Uldis Šmits: Atceroties atvadas no “lielā oktobra” 0
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
1990. gada 3. oktobrī tolaik vēl pusbrīvās Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma likumu “Par svētku un atceres dienām”, kurā t. s. sociālistiskās revolūcijas gadskārtas datums vairs nefigurēja svinamo dienu uzskaitījumā.
Tas, protams, saniknoja neatkarības centienu apkarotājus, tāpēc ierastajā 13. oktobra mītiņā par godu Rīgas “atbrīvošanai”, ko plaši atspoguļoja avīze “Sovetskaja Latvija”, tika nolasīta rezolūcija, kura nosodīja šo “pretpadomju un antidemokrātisko likumu” un aicināja “visus, kas tic sociālistiskās idejas radošajam potenciālam”, protestēt “pret galveno valsts svētku atcelšanu un 7. novembrī iziet Vislatvijas darbaļaužu manifestācijā”.
Par centrālo 7. novembra notikumu gan kļuva Baltijas kara apgabala pavēlniecības sarīkotā militārā parāde Daugavmalā. Bet izrādījās, ka Latvijā tas ir pēdējais 1917. gada oktobra apvērsumam veltītais okupantu organizētais pasākums.
Jāpieļauj, ka toreiz boļševiku idejiskā mantojuma sardzē patiesi gribēja stāvēt diezgan daudzas personas ar LKP CK pirmo sekretāru Alfrēdu Rubiku priekšgalā.
Kaut arī Austrumeiropa jau bija pagriezusi pēcpusi PSRS stila sociālismam, Vācija tieši togad 3. oktobrī noslēdza atkalapvienošanās procesu, un pat dziestošajā Padomju Savienībā izmanīgākie kompartijas nomenklatūras ļaudis jau prātoja par biznesa iespējām, kādas pavērsies brīvā tirgus apstākļos.
Viņi neticēja sociālistiskās idejas potenciālam nepavisam un tāpat kā citi labi informēti ļaudis gatavojās nākamībai. Pēc PSRS sabrukuma “lielā oktobra” gadskārtas pēcpadomju telpā pārstāja valstiski atzīmēt.
Ja neskaita Baltkrieviju un Kirgizstānu, kur dīvainas sakritības dēļ nupat uzvirmoja masu nemieri.
Savukārt mūsdienu Krievijā pats revolūcijas jēdziens ieguvis politiski nelāgu pieskaņu, jo rada nevēlamas asociācijas ar tā dēvētajām krāsainajām revolūcijām, ko it kā inspirē Putina režīmam naidīgie Rietumi.
Nu Kremļa ideoloģijā un ārpolitikā pārsvarā tiek izmantota Otrā pasaules kara tēma, kas kalpo par pamatu prasībai veidot ko līdzīgu jaunai Jaltas kārtībai ar sadalītām ietekmes sfērām.
Padomju valsts izcelsme un tās radītāju atvēziens uz pasaules revolūciju īsti nevar būt iedvesmas avots minētā mērķa realizācijā.
Turklāt Putins ne reizi vien nīgri izteicies par PSRS konstitūcijā formāli ierakstītajām republiku izstāšanās tiesībām, kas, viņaprāt, bija impērijas pamatos iemūrēta bumba ar laika degli.
Februāra revolūcijas un oktobra apvērsuma simtgades (2017) Krievijā aizritēja piesardzīgi pieklusināti – nevar ne salīdzināt ar 9. maija apaļo un arīdzan neapaļo jubileju uzbāzīgo vērienu.
Toties ik pa laikam izskan ierosinājumi izvākt proletariāta vadoni no mauzoleja. Tam pretojas vienīgi Zjuganova komunisti. Diezgan mērķtiecīgi Vladimirs Iļjičs ir ticis gāzts no ievērojamāko vēsturisko personu pjedestāla, kura augstāko pakāpienu, kā liecina aptaujas, tagad ieņem Josifs Visarionovičs.
Gādība par Staļina tēlu izpaužas arī Krievijas likumos, konkrēti, 2014. gadā ieviestajā kriminālkodeksa pantā, kas paredz sodīt “par apzināti nepatiesu ziņu izplatīšanu par PSRS darbību Otrā pasaules kara gados”, un tāpat šovasar grozītajā konstitūcijā pieteikts, ka Krievijas Federācija “nodrošina vēsturiskās patiesības aizsardzību”.
Piemēram, “patiesību” par Molotova–Ribentropa paktu, kuram nebija nekāda sakara ar Otrā pasaules kara izraisīšanos, vai “patiesību” par Baltijas valstīm, kuras iestājās Padomju Savienībā pilnīgi brīvprātīgi.
Pagājušajā mēnesī tika pavēstīts, ka Krievijas Izmeklēšanas komitejā izveidota speciāla nodaļa, kas nodosies nacistu un nacisma reabilitētāju vajāšanai, kā arī “vēsturisko faktu izkropļošanas novēršanai”.
Citiem vārdiem, Putina režīms vēlas piesavināties PSRS vēsturi, pareizāk sakot, atsevišķus tagadējai politikai noderīgus vēstures nogriežņus. Bet uz pirmsākumiem publiski nepretendē.
Varbūt velti, jo oktobra apvērsuma rezultātā izveidojās totalitāra sistēma, kurai Krievijas varas vertikāle līdzinās arvien vairāk. Sistēmas ietvaros nekavējoties dzima iestāde, kuras pirmais nosaukums bija Viskrievijas ārkārtas komisija cīņai ar kontrrevolūciju, spekulāciju un sabotāžu.
Iestādes tradīcijas ir saglabājušās. Tiesa, arhaiskie internacionālisma lozungi ir atmesti. Bet pirms trīsdesmit gadiem tie vēl kalpoja tautas kustību slāpēšanai Baltijā.
Kas ir visnotaļ zīmīgs pieminēšanas vērts fakts. Kaut vai vēsturiskās patiesības labad.
