Uldis Neiburgs: “Saskaņa” neuzdrošinās nosaukt 9.maiju īstajā vārdā 5
LU Latvijas vēstures institūta pētnieks, vēstures doktors Uldis Neiburgs spriež, ka strīdus par Otrā pasaules kara vēsturi un tās interpretāciju nereti uzkurina masu mediji un politiķi, kam tas ir izdevīgi.
“Dažbrīd šķiet: ja mēs paši nesāktu “cepties” jau nedēļām ilgi pirms 16. marta un 9. maija pasākumiem, tad būtu daudz vieglāk aizvadīt šīs dienas bez liekām kaislībām. Bet nedrīkst ieslīgt arī otrā galējībā, jo par vēsturi ir jārunā un mēs kā sabiedrība nevaram atļauties iebāzt galvu smiltīs, izliekoties, ka pagātnes notikumi uz mums neattiecas,” intervijā žurnālam “Mājas Viesis” stāsta Neiburgs.
Atbildot uz jautājumu par Uzvaras pieminekļa iespējamo nojaukšanu, Neiburgs norāda, ka šis piemineklis ir svešas varas izveidots, un gadījumā, ja Latvija tolaik būtu bijusi neatkarīga, demokrātiska republika un cilvēki paši varētu pieņemt lēmumu, vai tāds Rīgā ir vajadzīgs, tas nekad nebūtu uzcelts.
“Tomēr reālā situācija ir tāda, ka tas tika uzcelts, un šobrīd mēs dzīvojam sabiedrībā, kur daudziem cilvēkiem Uzvaras piemineklis ir svarīgs un viņi ir kategoriski pret iespējamo nojaukšanu. Manuprāt, galvenais ir nevis tas, vai Pārdaugavas ainavā arī turpmāk būs šis piemineklis, bet gan tas, kas cilvēkiem ir galvā, kāda ir viņu izpratne par Otrā pasaules kara notikumiem,” spriež Neiburgs.
“Diemžēl neviens no “Saskaņas” un citu partiju politiķiem, kas 9. maijā iet pie Uzvaras pieminekļa, vēl nav uzdrošinājies pateikt: “Jā, mūsu vectēvi varonīgi cīnījās, sakāva nacistisko Vāciju, daudzi krita karā, un mēs esam sapulcējušies, lai godinātu viņu piemiņu. Taču šim stāstam ir arī otra puse, jo mēs dzīvojam Latvijā, kur 9. maijs nozīmē ne tikai kara beigas, bet arī vienas okupācijas nomaiņu ar citu.” Ja tas kādreiz būtu pateikts, tad domāju, ka sabiedrības integrācijas procesā mēs būtu tikuši daudz tālāk.”
Neiburgs uzsver, ka Latvijas krievu kopiena nav viendabīga un nedrīkst visiem uzlikt zīmogu, nolamāt par “okupantiem” un okupantu pēctečiem. “Ir jārunā par totalitāro režīmu noziegumiem, bet jāsaprot, ka atbildība par šiem noziegumiem attiecas uz konkrētām politiskām, militārām un represīvām institūcijām un to darbiniekiem, šeit nevar piemērot kolektīvās vainas principu.”
