Uldis Auseklis: Katrs vārds reiz bija dzejolis 1
Noturēt līdzsvarā labo un ļauno
“Bante un tante” – tā sauc dzejnieka Ulda Ausekļa jauno dzeju grāmatiņu bērniem, kas nupat ieraudzījusi dienas gaismu “Lauku Avīzes” izdevniecībā. Droši vien šie dzejoļi nonāks bērnu sirdīs un darīs gaišāku istabu, kur māmiņa vai tētis tos lasa viņiem priekšā. Saruna ar dzejnieku ne tikai par dzejošanu, bet arī par bērna izvēli, kā dzīvot.
– Droši vien visi jau ir pajautājuši, tikai es vēl ne – vai Auseklis ir jūsu pseidonīms?
– Tas ir mans īstais vārds. Vidzemē 18. gs. vidū Ausekļu ir bijis daudz – Bērzaunes pusē, Saikavā, Gulbenē. Bet Krogzemju Miķelis man ir gara radinieks, mūsos abos ir gaismas gēns. Gaisma ir galvenā vērtība, kas šajā pasaulē ir. Tas ir ideālu ideāls, tāpēc es arī to, cik nu iespējams, cenšos aizstāvēt. Un galu galā māksla jau ir tā, kas palīdz. Tā nevar ne pamācīt, ne iemācīt, bet var palīdzēt noturēt līdzsvarā labo un ļauno. Un tā ir mākslas vērtīgākā misija. Ja viņa to izdara, cilvēce turpinās, ja ne, varam nonākt tur, kur pašlaik, kas Ukrainā notiek, un ne tikai Ukrainā. Tāpēc es pēdējos desmit divdesmit gadus ar lielu prieku krustu šķērsu esmu ceļojis pa Latviju, pa skolām, labprāt uzstājies bērnu auditorijās. Pārsteidzoši, ka mazajās skolās, kas tagad daudzas ir likvidētas, ir saglabājusies vārdos netverama enerģija, kas nāk no tiem, kuri tur mācījušies. Lai arī bijuši palaidņi un blēņdari. Bet viņi te atstājuši to labāko, kas viņos bijis. Un skolotāji ir palīdzējuši. Ne velti skolotājs kādreiz bija trešā, ja ne pirmā, figūra pagastā. Tā enerģija ir palikusi skolās, un skumdina, ka tās ēkas aiziet nebūtībā un šī enerģija tiek izsēta vējā. Mazai nācijai katra enerģija kaut ko nozīmē. Bet mēs tā viegli putinām to, kas ir bijis. Un pēc tam atkal ceļam no jauna, pasludinām to par jaunu, bet nekā liela jauna jau nav. Vecais labais mūžīgi atkārtojas. Un vai nu mēs to nostiprinām, vai palaižam vējā.
– Arī jūs savā Ļaudonas skolā guvāt enerģiju, sākāt rakstīt dzeju. Un, būdams, vidusskolnieks, piedzīvojāt pirmo publikācija “Daba un dzīve” laikrakstā “Stars”.
– Jā, savulaik kā jau vidusskolnieks sastatīju dabas un savas izjūtas. Bet sadarbība ar “Staru” turpinās joprojām, avīze publicē manus jaunākos dzejoļus.
– Māris Čaklais tikko bija nobaudījis pirmos saldos veiksmes augļus. Viņš bija strikts vērtējumos – jauns vidusskolnieks, kurš runā sentencēs. Būtu labi, ja uzticētos tēliem un ar tiem tālāk nonāktu pie domas. Es to pārdomāju un ņēmu vērā. Mani, kā lauku puiku, šokēja Ķempes personība. Viņa bija ļoti atraisīta, brīva, gārdzošiem smiekliem. Viņa teica: labi, rakstiet, labi, turpiniet! Vēlāk, strādādams Raiņa Literatūras un mākslas muzejā, vairākas reizes ciemojos pie Mirdzas Ķempes. Viņa muzejam uzticēja Erika Ādamsona vēstules, piesakot, lai tās publicē tikai pēc viņas nāves.
