Uldis Šmits: Brīvais tirgus – drauds Eiropas valstu kultūrai 0
Latvijai vajadzētu pievērst vairāk uzmanības kādam apstāklim, kas jau daļēji iezīmējās debatēs par audiovizuālo pakalpojumu jomas izslēgšanu no gaidāmajām sarunām par Eiropas Savienības un ASV brīvās tirdzniecības līgumu.
Minētās jomas atstāšanu ārpus sarunu ietvariem panāca Francija, balstoties uz Parīzes īpaši aizstāvēto t. s. kultūras izņēmuma principu, saskaņā ar kuru kultūra nav parasta tirgus prece. Valstis ir tiesīgas izraudzīties atbilstošus mehānismus nacionālās kultūras aizsardzībai. Francijas kultūras ministre Aurēlija Filipeti pamatoja audiovizuālās sfēras nepakļaušanu komerclīguma loģikai, lai ES saglabātu brīvas rokas savas daudzveidīgās kultūras izplatīšanai “nākotnes medijos”.
Tādu nostāju atbalstīja Eiropas Parlaments un daudzi pazīstami mākslinieki (ne ES valstu valdību vairākums), tajā skaitā austrumeiropieši, jo bez subsīdijām, kas neatbilst brīvā tirgus spēles noteikumiem, panīktu ne vien franču vai itāļu, bet arī, piemēram, poļu kino. Šajā ziņā tiek minēts interesants salīdzinājums – Holivudā ražotā kases grāvēja “Avatars” budžets aptuveni atbilst visam deviņos gados Polijas filmu uzņemšanai piešķirtajam finansējumam.
Tāpat skaidrs, ka audiovizuālo pakalpojumu brīvas konkurences jeb patiesībā peļņas gūšanas konkurences apstākļos zaudēs spēku, teiksim, Polijas radiostacijām izvirzītā prasība par noteikta procentuāla apjoma poļu mūzikas iekļaušanu muzikālajās programmās. Vai arī ES mērogā telekanāliem noteiktās kvotas, kas paredz atvēlēt noteiktu raidlaiku Eiropas produkcijai.
Jēdziens “Eiropas kultūra” tomēr pastāv un ir iegājies (gluži kā pie mums agrāk plaši lietotais “eiroremonts” vai “Eiropas nauda”) ne tikai tautu leksikā, bet arī ļaužu prātos un reizēm sirdīs. Tāpēc daudzi grib turēt pie vārda ES vadītājus, atgādinot viņu priekšteču 90. gados izvirzīto uzstādījumu, ka kultūras veicināšana ir viena no svarīgākajām Eiropas Kopienas funkcijām. Bet aiz tā, protams, slēpjas katras nācijas bažas, ka mediju lauka “liberalizēšana” novedīs pie nacionālās identitātes vājināšanās. Nav runa par angļu valodas kā pasaules valodas pozīciju apšaubīšanu, jo tās ir neapšaubāmas, bet par savas valsts kultūrtelpas un valodas lietojuma telpas saglabāšanu.
Varbūt, no Latvijas raugoties, visas šīs debates izskatās pēc vētras ūdens glāzē, jo abām potenciālajām līguma slēdzēju pusēm tomēr ir kopīga demokrātisko vērtību sistēma, kaut pretrunas mēdz rasties, taču tās ir maznozīmīgas. Un štrunts par audiovizuālo pakalpojumu pakārtošanu biznesa vai valsts interesēm, galvenais, ka brīvās tirdzniecības līgums dos ekonomisku labumu. Aptuveni šāda pieeja bija arī Eiropas valstu vadītāju vairākumam, jo ES, tāpat kā ASV, ekonomiskās izaugsmes ziņā no līguma var tikai iegūt.
Galu galā nevienas Eiropas valsts nacionālā drošība nebūs apdraudēta, pat pieņemot, ka audiovizuālo pakalpojumu sfēra tiks tajā ietverta. Ir tomēr svarīgi, kas šo mediju lauku apdzīvo, ne vien kādi šovbiznesa elki, bet arī kādas vēsturiskas personības to ideoloģiski piepilda. Un saskaņā ar kādu vērtību mērauklām tiek skaidrota ne vien tagadne, bet arī pagātne.
Piemēram, Apvienotajā Karalistē par visu laikmetu izcilāko figūru uzskata Vinstonu Čērčilu, Francijā – Šarlu de Gollu. Savukārt mums kaimiņos nesen rīkotajā aptaujā par “20. gadsimta labāko vadītāju” kļuva Leonīds Brežņevs. Tieši no turienes lielā mērā nāk Latvijas audiovizuālās telpas piepildījums, piesaistītās investīcijas (arī apmaiņā pret uzturēšanās atļaujām Eiropā) un vienas daļas pilsoņu skatījums uz dzīvi un pasauli. Kas turklāt tiek no ārienes uzturēts, priecējot aprindas, kuras prot konvertēt Brežņeva laiku lēto desu politiski ienesīgā produktā. Ņemot vērā mūsu īpatnības, Latvijā debates par audiovizuālo pakalpojumu un mediju lomu valstiskās identitātes stiprināšanā vai, gluži pretēji, graušanā varētu būt pat sevišķi svarīgas. Protams, ja tādas notiktu.
