Atis Klimovičs: Kremlis savu mērķu sasniegšanai Ukrainā gatavs vēl lielākiem upuriem 22
Ukrainas medijos publicētā informācija par kritušo karavīru pārvešanu kravas automašīnās “KamAZ” no Donbasa uz Krieviju ļauj aptuveni aptvert, cik smagas kaujas nesen risinājušās karstākajā frontes zonā. Saprotams, šajās ietilpīgajās mašīnās būs iekrauti ne jau daži, bet gan vairāki desmiti “divsimto” – tā sauc kritušos karavīrus gan krievu, gan ukraiņu kontrolētajā frontes pusē.
Tomēr tam, vai kravā vesti 50 vai kādi 80 līķi, nav lielas atšķirības, tie vienalga pazūd lielās valsts plašumos. Tā kā tie nav pirmie šādā stāvoklī ievestie Krievijas pilsoņi, par kuru nāvi nav saņemta patiesa un publiska informācija, tad rodas iespaids, ka Kremlis cenšas slēpt reālo situāciju Ukrainas karā, vienlaikus uzturot agresīvu propagandas kampaņu pret šo valsti, ko vadot amerikāņiem paklausīga “hunta”.
Līdz šim Kremlis nav publiskojis savu kritušo un ievainoto karavīru skaitu, taču tas varētu izrādīties liels. Kā redzams pēc beidzamajiem notikumiem pie Avdijivkas un apšaudes intensitātes palielināšanās visā frontes līnijā, dzīvā spēka un bruņutehnikas papildspēku vešanas pāri robežai, par “divsimtajiem” Vladimirs Putins nesēro. Arī, šķiet, savu mērķu sasniegšanai gatavs vēl lielākiem upuriem, ar to apliecinot Krievijas režīma īpatnējo racionalitāti.
Jādomā, Rietumos un ne tikai tur vien nav aptverta Kremļa gatavība nolikt vēl vairāk savas valsts vienkāršo pilsoņu dzīvību uz kaut kā tik nesaprotama kā bijušās “godības” jeb lielvalsts statusa atgūšanas altāra. Nenākas viegli sameklēt racionālu pamatu vēlmei iegūt kontroli pār visu Ukrainu. Vismaz normālam 21. gadsimta eiropietim tas nav pa spēkam. Tam nesaprast, ka Krievijas noliedzošā attieksme pret patstāvīgas ukraiņu nācijas un valodas eksistenci nozīmē vēlmi atriebties “uz Eiropu sataisījušamies haholiem”, kas iedomājušies dzīvot brīvi, kā vergiem nekalpojot Krievijai. Taču tieši to arī vēlētos tāda pirmrindas valsts kā Krievija – savā valdīšanā iegūt ap 47 miljoniem vergu, turklāt strādīgu.
Laikā, kad eksperti steidz izteikt bažas par Ukrainas likteni, kas varot tikt izlemts aiz šīs valsts muguras, slepeni vai mazāk slepeni vienojoties, nepelnīti tiek aizmirsta cita racionalitāte. Arī eiropiešu vairākumam nesaprotama, un tā ir ukraiņu vairākuma racionalitāte. Vismaz aptaujas liecina, ka Ukrainā savu valsti gatavi aizstāvēt pāri par 60 procentiem iedzīvotāju, bet daudzās Rietumeiropas valstīs šis skaitlis noslīdējis zem 20%. Patiesi, grūti aptvert ukraiņu karavīru nosvērto un aizvien profesionālāko pretošanos lielajam militārajam milzenim. Tomēr pamēģināsim iztēloties, ko realitātē nozīmē informācija par ievestajiem krievu spēkiem Donbasā, kur “ogļraču un citu strādājošo” karaspēka vajadzībām nogādāti vairāki tūkstoši bruņutehnikas un artilērijas vienību: tanki, mīnmetēji, pašgājējlielgabali, dažāda kalibra nekustīgie lielgabali, reaktīvās raķešu iekārtas “Grad”. Tā nozīmē tik vien to, ka uz savas ādas šī pieveduma spēku ik dienu izbauda simtiem ukraiņu karavīru. Būtu vietā jautājums, kāds spēks ļauj to izturēt. Visdrīzāk, tā ir izpratne par taisnīgu karu, par nepieciešamību aizstāvēt savu zemi, un nemaz nešķitīs smieklīgi pieminēt ukraiņu cīņas par neatkarību veselu beidzamo trīs simtu gadu garumā. Ukraiņu racionalitāte ir tik saprotama, un to veido taisnīguma izjūtu spēcinoša brīvības vēlme un spēks par to cīnīties.
