Lai “Garā pupa””aug!” 1
– Jūs sakārtojāt desmit bērnu dzejas gadagrāmatas “Garā pupa”. Kā radās šis Dzejas dienu izdevums?
– Valdemārs Ancītis, kurš šad tad rakstīja par bērnu literatūru, 80. gados izteica domu – pieaugušie dzejnieki skolās lasa pieaugušo dzejoļus, regulāri katru gadu iznāk krājums “Dzejas diena”, bet bērnu dzejas krājuma nav. Es šo ideju uztvēru. Tolaik arī Imants Ziedonis ļoti atbalstīja bērnu literatūru. Cīņa bija par bērnu dzejas gadagrāmatas nosaukumu. Ne visiem patika nosaukums “Garā pupa”. Bet tolaik gaisā bija folklora un gribēju akcentēt domu – katram cilvēkam jāizvēlas, vai viņš būs labs vai viņš būs ļauns. Un, lūk, bārenīte pasakā “Garā pupa” izvēlas palīdzēšanas, labo sirds ceļu, šī izvēles doma ir jāmāca bērniem. Un tā radās nosaukums “Garā pupa”, kas būtībā ir latviskais pasaules koks.
Kad “Garo pupu” neatbalstīja, man nāca palīgā Ojārs Vācietis, brīnišķīgs dzejnieks, kuram visa latviešu tauta joprojām ir parādā. Ojārs Vācietis uzrakstīja ievadu, līdz ar to bērnu dzejas gadagrāmata varēja saukties “Garā pupa”. Viņš labi pasaka: “Nemācēdama nevienam darīt pāri, viņa izauga visam pāri. Nevar pat zināt, vai tā nav ieaugusi debesīs un viņas galotnē nemirdz zvaigznes. Esmu lūgts jūs brīdināt: garā pupa ir it kā jums visiem viena un vienāda, bet īstenībā katram sava un savādāka.” 1982. gada aprīlī Vācietis man piezvanīja un pateica: es beidzot uzrakstīju, iedošu Ludmilai Azarovai, lai viņa aiznes uz izdevniecību. Tā tas sākās. Un noslēgumā “Garā pupas” 10. grāmatā atvados ar padarīta darba sajūtu
Pagāja sešpadsmit gadi, manis kārtotās “Garās pupas” vairs atminas tikai vecmāmiņas. Pa šiem gadiem pazuda strīdi, vai maz Dzejas dienas ir nepieciešamas. Un šogad iznāca pirmā 21.gs. “Garā pupa” Ineses Zanderes sakārtojumā, ko izdeva biedrība “Ascendum”. Priecājos, ka atkal būs bērniem savs Dzejas dienu izdevums, būs jauni – un varbūt pārsteidzoši – dzejoļi.
– Atgriezīsimies vēl mirkli pie pasakas “Garā pupa” domas par izvēli. Kad bērns izvēlas – vai būt labam, vai ļaunam?
– Bērns piedzimst labs, kaut arī gēnos ieprogrammēts tas, kāds viņš tālāk būs. Nu un tālāk ir svarīgi, vai viņš to ieprogrammēto palaidīs vaļā, vai – ne. Cik mēs paši ļauno saturam sevī un nelaižam tam vaļu, tik arī mēs esam, jo mēs esam ar labo. Labo jau nevajag pārspīlēt, ne didaktiski, ne citādi, bet prast uzmanīgi iekodēt dzejolī, attieksmē. Ja to attieksmi iekodējam, tad ļaunais vismaz mazāk pielips.
