Uldis Šmits: Austrumu bloka iesaistīšanās starptautisko sacensību apritē pastāvēja viedoklis, ka sports nav saistāms ar politiku vai ideoloģiju 3
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vismaz tā bija iecolimpiskās sperēts mūsdienu olimpiskās kustības sākumā, proti, Pjēra de Kubertēna slavenajā odā apgalvotais, ka sports ir miers, taisnība un gods. Par ko pēc Berlīnes olimpiādes radās šaubas, kuras neizgaisa arī vēlāk un sevišķi uzvirmoja 1980. gadā Maskavas spēļu un Afganistānas kara dēļ.
Tomēr kopš Austrumu bloka iesaistīšanās starptautisko sacensību apritē pastāvēja viedoklis, ka sports nav saistāms ar politiku vai ideoloģiju. Minētā bloka valdības gan kļuva par dedzīgākajām medaļu skaitītājām, iztēlojot tās par neapgāžamu pierādījumu sociālistiskās iekārtas priekšrocībām, kurā audējas un ogļrači no darba brīvajā laikā spēj sasniegt pasaules rekordu augstumus. Tā kā citu pierādījumu tam gandrīz nebija, sociālisma nometne sabruka. Bet ieradumi palika.
Naudīgi diktatori ir kāri uz prestižu forumu rīkošanu kaut vai tāpēc vien, lai pagrozītos atklāšanas ceremonijā pieaicinātu augstu viesu kompānijā. Šajā sakarā reizēm izskan naivi iebildumi. Piemēram, pagājušā mēneša beigās publiskotā par sporta jomu atbildīgo Eiropas Savienības ministru atklātā vēstulē (Somijas ierosmē, Latvijas izglītības un zinātnes ministres parakstīta), kurā izklāstīta nepieciešamība panākt, lai “lielu sporta notikumu” organizētāji ņemtu vērā cilvēktiesību ievērošanu valstīs, kas tos uzņem.
Norādīts, ka līdzīga satura aicinājums tika publicēts jau 2013. gada novembrī, bet kopš tā laika nekas nav mainījies. Šoreiz viens no pamudinājumiem bija iepriekš Baltkrievijā paredzētais pasaules čempionāts hokejā. Tas, tiesa, nav pārāk “liels notikums”, ja salīdzina ar nākamgad Pekinā ieplānoto ziemas olimpiādi vai Pasaules kausu futbolā, kas noritēs Katarā. Pateicoties katariešu savulaik veiktajām investīcijām FIFA amatpersonu labvēlībā, ko, cik noprotams, ir pratuši vairot arī Krievijas funkcionāri.
Vai cilvēktiesības ir politika? Retorisks jautājums, ko augstākā līmeņa sacensību kalendāra lēmēji nemēdz apspriest, un, patiesību sakot, atsevišķu starptautisko sporta federāciju izvēles iespējas ir visai ierobežotas. (Ko laikam nevarētu teikt par rokasbumbu, tāpēc pasaules čempionāta uzticēšana Ēģiptei izraisīja “Amnesty International” un citu piekasīgo sašutumu.)
Turklāt vienmēr pa tvērienam atrodas arguments, ka vērienīgi starptautiski pasākumi, tāpat kā biznesa kontakti, pamattiesību ievērošanu veicina. Lai arī to ir atļauts apstrīdēt, it sevišķi pēc 2008. gada Pekinas vasaras olimpiādes un 2014. gada ziemas spēlēm Sočos, kas iegājušas vēsturē nesaraujamā saistībā ar atklājumiem par Putina režīma ieviesto dopinga preparātu lietošanas sistēmu, piekoptu pazīstamo PSRS un VDR tradīciju garā.
Baltkrievijas gadījumā Starptautiskās hokeja federācijas prezidents Renē Fāzels ilgi turējās jau pie cita aizbildinājuma – pasaules čempionāta liegšana Minskai nevienam labumu nenesīs.
Taču baltkrievu protesta kustības nostāja, tajā skaitā vairāku ievērojamu sportistu pilsoniskā nostāja, kuras dēļ viņi tika izslēgti no nacionālās izlases rindām, un, galvenais, vairāku sponsoru nepārprotamie mājieni noveda pie zināmā bezprecedenta risinājuma rīkot čempionātu nevis divās valstīs, kā bija paredzēts, bet tikai vienā.
Tas tomēr nevieš skaidrību, kurā brīdī vēstījumi par starptautisko tiesību izpratnē noziedzīgām darbībām – spīdzināšanu, nelikumīgām represijām, politisko pretinieku vajāšanu u. c. – sasniedz kritisko masu, lai galu galā iespaidotu lēmuma pieņēmējus. Un vai viņi būs iespaidojami arī turpmāk.
Tikmēr ar interesi gaidīsim iepriekš pieminētās vēstules adresāta – eirokomisāres Marijas Gabrielas – priekšlikumus. Protams, būtu taisnīgāk vispirms prasīt atbildi no ES dalībvalstu sporta dzīves tiešajiem vadītājiem. Ko tekstu parakstījušie ministri, cerams, darīs. Lai arī bez pārliekām izredzēm atraut lielo sportu no iesīkstējušās reālpolitikas prakses. Bet mēģināts nav zaudēts.
