atmodu simbolu. Bet UNESCO cilvēces nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā iekļautā Dziesmu un deju svētku tradīcija varētu kalpot arī gluži materiāliem mērķiem. Piemēram, pērn Investīciju un attīstības aģentūras rīkotā biznesa foruma diskusijās sprieda, ka šī tradīcija kā Latvijas zīmols spētu pavērt daudz iespēju.
Ikvienai valstij ir pienākums saglabāt to cilvēces kultūras mantojuma daļu, par kuru šī valsts uzņēmusies atbildību. Latvijas situācijā tā ir īpaša atbildība par valodu, kas saskaņā ar ievērojamā lingvista Ferdinanda de Sosīra teikto ir “sistēmu sistēma”.
Pirms bēdīgi slavenā referenduma dažu politiķu izteiktie apgalvojumi, ka “patiesībā” latviešu valodai nekas nedraud, nekāda patiesība vis nav. Pat Eiropas mēroga lielvaras uztraucas par savu nacionālo valodu pozīcijām, kas vājinās globalizācijas un moderno tehnoloģiju laikmetā, kad angļu valoda aiz objektīviem iemesliem pilda vispasaules “sistēmu sistēmas” lomu.
Latvija vienlaikus izjūt arī vecās sistēmas – PSRS “starpnacionālās saziņas” valodas spiedienu, kas izpaužas ne tik daudz kultūras, cik attiecīgas politikas jomā.
Latviešu valodas kā jebkuras valodas telpai ir piederīgi visi tās lietotāji, un, iespējams, tajā ienāks kāds pagaidām nenoskāršams daudzums no Latvijā tuvākajā nākotnē ieceļojušajiem cilvēkiem, sacīsim, demogrāfa Ilmāra Meža tuvākajiem pāris gadu desmitiem pareģotajiem, ja ekonomika turpinās augt, simts tūkstošiem. Svarīgi, kāda būs ne vien valsts, bet arī pilsoņu nostāja, piemēram, izmantojot vai neizmantojot likuma dotās “tiesības brīvi lietot latviešu valodu jebkurā dzīves jomā visā Latvijas teritorijā”. Citiem vārdiem, pašu latviešu griba Latvijā runāt latviski vispirms jau ar tiem, kam valsts valodu pienākas zināt. Sākumam pietiktu ar šo apņēmību, kas palīdzētu saudzēt Dziesmu svētku noskaņu radīto latviešu valodai draudzīgo vidi. Un varbūt pasargātu no pārlieka piesārņojuma arī Latvijas politisko vidi.
