Uldis Šmits: Atceroties barikādes, nevajadzētu gluži piemirst arī tos, kas atradās atmodas aizstāvības līnijas pretējā pusē 3
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Atceroties barikādes, nevajadzētu gluži piemirst arī tos, kas atradās atmodas aizstāvības līnijas pretējā pusē.
Atliek ielūkoties avīzes “Sovetskaja Latvija” tekstos – neatsveramā vēstures avotā, kur pasmeļama informācija teju par visiem valsts atjaunošanas ienaidnieku publiskajiem pasākumiem. Tostarp, protams, 1991. gada 15. janvārī sarīkoto “tautas sapulci”, patiesībā interfrontes kārtējo mītiņu, un tajā nolasīto politisko paziņojumu, saskaņā ar kuru “Vislatvijas sabiedrības glābšanas komiteja pēc darbaļaužu pieprasījuma uzņemas atbildību par Padomju Latvijas tālāko likteni, pasludina visas valsts varas pāreju tās rokās”, kā arī “Augstākās Padomes un valdības atlaišanu”.
VSGK paziņojuma saturs bija klaji antikonstitucionāls pat Padomju Savienības, respektīvi, okupācijas varas likuma burta izpratnē. (Lai gan Alfrēda Rubika kompartijas paspārnē radītais veidojums sākotnēji saucās “PSRS un LPSR Konstitūcijas un pilsoņu tiesību aizstāvēšanas komiteja”.) Taču toreiz mudinājumi padzīt Neatkarības atjaunošanas deklarāciju pieņēmušos likumdevējus kļuva īpaši uzstājīgi.
Turklāt dažādās rūpīgi izraudzītās vietās norībējušie sprādzieni, OMON rosība un citas pazīmes liecināja, ka draudi varētu tikt īstenoti. Ne velti 13. janvārī jeb dienā, kad pusmiljons cilvēku Daugavmalā izteica atbalstu Lietuvai un Latvijas neatkarībai un Rīgā pēc Tautas frontes aicinājuma sākās barikāžu celtniecība, bija noticis arī LKP CK plēnums.
Tajā savukārt tika “nolemts atbalstīt streiku komiteju un darba kolektīvu prasību par republikas Augstākās Padomes, visu vietējo tautas deputātu padomju atlaišanu, valdības atcelšanu, pirmstermiņa vēlēšanu sarīkošanu”. Bet gadījumā, ja tautas kalpi iespītētos, “pieprasīt Sabiedrības glābšanas Vislatvijas komitejai uzņemties visu valsts varu un pārvaldi…” Ko tā pēc pāris dienām saietā ASK stadionā tad arī uzņēmās.
Radās dīvaina situācija – Latvijā komunisti būtībā nostājās pret arvien vēl faktiski pastāvošu padomju varu. Tāpat kā Baltijas kara apgabala vadība, uz kuru neatkarības pretinieki lika vislielākās cerības, jo atdabūt “visu valsts varu” nu bija iespējams vienīgi ar armijas palīdzību vai ieviešot PSRS prezidenta pārvaldi, ko “darbaļaudis” arī nemitīgi pieprasīja.
Šajā sakarā noteikti jāpiemin divi zīmīgi laikmeta dokumenti. Viena autors bija KPFSR AP priekšsēdētājs Boriss Jeļcins, kurš aicināja no Krievijas iesauktos karavīrus Baltijā nekādā ziņā nevērsties pret mierīgiem civiliedzīvotājiem.
Tad kareivjus un virsniekus uzrunāja LR AP frakcija “Līdztiesība”, kas Jeļcina nostāju nodēvēja par provokāciju un piekodināja saglabāt “disciplīnu un organizētību”, lai dotu “pretsparu ekstrēmismam un nacionālismam”. Ar to laikam domājot organizētību, ko armijnieki iepriekš bija parādījuši, piemēram, Gruzijā vai nupat naktī uz 13. janvāri Lietuvā.
Droši vien lietuviešu nestie upuri un Viļņas asinsizliešanas skaļās atbalsis bija viens no iemesliem, kāpēc militāristi janvārī nesaņēma pavēli sagrābt attiecīgos objektus Rīgā, kur vērienīgas operācijas ar tanku iesaistīšanu izpalika.
Piecas dzīvības tomēr izdzisa 20. janvārī, kad notika omoniešu uzbrukums Iekšlietu ministrijai. Šis neskaidrību joprojām apvītais noziegums, par kura apstākļiem izliekas neko lāga nezinām pat Gorbačovs, iespējams, bija arī netiešs Kremļa iekšējo cīniņu apliecinājums un Maskavā briestošā augusta puča sava veida priekšvēstnesis.
Tikmēr Latvijā janvāra kolīziju (un Maskavas kuratoru ieteikumu) iespaidā pašpasludināto varas pārņēmēju izteikumu agresivitāte drusku noplaka. Rubiks 21. janvārī preses konferencē sacīja, ka “VSGK ir sabiedriska organizācija, kas nepretendē ne uz kādām valstiskām funkcijām”, bet gatavo kandidatūras varbūtējai koalīcijas valdībai.
Pati VSGK mēneša beigās gan paziņoja, ka tikai “aptur piekrišanu attiecībā uz varas funkciju uzņemšanos republikā”. Šķiet, VSGK locekļu sastāvu pētniekiem nav izdevies visā pilnībā apzināt līdz šai dienai, ja neskaita komitejas prezidijā bijušos LKP CK sekretārus ar nenogurdināmo Alfrēdu Petroviču priekšgalā, kā arī dažas organizācijā dalību ņēmušās personas no interfrontes un frakcijas “Līdztiesība” aprindām. Pēc 1991. gada janvāra VSGK vairs ne ar ko īpašu neizcēlās, un, cik noprotams, tai uzticētā loma bija vien konkrētajam brīdim paredzēta.
Galu galā izglābt Latviju no neatkarības neizdevās, taču projekts, liekas, nav atmests. Lai gan mainās laiki un reizēm arī uzskati. Krievijas žurnālists Aleksandrs Ņevzorovs 1991. gadā apdziedāja OMON varoņdarbus, bet tagad “Eho Moskvi” raidījumos izgāž sāju ironiju pār Putina t. s. krievu pasauli. No kuras esam spējuši paglābties.
