Sociālie uzņēmēji nav čīkstētāji par to, cik viss ir slikti. Viņi ir darītāji! 6
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Sociālā uzņēmējdarbība – tas skan nepierasti un pat iekšēji pretrunīgi. Kas tas ir un kādas ir šīs darbības jomas perspektīvas, skaidro Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācijas direktore Madara Ūlande.
Kas tas ir – sociālā uzņēmējdarbība?
M. Ūlande: Sociālā uzņēmējdarbība ir tāda veida uzņēmējdarbība, kuras pamata mērķis ir kāda sabiedrības sociālās vajadzības apmierināšana vai problēmas risināšana. Parastās uzņēmējdarbības uzdevums ir radīt peļņu īpašniekam. Sociālajai uzņēmējdarbībai galvenais mērķis ir sabiedrisko vajadzību apmierināšana, bet viss pārējais – kā peļņa vai ražošanas līdzekļi – ir tikai līdzekļi šī mērķa sasniegšanai.
Vai šāda darbošanās, kuras primārie mērķi ir sociāli, vispār būtu dēvējama par uzņēmējdarbību un vērtējama pēc tādiem pašiem kritērijiem?
Man šķiet, ka jā. Katru mērķi var sasniegt pa dažādiem ceļiem, tas attiecas arī uz sociālajiem mērķiem. Vieni tos cenšas sasniegt, dibinot biedrības un nodibinājumus un tur ir vieni darbības mehānismi.
Citi – iesaistās kā brīvprātīgie. Trešie, kam ir uzņēmēja gēns, dibina uzņēmumus. Kas vispār ir uzņēmums? Tas rada kaut kādu vērtību un pārdod to par naudu.
Parastā uzņēmumā naudu izmanto darbības paplašināšanai vai arī to paņem sev īpašnieks, bet sociālā uzņēmumā to novirza kādu sociālo problēmu risināšanai vai arī paši ražo tādu produktu, kas risina kādu sociālu problēmu. Minēšu piemērus, lai vieglāk saprast lietas būtību.
Piemēram, klasisks sociālā uzņēmuma veids ir darba integrācijas uzņēmumi – tie tiek dibināti, lai radītu darba vietas un iesaistītu darba tirgū cilvēkus, kuriem citādi darba tirgū iekļūt ir grūti – runa ir par cilvēkiem ar invaliditāti, cilvēkiem ar garīgiem vai funkcionāla rakstura traucējumiem, tāpat ilgstošiem pirmspensijas vecuma bezdarbniekiem.
Visādi citādi tie ir parasti uzņēmumi – tās var būt kafejnīcas, šūšanas uzņēmumi vai kas cits, kas ražo preces vai pakalpojumus pārdošanai. Cits populārs sociālā uzņēmuma veids ir labdarības veikali – mazumtirdzniecības uzņēmumi, kas pārdod vēl gluži lietojamas, bet citiem cilvēkiem vairs nevajadzīgas lietas, ar nopelnīto naudu samaksājot algas darbiniekiem, bet pāri palikušo atšķirībā no parastajiem lietoto preču veikaliem, kur to pievāc īpašnieki, novirzot sociālo problēmu risināšanai
. Tā pati “Otrā elpa” desmit gadu pastāvēšanas laikā ir atdevusi labdarībai ap 100 tūkstošiem eiro, bet mantiskajās vērtībās – vismaz otrtik.
Galarezultātā šāda ceļa izvēle ir jautājums par cilvēka motivāciju un dzinuļiem – tieši tāpat kā vieni izvēlas kļūt par baletdejotājiem vai alpīnistiem, kas ir grūti un sarežģīti dzīves ceļi, citi izvēlas kļūt par uzņēmējiem, kas mēģina uzlabot pasauli. Šādu cilvēku nav daudz, bet viņi ir un kļūst arvien vairāk.
Cik sociālo uzņēmumu ir Latvijā?
Vairāk nekā 120. Daudzi no tiem ir iesācēji, kuriem vēl jāaug, tomēr ir arī tādi, kas jau var lepoties ar paveikto. Piemēram, “BlindArt”, kurā cilvēki ar redzes traucējumiem ražo unikālu audumu, kas tiek eksportēts uz modes metropolēm, Cēsu un Ikšķiles vecāku dibinātās skolas, Jelgavas “Barboleta”, kas izstrādājusi unikālu mācību metodi bērniem ar dažādiem mācīšanās traucējumiem – kā caur kustībām labāk apgūt mācību vielu, Valmieras “Mans peldkostīms”, kas ražo īpaša dizaina un katrai sievietei pielāgojamus peldkostīmus no auduma, kas veidots, pārstrādājot no okeāna izzvejotās plastmasas pudeles.
Visa “zero waste” kustība un beziepakojuma veikali ir kaut kas savās idejās ļoti tuvs sociālajai uzņēmējdarbībai. Un, starp citu, puse no visiem sociālajiem uzņēmumiem atrodas ārpus Rīgas.
Cik lielā mērā sociālā uzņēmējdarbība ir atkarīga no valsts un pašvaldību atbalsta naudas iegūšanas vai citā veidā?
Ideālajā gadījumā – nemaz, jo arī sociālajam uzņēmumam jābūt finansiāli ilgtspējīgam un spējīgam sevi uzturēt no preču vai pakalpojumu pārdošanas ieņēmumiem. Jāatzīst gan, ka Latvijas un daudzu Austrumeiropas valstu specifika mazo tirgu dēļ ir tāda, ka valsts vai pašvaldības atbalsts bieži vien ir nepieciešams, lai jaundibinātais uzņēmums spētu izdzīvot pirmos dzīves gadus un apgūt uzņēmējdarbības prasmes, jo bieži vien sākumā to nav.
Kāda veida atbalsts nepieciešams – tas ir individuāli, bet ļoti bieži ir tā, ka ar naudu ir par maz – daudz svarīgākas ir zināšanas, konsultācijas, mentori un biznesa inkubatori. Tas nemaina faktu, ka ilgtermiņā sociālajam uzņēmumam jābūt neatkarīgam no valsts un pašvaldību atbalsta un vienreizējām finansējuma formām – ziedojumiem un grantiem.
Vienlaikus nevar noliegt arī to, ka jomās, kur nav acīmredzamu biznesa modeļu, tādu kā zāģējam kokus un tos pārdodam, atbalsts uzņēmumiem darbības sākumposmā bieži vien ir nepieciešams un daudzi sociālie un radošie uzņēmumi mēģina darboties tieši šādās jomās.
Taču arī šeit vajadzētu nošķirt, kuros gadījumos valsts vai pašvaldība atbalsta uzņēmējdarbību, bet kuros gadījumos ir to klients, proti, iepērk preces vai pakalpojumus. Šādi “business-to-government” modeļi attīstās arvien vairāk, īpaši izglītības un sociālajās jomās, un pat tādā jomā kā kafijas pauzes – tie ir pakalpojumi, kuru valsts vai pašvaldības iepērk. Šajās jomās sociālie uzņēmumi konkurē ar tradicionālajiem.
Salīdzinot Latvijas sociālās uzņēmējdarbības ainavu ar Rietumeiropas, kuras ir tās jomas, kuru Latvijā pagaidām trūkst?
Rietumeiropā sociālā uzņēmējdarbība ir ar dziļākām saknēm un tradīcijām, jo attīstījusies jau vairāk nekā 30 gadu. Piemēram, Lielbritānijā sociālajā uzņēmējdarbībā darbojas vairāk nekā 80 tūkstoši uzņēmumu, kas rada vairākus miljonus darba vietu. Ļoti izteikta darbības joma ir sociālie pakalpojumi – veco ļaužu un invalīdu aprūpe un viņu mobilitāte, pakalpojumi sociālā riska ģimenēm, vientuļiem cilvēkiem, cilvēkiem ar atkarībām utt.
Bieži vien sociālie uzņēmumi spēj šos pakalpojumus nodrošināt ātrāk un lētāk, nekā to spētu paveikt pašvaldības pašas, turklāt nodrošināt inovācijas šajā jomā, ar ko pašvaldībām ir grūtības. Kāpēc? Tāpēc, ka pašvaldībām ir daudz vairāk darbības šķēršļu – likumiskais ietvars, administratīvā hierarhija, budžeti un to plānošana un viss darbības process kopumā aizņem vairāk laika.
Sociālais uzņēmums kā privāta kapitāla pārvaldīta vienība ir daudz elastīgāks, efektīvāks izmaksu ziņā, spēj labāk manevrēt ar resursiem, tādiem kā telpas un personāls.
Ne vienmēr, bet bieži gan. Ja pašvaldībai kāds pakalpojums jānodrošina tikai trijām ģimenēm savā teritorijā, tad diez vai ir ekonomiski efektīvi pieņemt darbinieku, to apmācīt, nodrošināt ar telpām un visu pārējo, veidot darbības programmu un budžetu. Lētāk un ātrāk būs sameklēt sociālo uzņēmumu, kas to pašu dara jau piecās citās pašvaldībās, un noslēgt līgumu ar to. Britu pašvaldības rīkojas pēc šādas loģikas un tas ir milzīgs sociālo uzņēmumu attīstības dzinulis, jo veidojas plašs pieprasījums pēc pakalpojumiem.
Vai Latvijas pašvaldību loģika ir tāda pati?
Diezgan daudzos gadījumos – jā, kaut gan daudz vēl jāskaidro. Rīgas pašvaldība, kurai ir liels sociālo pakalpojumu budžets, ļoti daudzus no tiem iepērk kā ārpakalpojumu. Ļoti veiksmīgs sociālo uzņēmumu darbības piemērs ir Sigulda, kurā biedrība “Cerību spārni” sniedz pakalpojumus cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem un viņu ģimenēm. Šī biedrība un vēlāk arī biedrības dibināts uzņēmums izauga no ģimeņu iniciatīvas – viņi pārcēlās dzīvot uz Siguldu, konstatēja, ka šeit nav viņiem nepieciešamo pakalpojumu, paši saorganizējās, aizgāja uz pašvaldību un vienojās par pakalpojumu iepirkumu. Tagad tur ir dienas centrs, darbnīcas un veikals, kurā pārdod saražoto.
Neviens cilvēks, apskatot preces viņu veikalā, nekad nepateiks, ka tās ir veidojuši cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem. Kopumā “Cerību spārni” ir izauguši par vienu no spēcīgākajām sociālajām organizācijām Latvijā.
Pēdējo piecu gadu laikā daudz kas šajā jomā ir sakārtojies – ir radīts šādu uzņēmumu darbības tiesiskais ietvars un šajā jomā mēs esam soli priekšā Igaunijai un Lietuvai, kur par tāda veidošanu vēl tikai domā. Mums jau ir likums un skaidri spēles noteikumi, runājot ar valsti un pašvaldībām. Otrs – mums ir “Altum” sociālās uzņēmējdarbības atbalsta programma, kas daudziem uzņēmumiem palīdzējusi izdzīvot pirmo gadu.
Darbojas divi sociālās uzņēmējdarbības akseleratori, proti, vietas, kur mācīties un iegūt zināšanas. Ļoti laba sadarbība ar Labklājības ministriju. Sociālā uzņēmējdarbība iekļauta Nacionālajā attīstības plānā, tātad valsts pateikusi – tas ir svarīgi. Visas pašvaldības vēl nav apmeklētas, taču pie tā tiek strādāts, bet vesela virkne ir pašas nākušas ar iniciatīvu, lūgušas noorganizēt informatīvos pasākumus.
Vēl jāstrādā pie sistēmisku atbalsta rīku veidošanas – kontaktpersonām pašvaldībās, padomēm un darba grupām. Kopā ar Britu padomi Latvijā strādājam ar triju novadu – Ogres, Līvānu un Rēzeknes – pašvaldībām, cenšoties palīdzēt attīstīt sociālo uzņēmējdarbību tajos. Process ir sācies visā Latvijā.
Kādas citas darbības formas attīstās Rietumos, kuras var “nošpikot”?
Ļoti attīstīti Rietumeiropā ir jau minētie darba integrācijas uzņēmumi, Francijā pat izveidots īpašs darba integrācijas ministra postenis.
Daudz kur, īpaši Itālijā, attīstās kooperatīvi tieši kā komūnas attīstības forma – viņi negrib pieļaut lielo starptautisko tīklu veikalu atvēršanu nelielās komūnās, tāpēc kooperējas un veido savus veikalus un kafejnīcas, kuriem paši ir īpašnieki.
Daudzi jaunuzņēmumi, īpaši izglītības jomā, pat ja netiek veidoti tieši kā sociālie uzņēmumi, risina sociālas problēmas. Un mēdz būt arī tehnoloģiju jaunuzņēmumi, kas tādas risina.
Piemēram, Dānijā ļoti sekmīgi darbojas mobilā aplikācija “Be My Eyes”, kas ļauj neredzīgajiem cilvēkiem sazināties ar redzīgajiem, lai tiktu skaidrībā, vai, piemēram, pienam ledusskapī nav beidzies derīguma termiņš. Āzijā un Āfrikā ļoti populāra sociālo uzņēmumu darbības joma ir dažādu praktisku iemaņu apmācība. Piemēram, sievietēm māca, kā nopirkt dažas vistas un veiksmīgāk pārdot olas, palīdzot ģimenei.
Mums tas var šķist elementāri, bet tur tas var izglābt kādu ģimeni no nabadzības. Jomu un nozaru ir ļoti daudz – šobrīd strauji attīstās sociālie uzņēmumi, kas saistīti ar klimata pārmaiņu ierobežošanu un dabas resursu saudzīgāku izmantošanu.
