Uldis Šmits: Baidena pusē? Vācija apņēmības pilna stiprināt transatlantiskās attiecības 2
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Berlīne esot apņēmības pilna stiprināt transatlantiskās attiecības. Tāds vēstījums izskanēja Vācijas ārlietu ministra Heiko Māsa 9. marta videorunā amerikāņu domnīcas “Bookings Institution” virtuālajā saietā. Viņš gan ne ar pušplēstu vārdu nepieminēja gāzesvadu “Ziemeļu straume 2”. Māss toties solīja vairot Berlīnes ieguldījumu Eiropas drošībā un vispārēji izteicās, ka “mēs esam reaģējuši uz Maskavas un Pekinas represijām pret pilsonisko sabiedrību un starptautisko tiesību pārkāpumiem”. Kā arī aicināja panākt vienotu nostāju par mērķēto sankciju piemērošanu, kas “nebija iespējams pēdējo četru gadu laikā”. Bet tagad “Vācija ir jūsu pusē”.
Tas kopumā saderas ar Džo Baidena lozungu “Amerika ir atgriezusies”. Tomēr dažas Donalda Trampa trakās četrgades nostādnes Baltā nama jaunā administrācija, kā redzams, nav gluži atmetusi. Tajā skaitā pārliecību, ka 21. gadsimtā Ķīna būs galvenā sāncense. Vienīgā, kas, ASV valsts sekretāra Entonija Blinkena vārdiem, apveltīta ar pietiekamiem ekonomiskiem, diplomātiskiem, militāriem un tehnoloģiskiem resursiem, lai nopietni iedragātu pastāvošo pasaules kārtību. Taču, atšķirībā no Trampa, Baidens vēl pērn pirms ienākšanas Baltajā namā pauda, ka Ķīnas ekonomiskā ekspansija prasa saskaņotu Rietumu atbildi. Turpretī Eiropas Savienības Padomē tolaik prezidējošās Vācijas kanclere Angela Merkele izmantoja prezidentvalsts prerogatīvas, lai vācu biznesa interesēs caursistu ES un Ķīnas vienošanos (2020. gada 30. decembrī) par Visaptverošu investīciju nolīgumu. Tādējādi Vašingtonas raidītais signāls – pārāk nesteigties – palika neuzklausīts…
No cilvēktiesību aizstāvības viedokļa brīdis darījuma uzsākšanai ar Sji nebija īsti piemērots, ņemot vērā kaut vai tikai politiskās represijas Honkongā un Pekinas joprojām piekopto uiguru masveida “pāraudzināšanu” gulaga tipa nometnēs. Pēc 30. decembra videokonferences parādījās diezgan naivs Briseles teksts, ka “pirmo reizi savās tirdzniecības attiecībās Ķīna ir arī piekritusi vērienīgiem noteikumiem par ilgtspējīgu attīstību”. Proti, ne vien cīnīties pret klimata pārmaiņām, bet tāpat ratificēt Starptautiskās darba organizācijas pamatkonvenciju, kas aizliedz piespiedu darbu, kā arī vairs neīstenot “tehnoloģiju piespiedu pārņemšanu” no Ķīnā esošajiem eiropiešu uzņēmumiem. Lai gan tās jau lielā mērā ir pārņemtas, un pārsvarā ar pašu biznesa partneru piekrišanu. Pagaidām drīzāk Pekina ir diktējusi noteikumus Eiropai, turklāt tas izdevies bez lieka trokšņa, ko apliecina arī līdzšinējā visnotaļ labvēlīgā attieksme pret Ķīnas piedāvātajām tehnoloģijām 5G tīklu attīstībai. Ja ir runa par investīcijām, valdības mēdz atstumt malā nepatīkamus drošības dienestu ziņojumus, lai dotu priekšroku daudz patīkamākiem peļņas aprēķiniem.
Rietumos neviens gan nav saistījis ar oficiālo Pekinu tādas ilūzijas kā ar Kremli. Tās arī ir tikušas vismaz līdz 2014. gada martam dažādā veidā itin sekmīgi uzturētas, tieši pateicoties Vācijai. Merkele tomēr jutās spiesta atbalstīt un kaut kādā ziņā pat rosināt sankciju piemērošanu Krievijai, kad Putina režīms anektēja Krimu un izvērta agresiju Austrumukrainā. Kopš tā laika Berlīne ir pakļauta kiberuzbrukumiem un citiem ietekmēšanas pasākumiem.
Krievijas Valsts domē nupat silti uzņēma galēji labējās promaskaviskās partijas “AfD” delegāciju, kas arī ir savdabīgs mājiens aizejošajai un agrāko popularitāti zaudējušajai kanclerei. “AfD” frakcijas galva Alise Veidele, kuru Kremļa propaganda iztēlo par vienu no Vācijā sastopamajām “saprāta balsīm”, apgalvo, ka partija grib panākt sankciju atcelšanu. Dzirdamas vēl citas “saprāta balsis”, un tās ir gatavas vienoties ar Vācijas ministriem kopējā dziesmā par “Ziemeļu straumes” un Krievijas nepieciešamību. Tāpēc diez vai Kremlim bija vērts veltīt tik pārmērīgus pūliņus, lai ieriebtu Merkeles valdībai. Tie pat var izrādīties, kā mīl sacīt Putins, kontrproduktīvi. Tāpat kā labticīgā Maskavas viesa ES augstā pārstāvja Žuzepa Borela kacināšana.
Viņa vadītā ES Ārlietu padome plāno drīzumā (22. martā) lemt par sankcijām, kas skartu cilvēktiesību pārkāpējus dažādās valstīs, tajā skaitā Ķīnā, kā arī Krievijā. Jēga, kā arvien, būs vairāk simboliska, taču process ir iekustināts un, kas zina, varbūt kādreiz sekmēs pārmaiņas. Ja nu reiz Vācija atkal nostājusies pareizajā pusē. Un tur paliks.
