Uldis Biķis: Tieši no auglīgās zemes racionālas un pēc iespējas efektīvas izmantošanas būs atkarīga arī globālā spēja mainīties 2
Dzidra Smiltēna, žurnāls “Baltijas Koks”
Decembris ir gada pēdējais mēnesis un arī laiks, kad nedaudz paraugāmies atskatā, kā mums katram gājis, kādus darbus esam paveikuši, kādus pamatus ielikuši jaunajam 2023. gadam, kādi spilgti notikumi iezīmējušies atmiņā par 2022. gadu? Man noteikti viens no tādiem pasākumiem ir AS Latvijas Finieris 30 gadu jubilejas vakars Arēnā Rīga. Tas uzrunāja gan ar simtiem cilvēku piepildīto arēnu, gan pārdomāto norisi, kur tika izvērtēta pagātne un vienlaikus iezīmēta nākotnes stratēģija un atklāta uzņēmuma darbības filozofija. Par to arī sarunā ar AS Latvijas Finieris padomes priekšsēdētāju Uldi Biķi žurnāla Baltijas Koks decembra numurā.
Uldis Biķis:
Latvijas Finiera saknes meklējamas diezgan senā saimnieciskās darbības vēsturē – kā pirmo atskaites punktu mēs liekam 1873. gadu. Šajā laikā veidojusies gara vērtību ķēde ar daudz iesaistītiem cilvēkiem vairākās paaudzēs. Atskatoties uz pēdējiem 30 gadiem kopš akciju sabiedrības dibināšanas, redzam, ka Latvijas Finiera sazarotā ekosistēma savā būtībā ir bijusi kā attīstības platforma ne tikai uzņēmuma kolektīvam, bet arī daudziem iesaistītajiem procesiem un sadarbības partneriem. Turklāt ne tikai Latvijā vai Baltijā, bet visā pasaulē. Tieši šis plašums un savstarpējā mijiedarbība ir devuši iespēju labāk izprast lielos, globālos, kopējos virzības mērķus un vienoties par nākotnes redzējumu, vienlaikus par pamatu liekot mūsu saknes, kas balstās zemes izmantošanā, mežsaimniecībā un koksnes mehāniskās pārstrādes produktos. Šajā mijiedarbībā veidojas domu apmaiņa, kas dod iespēju pamanīt, apkopot un arī ģenerēt aizvien jaunas attīstības idejas. Šo akcentu kā kopsavilkumu starp vēsturi, tagadni un ilgtspējā balstītu nākotni mēs Latvijas Finiera 30 gadu jubilejā arī centāmies parādīt.
Uz ilgtspēju Latvijas Finierī raugāmies no zemes kā cilvēces centrālā, vērtīgākā resursa izmantošanas prizmas. Resursa, kas no jauna nerodas, kas nav pārvietojams, bet kam ilgtspējīgā pasaulē ir mūžīgi jāspēj ražot enerģiju un nest augļus visām iesaistītajām pusēm. Tieši no auglīgās zemes racionālas un pēc iespējas efektīvas izmantošanas būs atkarīga arī globālā spēja mainīties, pieņemt ilgtspējīgus lēmumus un atteikties no fosilo resursu izraisītajām SEG emisijām. Jo viss, ko cilvēce šobrīd iegūst no naftas, ir aizstājams ar biomasas pārstrādes produktiem, kas, protams, kaut kur jāizaudzē. Latvija ar savu auglīgo zemi, pieredzi un zināšanām šajā ziņā ir privileģētā stāvoklī, kas vienlaikus arī uzliek mums lielu atbildību un pienākumus – gan šo resursu pēc iespējas labāk izmantot valsts iedzīvotāju labklājības veidošanā, gan ar mūsu ražotajiem produktiem palīdzēt sasniegt klimata mērķus citos, ne tik auglīgos reģionos.
Atbildība ir arī izvēlē, kādus resursus izmantojam paši. Vai atjaunojamo vai fosilos resursos balstītu enerģiju, vai spējam pateikt nē naftai? Jo lēta, pieejama enerģija ir bijis viens no cilvēces galvenajiem mērķiem visos laikos. Pašlaik redzam, kā enerģētika tiek plaši izmantota par politisko instrumentu, tā ir viens no galvenajiem ieročiem Krievijas ekonomiskajā karā pret Eiropu. Līdz ar to energoresursu izvēle ir ne tikai cenas un pieejamības, bet arī drošības un neatkarības jautājums. Vai vietējie koksnes resursi enerģētikā ir atbilde? Šobrīd un vēl zināmu laiku noteikti jā. Tomēr koksne jeb biomasa kopumā nākotnē būs primāri vajadzīga kā naftas produktu aizstājējs un enerģētikā nonāks tikai produktu dzīves cikla beigās. Tāpēc arī Latvijā mums paralēli aktīvi jāvirzās vēja, saules un citu atjaunīgās enerģijas tehnoloģiju virzienā.
Latvijas Finiera lēmums ir noteikts – esam apņēmušies iespēju robežās virzīties uz to, lai savā darbībā pilnībā atteiktos no naftas pārstrādes produktu izmantošanas. Gan enerģētikā, gan ražošanā. Mūsu saplāksnis, kura salīmēšanas procesā izmantotajos sveķos fosilās izejvielas būtiskā apmērā jau šobrīd tiek aizstātas ar atjaunojamo lignīnu, ir lēmums un rīcība ne tikai uzņēmuma ilgtspējas vārdā, bet dod iespējas pieņemt ilgtspējīgus lēmumus arī mūsu klientiem daudzās industriālajās nozarēs visā pasaulē. Savukārt koksnes blakusprodukti tiek novirzīti pēc iespējas garākās pievienotās vērtības ķēdēs.
Šajā ziņā speram soļus arī nākamajā – koksnes tālākas ķīmiskās pārstrādes – līmenī. Spilgts piemērs ir mūsu Betulin Lab. No mizas, ko kādreiz vienkārši sadedzinājām, šobrīd mācāmies iegūt produktus, kurus var izmantot farmācijas, kosmētikas un pārtikas rūpniecībā. Veidojas pilnīgi jauns darbības lauks, kas atkal ir sadarbības platforma tālākai mijiedarbībai un savstarpējai zināšanu pārnesi ar jauniem partneriem.
– Tā gadu gaitā AS Latvijas Finieris no viena veida produktu ražotāja ir kļuvis par daudznozaru uzņēmumu. Viens rada otru.
Uldis Biķis:
Tā ir, tikai šajā virzībā ļoti svarīgs ir arī kopējās attīstības temps sabiedrībā. Kā procesi un reformas tiek virzītas valsts sektorā, kā attīstās izglītības sistēma un veidojas cilvēku izpratne par nepieciešamību nepārtraukti pieņemt jaunas zināšanas un ar tām dalīties. Visas šīs lietas ir savstarpēji saistītas.
Tāpēc ļoti svarīgi spēt visiem kopā Latvijā veidot stipru valstisku sistēmu, kas veicina atvērtību, savstarpējo zināšanu pārnesi, uzticēšanos un ieklausīšanos. Sistēmu, kas ir vērsta uz mērķi panākt pozitīvu demogrāfiju un cilvēku vēlmi te dzīvot. Jo galvenā vērtība, par ko valstis savā strapā mūsdienās konkurē, patiesībā jau ir gudri, uzņēmīgi cilvēki. Pamatmērķim jābūt nepazaudēt nevienu Latvijas cilvēku.
Rūpniecības attīstība Latvijā noteikti balstāma uz zemes racionālu izmantošanu un tajā izaudzēto biomasu. Speciāli lietoju vārdu biomasa, nevis koksne, jo lauksaimniecība iet roku rokā ar mežsaimniecību un svarīga ir mūsu kopējā iespēja ar saviem produktiem iekļauties pasaules attīstības procesos. Tur virzība ir skaidra: ogļūdeņražu pārstrādes kaskāde jāaizstāj ar bioloģisko resursu pārstrādes kaskādi. Veidojas jauna ekonomiskā ekosistēma, kurā mums ir izcilas priekšrocības iesaistīties, jo globālā mērogā šie procesi īpaši strauji notiek mums tieši blakus – Rietumeiropā, Ziemeļvalstīs. Pārmaiņas nebūs ātras, nafta un akmeņogles vēl ilgi būs vitāli nepieciešamas, bet process ir neatgriezenisks. Tikai no mums pašiem ir atkarīgs, vai izmantosim iespēju un tajos pilnvērtīgi iekļausimies. Tas nozīmē integrēties, atbalstīt un strādāt cieši kopā ar izglītības un zinātnes nozarēm. Ne tikai Latvijas vai Baltijas, bet Ziemeļvalstu līmenī.
– Runājot par zaļo vienošanos, vai mēs nenonākam pretrunās? Mums saka: izmantojiet pēc iespējas vairāk koku, izmantojiet biomateriālu, bet tajā pašā laikā mēģina ierobežot, uzliekot dažādus liegumus un maksājumus.
Uldis Biķis:
Protams, šie atšķirīgie uzstādījumi liek aizdomāties. Klasiski trīs savstarpējā mijiedarbībā esošos ilgtspējas apļus jeb trīs iesaistītās puses – sabiedrību, vidi un tautsaimniecību – zīmē kā trīs apļus ar nelielu pārklāšanās laukumu centrā. Mēs esam pārliecināti, ka patiesa, jēgpilna, līdzsvarota ilgtspēja zemes izmantošanā iespējama tikai tad, ja šis pārklāšanās lauks ir pēc iespējas lielāks, bet savstarpējās attiecības raksturojamas kā taisnīgas, iekļaujošas un atbalstošas.
Mēs nevaram vēlēties, ka pilnīgi visi Latvijas meži tiek izmantoti ar mērķi veidot pēc iespējas produktīvāku, ražīgāku mežsaimniecību. Pareizi un atbalstāmi, ka, sabiedrības vērtībām attīstoties, notiek pakāpeniska zemes izmantošanas mērķu maiņa. Piemēram, no tautsaimniecības uz vidi un sabiedrību. Daļa teritorijas ir jāvelta tikai ekosistēmu saglabāšanai, lai nepazaudētu vērtības, kas tajās sastopamas. Domāju, ka mūsu mērķis nav rīkoties kā Nīderlandē, kur katru kvadrātcentimetru zemes izmanto produkcijas ražošanai. Viņi savas dabas vērtības ir upurējuši labklājības vārdā jau sen, atjaunot tās tik izmainītā ekosistēmā ir gandrīz neiespējami. Arī zaļā vienošanās paredz atrunu, ka viņi var nerealizēt tos pašus uzstādījumus, kas jāpilda citām ES dalībvalstīm.
Taču tas nenozīmē, ka viņiem nebūs jāpiedalās kopīgo mērķu sasniegšanā citādi. Jau tagad redzam, kā Nīderlandes valdība, nespējot pārliecināt uzņēmumus mainīties labprātīgi, ķeras pie radikālākām metodēm. Lielākajiem piesārņotājiem draud piespiedu slēgšana. Vienlaikus redzam, ka absolūti tiek cienīts privātīpašums un izmaksātas tirgus vērtībai atbilstošas kompensācijas. Tāpēc ir ļoti satraucoši Latvijā dzirdamie naratīvi, kas atbalsta cilvēkiem piederošas vērtības – zemes – pārdalīšanu kādam citam izmantošanas mērķim bez tiesībām to izmantot un bez tiesībām uz taisnīgu, tirgus vērtībai atbilstošu kompensāciju. Publiskās tiesības nevietā sāk prevalēt pār Civillikumu. Līdzīgi kā valodnieki ceļ trauksmi par strauju latviešu valodas eroziju, tajā ienākot anglicismiem, mēs ļoti lielus riskus saskatām nihilistiskā attieksmē pret privātīpašumu. Šāda privātīpašuma institūta degradācija grauj pamatus pašai Rietumu demokrātiskajai sistēmai, līdzsvarotai ilgtspējai kā tādai. Toties šāds domāšanas veids pilnībā atbilst Austrumu pasaules modelim par centralizētu, absolūti autoritāru pārvaldi. Uzskatāms piemērs tam ir ievērojamu Gazprom līdzekļu novirzīšana vides organizāciju finansējumam mazām un lielām ES valstīm ar uzstādījumu ierobežot vietējo atjaunojamo resursu izmantošanu. Tāpēc novēlējums valsts pārvaldes darbiniekiem ir vienmēr spēt paraudzīties uz kopsakarībām un izvairīties no kārdinošās sekošanas populistiskiem, zaļmaldinošiem saukļiem.
Tāpat gandrīz droši var teikt, ka pienāks brīdis, kad Latvijas mežu īpašniekiem uzņēmumi citās valstīs piedāvās kompensācijas par nekā nedarīšanu, tādējādi kropļotā veidā nosacīti izpildot zaļā darījuma uzstādījumu samazināt savos procesos radītās SEG emisijas. Citiem vārdiem sakot – piedāvās pārdoties par stikla krellēm. Tad būs jāsaprot, kā mēs mākam novērtēt savas zemes potenciālu. Būtu loģiski, ja tirgus vērtība, kādu mēs prasītu par saimniecisko platību neizmantošanu, būtu pielīdzināta Holandes ražojošās zemes hektāra tirgus cenai. Tas ir potenciāls, ko mēs varam sasniegt un ar laiku pārsniegt, savus izaudzētos resursus izmantojot koksnes mehāniskajā pārstrādē un ķīmiskajā rūpniecībā.
– Lai mēs nenonākam situācijā, kad mums ir tik daudz liegumu, tik daudz ierobežojumu, ka nevaram savu ekonomiku sabalansēt un attīstīt.
Uldis Biķis:
Mēs esam ļoti dažādi, un tādi ir arī mūsu viedokļi. Tas ir labi. Tikai jāsaprot, ka mūsu pienākums ir ne tikai bioloģiskās daudzveidības saglabāšana, bet arī Latvijas sabiedrības labklājība, iespēja pašiem radīt resursus, kam pēc tam pievienot vērtību. Ekonomikas loģika paredz, ka apstrādes un pārstrādes rūpniecība veidojas vai nu tuvu tirgum, vai tuvu resursiem. Mēs neesam liels tirgus, bet mums ir resursi, turklāt dzīvojam Eiropas Savienībā, kur kapitāla plūsma ir pietiekami brīva. Tāpēc ne jau viss vienmēr jāpaveic pašu spēkiem. Mums kā sabiedrībai jābūt efektīvai un darbīgai, lai spētu piesaistīt trūkstošās investīcijas no lielo rietumvalstu uzņēmumiem, kuri labi zina savu tirgu un ir gatavi radīt Latvijā labi apmaksātas darbavietas rūpniecībā.
Uz visām lietām būtu jāskatās caur iespēju un ieguvumu prizmu. Šobrīd ir ļoti sadārdzināti energoresursi, cilvēkiem grūti samaksāt par siltumu un elektrību. Šī situācija nav normāla, tā ir jārisina. Un tajā var saskatīt pozitīvas izmaiņu tendences zemes apsaimniekošanā. Piemēram, braucot pa Latviju, redzam, ka grāvji ir sakoptāki, daudzas vietas, kas bija aizaugušas, tagad ir attīrītas. Ainava sāk mainīties, un pašiem sev jāuzdod jautājums: kā šīs izmaiņas vērtējam? Ja atkal varam ieraudzīt ezeru, ko pirms tam no ceļa neredzējām, jo trīsdesmit gados ezera mala bija aizaugusi, varbūt nemaz tik slikti nav.
– Latvijā meža nozare katrus grozījumus normatīvajos aktos vai citos lēmumos var pamatot ar zinātniskiem atzinumiem un pētījumiem. Taču sabiedrība bieži negrib šos zinātniekus sadzirdēt. Tas ir jautājums par uzticēšanos.
Uldis Biķis:
Sākoties Covid-19 pandēmijas otrajam gadam, Latvijas Finieris ar sociālo kampaņu aicināja cilvēkus uzticēties zinātnei. Tas nebija šai akcijai izdomāts sauklis – mēs tam patiesi ticam un ar savu darbību gan uzņēmumā, gan nozarē kopumā parādām, ka tieši zinātne veido loģisku, sistemātisku, nepārtrauktu attīstību. Labs piemērs ir Bērzu programma, kurā vairāk nekā 25 gadu laikā kopā ar meža nozares partneriem izdevies ievērojami palielināt zināšanas par bērzu audzēšanu un mainīt arī zemes īpašnieku attieksmi pret šo koku sugu. Cilvēki saprot, ka to ir vērts stādīt un mērķtiecīgi kopt, lai iegūtu ļoti labu ekonomisko atdevi. Resurss nonāk vietējā pārstrādes ķēdē, rada augstas pievienotās vērtības produktus. Jo vairāk mēs sadarbosimies ar zinātni, jo vairāk tajā ieguldīsim, jo lielāka atdeve būs sabiedrībai.
Priecē, ka Latvijā zinātne arvien vairāk tiek novērtēta. Latvijas Koksnes ķīmijas institūts, Latvijas Valsts mežzinātnes institūts Silava, MeKA, Rīgas Tehniskā universitāte, Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte un daudzi citi iesaistās nozarei svarīgos pētījumos. Zinātnieki sadarbojas starptautiski un iesaistās Eiropas mēroga pētnieku grupās. Tās savukārt rada jaunas iespējas Latvijā, mums tikai jāspēj tās ieraudzīt.
– Bet vai arī Briselē izstrādātie nolikumi un regulas ir balstītas zinātniskos pētījumos un zinātniskās atziņās, vai tās ir vairāk teorētiski izdomātas lietas vēlmju līmenī?
Uldis Biķis:
Arvien vairāk tiek izmantoti lielie zinātniskie pētījumi, kas ar augstu ticamību liecina, ka planētas klimats mainās. Turklāt mainās pietiekami strauji. Uz šiem zinātniskajiem pamatojumiem notikusi arī politiskā izšķiršanās par nākotnes resursu izmantošanas redzējumu, nepieciešamo paradumu maiņu. Šos lielos mērķus var pierādīt zinātniski, tos var aprēķināt algoritmos.
Uz Zemes visas dabiskās sistēmas ilgtermiņā tiecas ieņemt līdzsvara stāvokli. Tikpat svarīgi ir līdzsvaru uzturēt arī cilvēku veidotajās sistēmās, īpaši biznesā un valsts pārvaldē. Protams, ar nosacījumu, ka par galveno mērķi izvirzīta ilgtspējā balstīta attīstība. Tāpēc būtiska loma ir normatīvo vidi veidojošo valsts pārvaldes darbinieku spējai izprast un sabalansēt globālo un lokālo mērķu attiecību. Protams, var veidoties situācijas, kad ir pienākums nest lokālus ekonomiskos upurus globālo mērķu vārdā, tomēr daudz lielāka uzmanība būtu jāvelta mūsu iespējām. Tai skaitā tām, kuras nodrošina Latvijas auglīgā zeme. Ja globālie un lokālie mērķi sakrīt, uzņēmējdarbībā to dēvē par win-win situāciju, kur labklājības attīstība rodas savstarpējā sinerģijā.
Jā, ļoti iespējams, vairākās pozīcijās mums ir jāmainās. Taču ir svarīgi cieņpilni vienoties par sabalansētu izmaiņu ātrumu. Piemēram, ražošanā. Katras investīcijas jaunās tehnoloģijās paredz noteiktu amortizācijas un kalpošanas laiku, kas var būt arī mērāms gadu desmitos. Būtu neprāts, kādam normatīvam mainoties, ik pēc pāris gadiem investēt jaunās iekārtās, vecās utilizējot. Tas ir neprāts gan no ekonomiskā, gan resursu patēriņa, gan vides viedokļa.
– Latvijā aktuāls kļuvis jautājums par iespējamu aizliegumu kūdras ieguvei. Mēs neesam bagāta valsts ar daudziem izrakteņiem, naftu un gāzi. Kūdra mums ir pietiekamā daudzumā un ir ļoti nepieciešama ekonomikas daļa. Kūdras ieguves aizliegums nogremdētu sekmīgu nozari.
Uldis Biķis:
Tas ir viens no piemēriem, kad uz nozarēm jāskatās ļoti individuāli, salīdzinot valstis. Vācijā kūdra vēsturiski izmantota vairāk, nekā daba var dot. Tagad viņi ir satraukušies, ka Eiropā līdzīgi varētu iznīcināt atlikušos purvus. Pirmkārt, Latvijas gadījumā tam nav pamata. Otrkārt, jautājums: vai Vācijas sabiedrība ir gatava pietiekami investēt Latvijā, lai vairotu mūsu labklājību un dotu ekonomisku pamatojumu atteikties no viena vai otra resursa izmantošanas?
Te ir stāsts par mūžīgo vēlmi kopējo jautājumu risināšanā vispirms redzēt rīcību kāda cita pusē. To labi var novērot arī Latvijā, piemēram, attiecībā uz investīcijām vēja enerģijā. No vienas puses, visi vēlas, lai enerģija būtu lēta, no otras puses, neviens kaut kā negrib tos vēja spārnus redzēt savā pagalmā.
– Vai meža nozare šajos uzskatos ir vienota un domā tāpat kā Latvijas Finieris? Vai meža nozarē tas kopsaucējs ir atrasts?
Uldis Biķis:
Jā un nē. Daudzi lielie uzstādījumi, īpaši attiecībā uz zaļo vienošanos un mūsu perspektīvām, ir kopīgās diskusijās definēti. AS Latvijas valsts meži, Latvijas Meža īpašnieku biedrība, Latvijas Kokrūpniecības federācija, tajā ietilpstošās asociācijas, kā arī lielie uzņēmumi panākuši vienotu redzējumu par nozares attīstības virzienu: jākļūst produktīvākiem un efektīvākiem, jāveido garākas un plašākas vērtību ķēdes, jāattīsta produkti.
Kopumā ir ļoti svarīgi, lai arī šajā Eiropas ekonomikas atslābuma laikā mēs vēl joprojām būtu ekonomiski aktīvi un katram uzņēmumam arī krīzē būtu skaidrs redzējums par izaugsmi un izmaiņu procesiem. Laiks saliks pa plauktiņiem tos, kuri spēj mainīties, pielāgoties, godīgi strādāt, investēt produktu un pakalpojumu attīstībā. To es arī vēlētos novēlēt visiem gadumijā – jebkuram uzņēmējam, jebkuras valsts institūcijas vadītājam atrast savu izmaiņu un izaugsmes potenciālu un kopā ar savu kolektīvu to realizēt.
– Latvijas Finieris arī krīzes laikā katru gadu investē līdzekļus jaunu ražotņu celtniecībā, inovatīvu produktu izveidē un attīstībā. Vai šis grūtību mirklis jūsu uzņēmumam neliks apstāties šajā ceļā?
Uldis Biķis:
Mēs šobrīd mērķtiecīgi, bet vienlaikus uzmanīgi sākam realizēt vairākus attīstības projektus ar kopējām investīcijām tuvu 200 miljoniem eiro. Pēc gadiem diviem trim būs iespējams redzēt, kā attīstījies Verems, kļūdams stipri lielāks un veidodams savu ražošanas piepildījumu jaunā līmenī. Būs iespējams redzēt jaunu, pasaulē unikālu industriālo sveķu ražotni Rīgā, Bolderājā. Arī citās struktūrvienībās paredzēts pietiekami daudz investīciju, kas vērstas uz produktivitāti, efektīvāki, produktu un pakalpojumu attīstību.
– Jūs ļoti daudz jau no pirmās kara dienas atbalstāt Ukrainu. Kas ir jūsu pamudinājums? Līdzcietība vai ir vēl kāda dziļāka motivācija?
Uldis Biķis:
Mēs esam daļa no Rietumu pasaules, ar to saprotot Eiropas Savienības ietvaru, tehnoloģiju un produktu attīstības procesus, izglītību, zinātni, kultūru, vērtības – visu. Līdz ar to esam pārliecināti par savu pienākumu to visu aizstāvēt, kad Latvijas kaimiņvalsts šīm vērtībām brutāli, nežēlīgi uzbrūk. Mūsu atbalsts Ukrainai ir atbalsts Rietumu sabiedrības modelim kā tādam. Mēs ticam, ka kopā varam šo ļaunumu uzvarēt.
Kopš kara pirmā mēneša esam definējuši savu atbalsta sistēmu Ukrainas tautai, kas veidojas apmēram 100 eiro par darbinieku mēnesī. Mūsu mērķis bija šogad kopumā atbalstam novirzīt 2,5 miljonus eiro. Tas arī tiks sasniegts, kaut gan reālie pārskaitītie līdzekļi būs nedaudz mazāki – aptuveni 2,2 miljoni. Pārējo atbalstu novirzīsim nākamgad – mēs ar ļoti lielu rūpību izvērtējam katru pārskaitījumu.
Nav pamata šobrīd domāt, ka šo atbalsta sistēmu nākamgad ļoti radikāli mainīsim. Protams, skatīsimies no mūsu iespējām un attīstības perspektīvas. Cik varēsim pārdot, kā veidosies ienākumi un peļņa. Tāpēc par apjomiem diskusija vēl ir atvērta, bet noteikti turpināsim atbalstīt Ukrainu, kamēr nav beidzies karš. Mums kopā jādara viss, lai tas tiktu izbeigts.
– Mēs daudz runājam, ka Latvija pēdējos četros gados ir ļoti atpalikusi no pārējām Eiropas valstīm, īpaši no Lietuvas un Igaunijas. Kāpēc Latvijas Finierim kā uzņēmumam izdodas darbus paveikt, attīstīties un augt? Kāpēc mūsu valstij kopumā neizdodas?
Uldis Biķis:
Mūsu finanšu sektora sadarbības partneru redzējums ir, ka Lietuvā un Igaunijā notiek daudz straujāka investīciju ienākšana. Kāpēc Latvijā tās ir mazākas? Iespējams, tam par cēloni ir ļoti daudzu faktoru summa. Piemēram, ar Moneyval palīdzību zināma pašattīrīšanās notika finanšu sektorā. Latvijā Krievijas naudas plūsma jau bija pārsniegusi 15% no valsts IKP. Arī tas sagrupēja uzņēmumus, kuri var strādāt un kuri nevar. Tā droši vien, ejot cauri no nozares uz nozari, ieraudzīsim, ka jā: investīciju apjoma ziņā esam iepriekšējā periodā iepalikuši.
Bet tas nebūt nenozīmē, ka Latvijas potenciāls ir sliktāks. Covid-19 neskaidrības posms ir garām. Jā, tagad ir citi lieli riski, bet tajā pašā laikā uzņēmumi, kas var sabalansēt pieaugošo pašizmaksu ar produkcijas tirgus cenu, noteikti var domāt par investīcijām attīstībā. Palīdzēs gan iespējas piesaistīt Eiropas finansējumu, gan pašu uzņēmumu akumulētie līdzekļi. Ja tie netiks iztērēti, vienkārši samaksājot dārgāk par enerģiju, domāju, ka sagaidāms rosīgs nākamais periods.
– Viens gads atkal nodzīvots. Nāk Ziemassvētki un tad jau jaunais 2023. gads. Vai rūpēs un līdzpārdzīvojumos šogad nav zudusi svētku sajūta, ko atnes šis laiks?
Uldis Biķis:
Gads nav bijis tas vieglākais, ņemot vērā asiņaino karu, kas notiek tepat blakus. Esam pieņēmuši daudzus ekonomiski pietiekami ietilpīgus, arī grūtus izšķiršanās lēmumus. Viens no tiem – jau 24. februārī vienojāmies pārtraukt jebkādas saimnieciskās attiecības ar Krievijas un Baltkrievijas uzņēmumiem. Šobrīd tas jau liekas vienkāršs lēmums, taču tad tas tā nebija. Arī sabiedrībā nemaz tik ātri šādi lēmumi nevedās, pat līdz gada beigām Latvijā vērojama preču plūsma no Krievijas. Tas nozīmē, ka tranzītnozarei grūtākais vēl tikai priekšā.
Nebūt ne viegls izvērtējums sekojis attiecībā uz enerģētiku – kā rīkosimies tālāk, kādās tehnoloģijās investēsim, kā varam nodrošināt ražošanu. Te gan noteikti jāuzsver – tas, ka Latvijā ir dārgākā elektrība visā ES Ziemeļu un Austrumu blokā, nav tikai kara sekas. Tas ir daudzu vēsturisku neizdarību un kļūdu rezultāts. Ticam, ka valdības līmenī, ņemot vērā valsts uzņēmumu lielo īpatsvaru enerģijas tirgū, enerģētika tiks uztverta kā nozare, kam jānodrošina maksimāli iespējamā zemākā cena, lai citas, īpaši eksportspējīgās, nozares varētu būt konkurētspējīgas reģiona, Eiropas un pasaules mērogā un varētu investēt līdzekļus attīstībā. Ja enerģētikas sektorā netiks panākta cenu stabilizācija, redzam būtiskus konkurētspējas riskus.
Arī lēmumam atbalstīt Ukrainu bija jābalstās pārliecībā, ka paši spēsim strādāt un nopelnīt naudu. Marta sākumā situācija bija ārkārtīgi neskaidra, tāpēc arī radījām savu atbalsta sistēmu, kas sasaistīta ar pārstrādāto koksnes apjomu. Varam palīdzēt citiem tikai tad, ja paši esam stipri.
Saprotot, ka sāksies vēl nepieredzēta enerģētiskā krīze, jūnija sākumā pieņēmām lēmumu par papildu maksājumu mūsu darbiniekiem, kas šobrīd ir 145 eiro bruto mēnesī. Algas lapiņā tā arī norādām: pabalsts Krievijas valdošā režīma uzsāktā kara radītā energoresursu sadārdzinājuma daļējai segšanai.
Kas attiecas uz situāciju eksporta tirgū, tad mūsu komandai ir izdevies pieaugošās izmaksas pietiekami strauji pārnest uz mūsu produkcijas pircējiem, un šobrīd varam runāt par zināmu stabilitāti. Darbinieki to jūt, un kā novērtējumu mēs to redzam arī ikgadējā iesaistes pētījuma aptaujā. Tas, ka starptautiski salīdzināmais Iesaistes indekss koncernā strauji aug, pārsniedzot Eiropas vidējos rādītājus, uzskatāmi liecina par stabilas sistēmas lielo vērtību citādi trauksmainajā ģeopolitiskajā un ekonomiskajā situācijā.
Tāpēc jā, šogad svētku sajūta ir citāda. Bet vienlaikus mums ir iemesls viens otram teikt tik vajadzīgos paldies vārdus, mums ir iemesls ticēt, ka saglabāsies līdzsvars, ka spēsim strādāt, turpināt iesākto un veidot attīstību. To novēlu arī ikvienam – saredzēt labo, spēt novērtēt un pēc iespējas vairāk teikt paldies.
– Uzņēmēji tomēr ir lieli Latvijas patrioti, kas domā par naudu kā Latvijas attīstības motoru. Reizēm šķiet, ka dažs labs Latvijā nesaprot, ka atbalsts mūsu uzņēmējdarbībai varētu būt lielāks.
Uldis Biķis:
Patriotisms nav vienkārši definējams un ir vēl grūtāk izmērāms lielums. Tie Latvijas iedzīvotāji, kuri veido ilgtspējas principos balstītus uzņēmumus šeit uz vietas, noteikti ir pieskaitāmi pie patriotiem. Šādu, kā bieži mēdz dēvēt – nacionālo –, uzņēmumu vērtība ir daudz nozīmīgāka par apgrozījuma un eksporta apjoma rādītājiem. Šie uzņēmēji veido vietējā kapitāla uzkrāšanos, liek pamatu strādīgām, uz attīstību orientētām paaudzēm gan savā ģimenē, gan savā kolektīvā. Viņi veido izpratni par mūsu kopējo atbildību – tikai mēs paši veidojam savu nākotni un mērķis ir, lai tā būtu labāka nekā tagadne.
Lai domātu šādās kategorijās, uzņēmējam jābūt atbildīgam par stabilu, mērķtiecīgi pieaugošu ienākumu plūsmu – jebkura uzņēmuma galveno dzīvības artēriju, kas tiek novirzīta uzņēmuma dažādu dzīvības funkciju apasiņošanai: produktu attīstībai, darbinieku atalgojumam un labbūtībai, enerģētikai un citiem nepieciešamiem resursiem. Ja šī dzīvības artērija pulsē, tu vari būt patriotisks, tu vari domāt par darbinieku attīstību, atbalstu Ukrainai, par jebko citu. Protams, vienmēr ir jautājums, kā skatās uz naudu. Vai kā uz pašmērķi vai kā uz instrumentu. Jebkurā gadījumā nauda sabiedrībai kopā ir jānopelna. Šajā ziņā Latvijā pietrūkst izpratnes par to, kā nauda veidojas. Mēs visi to ikdienā pārdalām un izmantojam, bet ne visi to valstī ienes. Tērētāju ir daudzkārt vairāk, tāpēc būtu pareizi, ja veidotos saprātīga, kvalitatīva, dziļa, cieņpilna diskusija ar izpratni, kā mēs kā Latvijas sabiedrība nopelnām.
Man patīk, ka mēs beidzam sarunu ar naudas tēmu, jo tā sasaistās ar vēl vienu jautājumu, kuram mēs nepieskārāmies. Taču tas ir būtisks, jo velk ļoti ciešu paralēli ar efektīvu zemes izmantošanu, kas ir mūsu tautsaimniecības pamats. Proti, pēdējā pusgadā ir līdz galam izstrādāts algoritms, kas parādīs, kuru zemes vienību kurā novadā būtu labāk novirzīt dabas aizsardzības jautājumu risināšanai. No vienas puses, tas ir pareizi, sistēmai jābūt. No otras puses, šajos algoritmos nav iestrādāts mehānisms, kas nepieļautu sabiedrībai sevi par daudz apgrūtināt, upurējot nesamērīgi lielus saimniecisko mežu kvadrātkilometrus. Zemes vienības, kas šobrīd ražo resursu, kuram uzņēmumos un plašā saistīto nozaru ķēdē tiek pievienota vērtība. Zemes vienības, kas dod sabiedrībai iespēju nopelnīt.
Te ir jābūt ļoti politiski izsvērtiem, atbildīgiem lēmumiem, lai darbotos arī drošības ventilis. Lai nenotiek tā, kā meža nozare ir ieskicējusi potenciālajā scenārijā, kad no saimnieciskās darbības vienā mirklī tiek izņemtas trīs ceturtdaļas no pieaugušajiem mežiem. Latvijas sabiedrība pat nespēj iedomāties, cik plaša būs ietekme un cik daudz darbavietu, īpaši reģionos, pazudīs. Ja meža nozare veido nedaudz virs 20% no Latvijas eksporta ieņēmumiem, tas nozīmē katru piekto eiro ikviena valsts iedzīvotāja maciņā. Par 75% sarūkot iespējai strādāt, šoks uz tautsaimniecību būs diezgan liels.
Es pat ieteiktu skatīties vēl tālāk un ņemt vērā šādu lēmumu ietekmi uz potenciālajām nākotnes perspektīvām. Pasaulē ir sācies loģisks, neatgriezenisks attīstības process, ogļūdeņraža ekonomiku pakāpeniski nomaina bioekonomika. Ja vides sektors to kaut kādu iemeslu dēļ nevēlas ieraudzīt, tā vietā visu uzmanību koncentrējot uz savu mērķu sasniegšanu ar utopiskiem risinājumiem, tas sāk atgādināt PSRS laiku neskaitāmos absurdus.
Būsim gudri un neuzkāpsim uz šiem vecajiem grābekļiem. Latvijai ir lieliskas iespējas attīstīt tautsaimniecību, vairot sabiedrības labklājību un vienlaikus nepazaudēt mūsu dabas vērtības . Tie visi ir saprotami mērķi, kas jāsasniedz savstarpējā līdzsvarā un ar pragmatiskiem risinājumiem.
