Uldis Šmits: Baltijas valstis nevar atļauties naivi cerīgu pasaules skatījumu 4
Uz Vašingtonas pārmetumiem, kas uztur zināmo prasību atvēlēt aizsardzībai vismaz divus procentus no iekšzemes kopprodukta (ASV prezidents Donalds Tramps pat ieminējās par četriem), Eiropas vadītāji mēdz atbildēt, ka viņu valstu kopējie militārie izdevumi ir aptuveni tādi paši kā Ķīnai. Tiesa, bet šis salīdzinājums maz ko izsaka, jo neatspoguļo ieguldījumu efektivitāti, nerunājot par bruņoto spēku sagatavotību un mobilitāti. Eiropas kopējas armijas nav un pārskatāmā nākotnē diez vai būs, turklāt Eiropas Savienības valstu armijās neizmanto vienotam standartam atbilstošu bruņojumu un munīciju. Faktiski tikai tagad – līdz ar pērn aktivizēto Pastāvīgo strukturēto sadarbību (PeSCo) aizsardzības jomā – sāk spriest par šo neatbilstību daļēju novēršanu un kopdarbību, kas ļautu ietaupīt krietni daudz naudas. To varētu novirzīt, piemēram, infrastruktūras pilnveidošanai, kas vajadzīga arī NATO tehnikas un personāla ātrākai pārvietošanai. Tāpat kā t. s. militārā Šengena jeb robežu šķērsošanas procedūru vienkāršošana.
Tramps pirms nesenā Ziemeļatlantijas alianses samita apgalvoja, ka viņam nākas arvien grūtāk Savienoto Valstu pilsoņiem rast skaidrojumu tam, ka “daži mūsu partneri” atsakās uzņemties pienācīgu kolektīvās drošības nastas daļu. Daudzu uztverē viņa paustais, lai cik pamatots, izskan drīzāk kā pamudinājums vairāk iepirkt ASV ražotos ieročus un aprīkojumu, bet šodienas situācijā galvenokārt būtu jāuztraucas par līdzekļu efektīvu izlietojumu, saskaņotu rīcību un spējām ātri reaģēt. ES un NATO 10. jūlijā parakstīja jaunu kopīgu deklarāciju, kurā tika uzsvērta arī militārās mobilitātes nozīmība, kas iepriekšējā deklarācijā (2016) nefigurēja. Kaut gan daudznacionālo spēku mācībās gūtā pieredze jau sen pierādījusi, ka tehnikas nogādāšana, piemēram, līdz Polijai, mēdz radīt ievērojamas grūtības. Nepieciešamie ieguldījumi loģistikas un infrastruktūras pielāgošanā nav tieši saistīti ar militāro budžetu, bet, iespējams, būtu vēl svarīgāki (Latvijai svarīgāki pavisam noteikti) par to, cik procentus no IKP aizsardzībai atvēlē Trampa peltā Vācija vai kāda cita ar tirdzniecības karu biedētā ES valsts.
ASV 45. prezidents atšķirībā no saviem priekštečiem, šķiet, gribētu klaji reducēt transatlantisko sadarbību līdz, viņaprāt, taisnīgām biznesa attiecībām. Tāpēc arī Baltā nama visnotaļ pamatotie iebildumi pret gāzes vada “Nord Stream – 2” ierīkošanu izskatās pēc prasības, ko diktē vienkārša ekonomiska ieinteresētība izbrīvēt Eiropas tirgū vairāk vietas sašķidrinātās gāzes eksportam no Amerikas. Protams, ieinteresētība pastāv, tomēr pirmām kārtām tā ir enerģētiskās drošības tēma, ko nevajadzētu piemirst arī tagadējos apstākļos, kad notiek mērīšanās ar ievedmuitām un apmaiņa skaļiem vārdiem.
ASV vadītāja attieksme gan dod iemeslu Vācijas kanclerei Angelai Merkelei sacīt, ka vairs nevar uz Ameriku paļauties. Viņa nav vienīgā, un arī pašā Vašingtonā satraukto netrūkst. Pēc daudz apcerētās Trampa tikšanās ar Krievijas prezidentu Putinu laikrakstā “Washington Post” pat parādījās aicinājums Baltā nama administrācijas pārstāvjiem demisionēt, lai glābtu “savu godu vai kas no tā vēl atlicis”… Nez vai kolektīva demisija būtu labs risinājums, bet demokrātijā tamlīdzīgu politisku emociju uzplūdi ir atsvaidzinoši, jo izraisa debates, attiecīgu lēmumu pieņemšanu un pilsoniskās sabiedrības sarosīšanos. Jebkurā gadījumā jautājums par Krievijas iejaukšanos ASV prezidenta vēlēšanās netiks paslaucīts zem paklāja, ja arī Tramps gribētu šo lietu norakt. Eiropā Kremļa izdarības uztver krietni mierīgāk. Vācijas Federālais konstitūcijas aizsardzības birojs diezgan regulāri ziņo par valstī izvērstajām dezinformācijas kampaņām, par kiberuzbrukumu parlamenta datorsistēmām (2015), infrastruktūras objektiem, valdības tīkliem. Bet Vācijas valdība par to īpaši nerunā. Ārlietu ministrs Heiko Māss uzlūko Kremli kā vēlamu partneri, kas “palīdzētu noregulēt reģionālos konfliktus”, un “daudzpusējas kārtības balsta” lomā. (Itin viegli iztēloties, kā Putina režīms “noregulē” paša izraisītos vai inspirētos konfliktus un kā ievieš “kārtību”.) Respektīvi, konkrētajā ārpolitikas jomā Vācijas valdības un tās kritizētā Trampa viedokļi gandrīz sakrīt. Toties atšķiras Berlīnes valdošo aprindu un ASV Kongresa nostāja. Uz ko vairāk paļauties? Lai secina katrs pats, bet diplomātiski noderīga atbilde būtu – uz transatlantisko saišu noturību.
Vācijā nesen veiktā aptauja liecināja – lielākā daļa respondentu uzskata, ka Eiropa spēj sevi aizstāvēt bez ASV atbalsta. Tik naivi cerīgu pasaules skatījumu Baltijas valstis nevar atļauties.
