Tā radās runcis Francis 1
– Bet nu pie jūsu bērnu dzejas firmas zīmes – runča Franča. Kā viņš uzradās?
– Pavisam vienkārši. Es uzrakstīju dzejolīti par gaišpelēku runci, kas staigā pa jumtu un ar lepno astes galu groza mākoņus. Un, kā viņš tos mākoņus pagroza, tā ir labs laiks vai arī lietus līst. Kad līst, runcim tas pat patīk. Viņš pats sēž uz kores malas un peles viņam tur virs galvas lietussargu. Runcis un Francis mazlietiņ atskaņojas. Tolaik, pagājušā gadsimta 80. gados, gaisā bija folklora un tā radīja interesi arī par katra indivīda saknēm. Bērni vāca stāstus par ciema ievērojamiem cilvēkiem, ciema vēsturi, par savām ģimenēm.
Radās ideja – kāpēc man nevar būt runcis Francis, kas meklē savus radu rakstus? Tā viņš sāka ceļot sapnī, vai tagad teiktu – virtuāli, uz Franciju. Līdz 2010. gadam nebiju bijis Francijā, jo domāju – aizbraukšu un runcis Francis pazudīs. Biju tik ļoti pieķēries runcim un biju tik māņticīgs. Jo bija doma, ka runcis Francis pēc pirmās dzejoļu grāmatas “Mēness platmalē” (1991) savu darbību beigs. Bet nē, viņš kļuva par firmas zīmi. Esmu priecīgs, jo rakstniekiem nav nemaz tik daudz literāro firmas zīmju, pēc kā atpazīt. Nu, Jurim Zvirzgdiņam – lācītis Tobiass, Vikam – sarežģītais zvirbulēns, Milnam – Vinnijs Pūks. “Vinnijs Pūks kļuva par manu nelaimi!”, reiz Milns izsaucies, jo viņš gribēja romānus rakstīt, nezin ko.
– Nepastāstījāt, kā tad jums patika Francija…
– Esmu iemīlējies franču kultūrā, jo tajā ir kaut kāds īpašs smalkums, īpašs gara jūtīgums. Ne tikai vārda mākslā, īpaši impresionistos, van Gogs, viņa pašportreti, Manē, Ravēls… Nebiju agrāk pamanījis, ka Parīzes jumti ir balti. Tas ir brīnišķīgs skats, kad agrā augusta rītā uzkāp Monmartrā un skaties uz saulē mirdzošajiem baltajiem jumtiem. Pēc šī īsā ceļojuma Parīzei piešķīrās papildus baltā krāsa. “Latvija un Parīze/ un kafijas krūze/ tās manā dzīvē/ mūžīgās mūzas” – šis dzejolis ir manā jaunākajā krājumā pieaugušajiem “Klusā daba”.
– Šis gads jums ir bagātīgs. Pavasarī “Latvijas Avīzes izdevniecība” laida klajā jūsu krājumu “Sīli, iesēj zīli!” – dzejoļi bērniem par mūsu valodu, Latviju, novadiem un pilsētām – Smilteni, Cēsīm, Rīgu, Talsiem, Valku, Valmieru, Sabili, Piebalgu, Madonu…
– Es to sajūtu rodu latviešu valodā. Katrs vārds ir vērtība. Kāds gudrais teicis – katrs vārds reiz bija dzejolis. Un reiz martā, nākot no Āgenskalna, man no pilošām pilēm nopilēja vārdi par latviešu valodu: “vārdiņš ar vārdiņu/burtiņš ar burtiņu/ saspēlējas/ vienu sudrabs/citos sējas/vienu zvani/citos zvana/vienu mīļums/citus mana” utt.
Šovasar paņēmu Jaunsudrabiņa “Balto grāmatu”, interesēja, vai tos vārdus, ko lietojis rakstnieks, tagadējie saprastu. Piemēram, viņš nesaka kartupeļu rakšana, bet “rudens bija skaists un sākās kartupeļu ņemšana. Vectēvs ara, kur arklis gājis pāri, tur uz visām pusēm izvērtās kartupeļi kā oļi.”Brīnišķīga valoda un brīnišķīgs skanējums. Man tagad uz vecumu bērnības vārdi izpeld paši, kā runāja manā pusē – avenes bija aiviekstenes, kāļi – griežņi, ķiploki – svēteņi.
– Kāpēc bērniem būtu svarīgs bagātīgs vārdu krājums?
– Redziet, bērnībā daudz ko nesaprot. Stāstus un pasakas lasot, uztver sižetu, bet pārējais iegulst zemapziņā. Un, ja bērnībā kāds vārds ir dzirdēts un vairākkārtīgi lietots, tas paliek atmiņā. Vārdi vēl vairāk piesaista savai tautai, savai dzimtenei. Ar to piesaistīšanu Latvijai pēdējā laikā ir tā, kā ir. Dzimtenes sajūta sākas no mazumiņa: “Ne sunīti kājām spert, ne guntiņas, pagalītes”. Panākt dvēseles smalkumu. Vismaz līdzsvarā ar negatīvismu, kas brāžas pāri. To dzeja var, un valoda var palīdzēt.
Latviešu tautas dziesmās ir lieliska valodas izjūta: “Šūpo mani, māmulīte, vālodzītes šūpulī, lai es loku valodiņu, kā locīja vālodzīte.” Te ir valodas darbība, tā pati skan uz mēles, jūt tās mūziku. Tā panāk to, ka paliek atmiņā. Varbūt tas ir naivi, bet mēģināts nav zaudēts.
– Jūsu dzeju krājums”Man ir runcis Francis” šogad bija nominēts Baltvilka balvai, bija iekļauts bērnu, jauniešu un vecāku žūrijā. Ko labu redzējāt braucienos pa skolām?
– Bērni mainās, atšķiras lauku un pilsētu bērni. Divdesmit minūtes ļoti labi klausās, ja mūziķis aicina dziedāt līdzi. Vai dzejnieks nolasa dzejoli un aicina, iemācīties to tūlīt, uz vietas. Kaut vai dzejolīti, kas man radās vēlā vakarā, braucot caur Siguldu. Bija liels, liels pilnmēness. “Apaļš mēness, apaļš mans runcis/ man no galda pazudis tuncis/ runcis dievojas, ka nav zadzis/ mēness dievojas, ka nav zadzis/ tikai apaļš mēness, tikai apaļš mans runcis/un no galda pazudis tuncis.” Viena zāles puse skaita vienu dzejoļa rindu, otra – otru, un nobeigumu visi kopā. Skolēniem patīk, un pēc tam pienāk man klāt un paspiež roku kā lieli cilvēki.
Vai Līvānos meitenīte komponistei Agitai Kaužēnai apķeras ap kaklu: man ļoti patika, kā jūs dzīdājāt un ka ar mani kopā dzīdājāt! Bērniem ir ļoti, ļoti dzīva sirsniņa, viņiem paliek tas atmiņā. Atminas – atbraucis atkal runcis Francis!
Esmu priecīgs, ka grāmata “Man ir runcis Francis” piesaistījusi uzmanību. Un priecājos, ka beidzot arī kāda dzejoļu grāmata bija Baltvilka balvas nominēto vidū. Jo Jānis Baltvilks šo balvu bija iecerējis tikai bērnu dzejai, jo to maz raksta. Beigās balva izvērtās plašāka. Bet galvenais ir – popularizēt labas grāmatas.
