Uldis Šmits: Ceļš uz antidemokrātisku un represīvi nospiedošu kārtību 0
Krievijā nākamajā mēnesī plānoto balsojumu par neskaitāmiem konstitūcijas grozījumiem un papildinājumiem Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja Ella Panfilova salīdzinājusi ar “kompleksajām pusdienām”, respektīvi, vai nu ņem visu tajās iekļauto, vai atsakies.
Taču juridiskās jaunrades jaunizcepto produktu klāstā, kurus Kremlis pa porcijām akceptējis vai sākotnēji pats cēlis priekšā, netrūkst tādu, kas ir pretrunā ar formāli spēkā esošās konstitūcijas garu un pat burtu, bet daļa no priekšā celtā daudziem šķiet aizdomīga.
Tāpat kā tiesību aktos neparedzētā “reformas” ārkārtīgi sasteigtā apstiprināšanas procedūra.
Iznākums gan īpašas šaubas nerada. Saskaņā ar noplūdušo informāciju par apakšstāviem nolaistajiem kontrolskaitļiem jeb vēlamajiem procentiem kompleksais piedāvājums, no kura nevar atteikties, tiks pārliecinoši pieņemts.
Tā galvenais saturs vai, ja izmantojam iepriekš minēto salīdzinājumu, pamatēdiens ir Kremļa politiskajā virtuvē tapušas varas vertikāli spēcinošas normas dažādu sociāla rakstura garantiju garnējumā.
Krievijas Valsts dome apstiprinājusi arī priekšlikumu, kas ļauj Vladimiram Putinam atkārtoti kandidēt uz prezidenta amatu, lai gan pēc pašreizējās konstitūcijas uz viņu attiektos termiņa ierobežojumi.
Piedevas pārsvarā sarūpētas no Valsts domē ielaisto partiju ideoloģiskajiem krājumiem. Katrā ziņā kompleksajā piedāvājumā parādās vien tas, ko Kremlī uzskata par labu esam.
Piemēram, diezgan aizplīvurotā veidā pausts valsts nepārtrauktības princips. Klajā nākušie teksti cita starpā liek godāt priekštečus, kuri atstājuši mantojumā savus “ideālus un ticību Dievam”.
Nekonkretizējot, kādam, lai gan skaidrs, ka tas tiek piesaukts pēc zināmu pareizticīgās baznīcas hierarhu un augsti stāvošu lobiju vēlēšanās.
Savukārt Krievzemi caurstrāvojušie ideāli ir bijuši tik pretrunīgi un savstarpēji izslēdzoši, ka savulaik to sadursme noveda pie cara impērijas bojāejas, bet vēlāk pie Padomju Savienības sabrukuma.
Komunistiskā režīma oficiāli deklarētie ideāli nebija savienojami ar tiem, kas agrāk pastāvēja valstī, kuru PSRS dibinātājs dēvēja par tautu cietumu, kur par apspiešanas līdzekli kalpo reliģija kā opijs tautai.
Šķiet, pastāv mērķis ar papildinājumiem konstitūcijā šīs nesamierināmās pretrunas izdzēst, atstājot sausajā atlikumā īpatnu abstrakti impērisku “vēsturisko patiesību”, kura jāaizstāv, un tāpat nav pieļaujama Tēviju aizstāvējušas tautas “varoņdarba (nozīmīguma) mazināšana”.
Šajā sakarā vēsturnieks akadēmiķis Jurijs Pivovarovs neizpratnē vaicā, “kad, kurā laikmetā, vai varbūt visos”, un ko tas vispār īsti nozīmē? Kas ir domāts ar “vēsturisko patiesību” un “kurš to formulējis”? (Lai gan saprotams, ka Putins.)
Vai turpmāk drīkstēs kritizēt varu, piemēram, par Ziemas kara izraisīšanu vai invāziju Afganistānā, vai arī tas skaitīsies varoņdarba nozīmības mazināšana un “līdz ar to sabiedrības konstitucionālo pamatu graušana”?
Visumā retoriski jautājumi, kuriem varētu pievienot vēl virkni citu attiecībā uz Molotova–Ribentropa paktu, Baltijas valstu okupāciju vai iebrukumu Polijā.
Varētu jau tamlīdzīgu patētisku frāžu ierakstīšanu Krievijas Federācijas – kaut federācijas jēdziens kļūs visnotaļ dekoratīvs – pamatlikumā uztvert vien kā fona troksni.
Bet akadēmiķis tajās saskata apliecinājumu arhaisku dziņu atraisīšanai un tam, ka “mēs nepārprotami esam ceļā uz antidemokrātisku, represīvi nospiedošu kārtību”. Neraugoties uz “drausmīgo 20. gadsimta pieredzi”.
Un tā arī nepārvarēto vai, varbūt jāteic, līdz galam politiski nesagremoto pagātni.
