Ukraiņu sieviešu stāsti: “Manā dzīvē vīrietis bija stabilitāte un drošības garantija. Vienas nakts laikā sievietes loma izmainījās – nu viņa ir viena ar pasauli” 31
Ilze Kuzmina, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Nu jau vairāk nekā gadu turpinās Krievijas uzsāktais karš Ukrainā: ir bojāgājušie, ievainotie, ir izjukušas ģimenes un sagrauti mājokļi, ir kara bēgļi, ir karotāji un tie, kuri palikuši kara plosītajā valstī. Kamēr vīri karo, sievietes palikušas vienas ar bērniem, bet tās, kuras nav bijušas precētas, nonākušas svešā valstī, jūtas vēl vientuļākas. Kā viņām klājas un kur viņas ņem spēku, par to šajā rakstā.
“Mūs uztur tikai ticība uzvarai, ticība, ka uz drupām no jauna spēsim radīt un uzbūvēt savas dzīves. Manā un daudzu citu ukraiņu sieviešu ģimenē vīrietis bija stabilitātes un drošības garantija ģimenei. Vienas nakts laikā ukraiņu sievietes loma izmainījās: nu viņa ir viena ar pasauli. Katrai bija jāpieņem lēmums, vai bēgt prom no valsts, lai glābtu ne tik daudz sevi, kā bērnus,” topošajā dokumentālajā filmā, kuras pagaidu nosaukums ir “Sievietes bez vīriešiem” saka viena no tās varonēm un arī filmas režisore Marina Nazarenko.
To, ka cerība un bērni, kā arī nevēlēšanās atteikties no savas valsts neatkarības un demokrātijas ir ukraiņu sieviešu spēka avots, pārliecinājos, arī runājot ar ukraiņu sievietēm gan Latvijā, gan Ukrainā. Turklāt viņas iemācījušās priecāties par katru nodzīvoto dienu.
Karavīra sieva
Natālija Pozņaka-Homenko ir ukraiņu žurnāliste, kas šobrīd strādā Ukrainas Nacionālās atmiņas institūtā. Viņas vīrs vēsturnieks un dzejnieks Aleksandrs Homenko karo, bet mūsu attālinātās sarunas laikā viņš ir mājās. Trīs pēdējos mēnešus Aleksandrs cīnījies pie Bahmutas – vietā, kur šobrīd notiek visintensīvākās kaujas. “Viņa vienībai bija lieli zaudējumi, tāpēc tagad nonākuši rotācijā, kas nozīmē, ka atbraukuši mājās, lai papildinātu spēkus un piesaistītu vienībai jaunus karavīrus. Tiesa, mājās no 30 karotājiem atgriezušies vien trīs. Desmit gāja bojā, bet pārējie ir ievainoti un nonākuši hospitāļos,” tā dažos teikumos Natālija izstāsta visu to smagumu, ko šobrīd nes gan Ukrainas aizstāvji, gan viņu ģimenes locekļi.
Viņa gan piebilst: parasti tik lielus zaudējumus Ukrainas armija necieš. Šoreiz nelaimīgi gadījies tā, ka vienība nonāca aplenkumā.
Varonis Aleksandrs ik pa laikam piedalās sarunā vai vienkārši ienāk kadrā un samīļo Natāliju. Ģimenes idille mūsdienu apokalipses vidū. “Dažreiz es domāju, ka tagad mēs esam vēl laimīgāki nekā agrāk. Ik dienas novērtējam to, ka esam dzīvi, un ļoti priecājamies par katru satikšanos,” man vēlāk teiks Natālija.
Lūdzu viņu aprakstīt sajūtas, kādas ir, kad mīļotais cilvēks atrodas nemitīgās briesmās. “Es apzinos, ka ir karš, un zinu, cik daudz var nākties ziedot Ukrainas labā, bet kā vergi mēs nespējam dzīvot. Tad labāk mirstam nekā dzīvojam krievu pasaulē. Mūsu armijai jācenšas noturēt to mēri tur, kur tas ir, nelaist tālāk. Kad vīrs zvana un saka – vairākas dienas nebūs sazvanāms, jo dodas uz nulles pozīcijām, kas nozīmē ierakumu pašu priekšējo līniju, kur pretinieks var gan granātas iemest, gan daudz ko citu nodarīt, es saprotu, ka neko citu nevaru darīt kā tikai ticēt, ka viss būs labi.
Pirmoreiz vīrs devās bīstamā uzdevumā vēl tad, kad bija teritoriālajā aizsardzībā. Kad okupanti aizgāja no Kijivas piepilsētām, Aleksandrs ar biedriem gāja pārbaudīt ielas un mājas, vai kaut kur nav palicis ienaidnieks. Tas nozīmē gan iespējamas ielu kaujas, gan citas bīstamas situācijas. Toreiz pacēlu acis uz debesīm un teicu Dievam, ka es neko nevaru darīt, tu zināsi labāk, kā vajag. Pēc šiem vārdiem man kļuva mierīgāk. Paldies Dievam, šajos desmit mēnešos Dievs Aleksandru ir sargājis, kaut divas kontūzijas ir bijušas,” atbild Natālija. Viņa stāsta, ka mēdz just saikni ar vīru arī tad, kad viņš ir ierakumos, un domās viņu atbalstīt. Tiesa, kad visas domas pie vīra frontē, grūti darīt ko citu, piemēram, veikt darba pienākumus. Natālija neslēpj, ka apmeklējusi arī psihologu.
Vai tētis kritīs karā?
“Taču psihe mūs arī sargā. Piemēram, kad izskan informācija par kritušajiem karavīriem, karam ieilgstot, sāc jau tos uztvert vienkārši kā ciparus,” saka Natālija. “Pat ja kritušo sarakstā ieraugu pazīstamus vārdus, uztveru to kā informāciju. Citas sajūtas ir, kad iet bojā puiši Aleksandra vienībā, ar ko vēl nesen esmu tikusies, runājusi. Tad tas ir ļoti smagi. Atnāca meitiņa un vaicāja, kāpēc skumstu. Atbildēju, ka ir karš un tēta biedrs gājis bojā. “Mammu, vai tu baidies, ka arī tētis kritīs karā?” meita pajautāja. Lūk, tādi brīži ir īpaši grūti! Bērnam nebūtu jāuzdod tādi jautājumi. Diemžēl bērni sāk karu uztvert kā kaut ko pašsaprotamu. Meita mums jautā: “Kad jūs bijāt maziņi, kāds karš tad bija?”
“Domāju, ka katrai karavīra sievai sajūtas var būt atšķirīgas,” turpina Natālija. “Nespēju iedomāties, kā jūtas sievietes, kuras savus vīrus vairs nesagaidīs. Vissmagāk droši vien ir, ja pat apglabāt nav ko. Tos desmit karotājus, kas gāja bojā aplenkumā, biedriem nebija iespējas paņemt sev līdzi, bet ceram, ka viņus atdos un būs iespējams viņus atpazīt. Starp karojošām pusēm notiek savstarpēja saziņa, un ukraiņu puse mēģina panākt, lai notiktu kritušo apmaiņa. Tiesa, krievi bieži vien tā arī pasaka, ka mums mūsu kritušie nav vajadzīgi, un ciniski piedāvā ukraiņu kritušos mainīt pret dzīviem krievu gūstekņiem.”
Homenko ģimene ir no Hostomeļas – pilsētciemata Ukrainā, kas atrodas netālu no Kijivas un pērnajā pavasarī bija Krievijas armijas okupēts. Faktiski šajā apkaimē arī sākās Krievijas uzbrukums: Hostomeļas lidostā “Antonovka” tika izsēdināts Krievijas desants. Simts metrus no Homenko ģimenes mājas notika ielu cīņas. “Mums paveicās tādā ziņā, ka mūsu māja atrodas aiz tilta un mūsu armija to uzspridzināja, līdz ar to iebrucēji netika tālāk,” atceras Natālija. “Taču iebrucēji mēģināja virzīties šurp no otras puses, līdz ar to tieši te bija kauju epicentrs.”
Tikko ģimene uzzināja, ka sācies Krievijas pilna mēroga uzbrukums, Aleksandrs aizlīmēja logus ar skoču, lai triecienu laikā tie neizbirtu, un devās uz Kijivu, kur kopā ar kolēģiem Ukrainas nacionālās vēstures muzejā plānoja, kā kara apstākļos saglābt muzeja eksponātus. Uz mājām, kuras apkaimē bija sākušās intensīvas kaujas, Aleksandrs vairs netika. Trīs naktis pavadījis muzejā, viņš devās pieteikties teritoriālās aizsardzības vienībā, kurā pusotru mēnesi aizstāvēja Kijivu, dežurējot ierakumos.
Savukārt maijā Aleksandrs brīvprātīgi pieteicās Ukrainas armijas Brīvības bataljonā un visu šo laiku, nu jau gandrīz gadu, karojis pašos karstākajos frontes punktos: Bijis Ziemeļdoneckā, Zaicevā un nupat Bahmutā.
Aizbēgt nevarējām
Bet kā tikmēr klājies viņa ģimenei: Natālijai un pāra trim meitām?
“Es nevarētu teikt, ka karš mums būtu pārsteigums. Mēs ar vīru zinājām, ka būs karš… Jautājums bija tikai par to, kad tas sāksies un kā notiks. Mēs, piemēram, domājām, ka līdz mums tas uzreiz nenonāks. Domāju, kamēr ienaidnieks no robežas tiks līdz mums, paies vismaz dažas dienas un tikmēr spēsim noorientēties un saprast, ko tālāk darīt. Neiedomājāmies, ka iebrucēji izsēdinās desantu.
Kad kara sākumā mums ziņoja – bēdziet, slēpieties, jo Hostomeļā ir krievu desants, bija neizsakāmi šausmīgi. Es te biju ar trīs meitām, no kurām vecākajām ir 16 un 14 gadi, bet mazākajai tikai seši gadi. Ļoti labi sapratu, kādi ir okupantu necilvēki, ko nozīmē okupācija, bet nekur aizbēgt nevarējām, jo savas automašīnas mums nav, bet nekāds sabiedriskais transports vairs nekursēja. Nokļuvām apšaudē, no kuras slēpāmies kapsētā. Pēcāk devāmies pie kaimiņiem, kam ir diezgan plašs pagrabs, kur pavadījām divas naktis, klausoties šāvienos un sprādzienos. Visa ierastā pasaule bija sagruvusi, un mūsu vienīgais uzdevums bija izdzīvot.
Pēc tam nolēmu tomēr iziet no pagraba. Ieraudzīju savā pagalmā tanku un bruņumašīnu. Kad izdzirdēju, ka karavīri savā starpā runā ukrainiski, bija liels atvieglojums. Nebija vairs tik svarīgi, ka tālāk šauj un spridzina, svarīgi bija, ka te, kur mēs esam, ir savējie. Bija gan arī tāds brīdis, kad skatījos uz ieročiem, uz karavīriem un jutos, it kā skatītos filmu. No mierlaika dzīves realitātes ir grūti izrauties, tā it kā nāk kādu brīdi līdzi arī karā.”
Kino sajūtu pastiprinājis tas, ka Natālija karavīriem vaicājusi, vai var viņiem kā palīdzēt, bet viņi runājuši savā starpā un nav pat pievērsuši uzmanību sievietei, it kā viņa būtu citā realitātē.
Pati gribēju karot
Natālija tobrīd daudz domājusi, kāda būs viņas loma un vieta karā. Kaut sākotnēji pati bijusi gatava doties karot, nācies saprast, ka “mana vieta tomēr ir blakus bērniem”.
Tieši bērnu dēļ viņa aizbraukusi no Hostomeļas, jo bērni to lūguši. Natālija gan sākotnēji gribējusi tikai bērnus aizvest pie jaunākās meitas krusttēva uz Ternopoli, bet pati atgriezties Kijivā, taču meitas krusttēvs pateica, ka atbildību pār Natālijas bērniem neuzņemsies. Tikai vēlāk Natālija uzzināja, ka tā rīkoties viņu lūdzis Aleksandrs.
“Tagad gan es pati saprotu, ka esmu ļoti vajadzīga bērniem,” teic Natālija. “Taču tobrīd, kad visi metās glābt Ukrainu, par to nepadomāju.”
Viņa gan piebilst: tieši tas, ka daudzi Ukrainā metās cīņā, nedomājot par sevi un savām ģimenēm, palīdzēja apturēt okupantus, kas domājuši, ka viņiem būs jācīnās tikai ar Ukrainas armiju. Tā vietā viņi dabūja cīnīties ar visu tautu.
Tagad Natālija tomēr atradusi veidu, kā, esot kopā ar bērniem un turpinot darba gaitas, palīdzēt arī Ukrainas armijai. Viņa ir brīvprātīgā, kas gādā dažādas karavīriem nepieciešamas lietas. Piemēram, siltumuztvērējus, kas brīdina, ja naktī tumsā ierakumos sēdošajiem ukraiņu karavīriem lien klāt ienaidnieki. Tādas iekārtas maksā virs tūkstoš eiro, un tās izdodas nopirkt, pateicoties ziedojumiem, kurus arī vāc Natālija. Tāpat karavīriem tiek sarūpētas dažādas lietas, kas atvieglo viņu ikdienu, piemēram, tūristu gāzes plītiņas vai vasarā pretodu līdzekļi. Līdzekļus palīdz vākt Aleksandra pieredzes stāsti un dzeja, ko Natālija publicē vietnē “Facebook”. Savukārt vecākā meita ziedojumu vākšanu popularizē vietnē “Twitter”. Daudz palīdz arī draugi no Latvijas. Piemēram, žurnālists Atis Klimovičs kopā ar Juri Ulmani atveduši automašīnu kaujiniekiem. Spēku dod apziņa, ka neesi vientuļš savā vēlmē palīdzēt karavīriem un ticībā Ukrainas uzvarai.
“Kamēr nebiju šajā procesā iesaistīta, man klājās grūtāk, jo ik dienas jutu, ka nedaru Ukrainas labā tik daudz, cik varētu,” atklāj Natālija.
Ternopolē viņa turpināja attālināti strādāt Nacionālās atmiņas institūtā, kā pati atzīst, cīnījās informācijas karā, taču nav jutusi gandarījumu, jo šis darbs “nesamazina mūsu kritušo skaitu”.
Braukt prom uz ārzemēm Natālija nav vēlējusies, jo tad uz karu būtu jānoskatās pilnīgi no malas, bez iespējām to ietekmēt: “Man daudz vieglāk ir palikt šeit nekā aizbraukt. Notikumu epicentrā ir mazāk bail, nekā tas būtu, ja es aizbrauktu. Tad būtu liela bezpalīdzības sajūta, un tā ir visbriesmīgākā.”
Kad ienaidnieks atsists no Kijivas apkaimes, Natālija ar meitām atgriezās mājās.
Esam pielāgojušies dzīvei karā
Bet kāda ir ikdienas sadzīve kara plosītajā valstī?
“Logu aizlīmēšana, ko iepriekš pieminēju, nelīdzēja. Mūsu mājai kauju laikā ne tikai izbira visi logi, bet tika sagrauta arī viena siena,” stāsta Natālija. Vēlāk viņa atsūta fotogrāfijas, kurās redzams, ka māja patiešām nopietni cietusi. Apbrīnojami, ka ģimenei kara apstākļos vienas vasaras laikā izdevās tiktāl atjaunot māju, lai tajā varētu pārlaist šo ziemu!
Natālija teic, ka viņas ģimenei vēl paveicies, jo viena istaba arī pēc kaujām bijusi pilnībā apdzīvojama, daudzmaz saglabājusies arī vannasistaba un virtuve: daudzām kaimiņu ģimenēm vairs nebija kur atgriezties, jo viņu mājas bija nodegušas vai pilnībā sagruvušas.
Jautāju, kā karš ietekmē ikdienas dzīvi, piemēram, iespēju nopirkt pārtiku. Natālija atbild, ka veikalos ir viss nepieciešamais, varbūt vienīgi izvēle kļuvusi mazāka, tomēr kopumā ar pārtiku problēmu nav. Ja ir nauda, visu var nopirkt, un karavīriem alga ir laba, tā ka ģimene ir nodrošināta.
“Arī elektrības atslēgšana tikai sākumā bija šoks. Nu jau esam pieraduši un pielāgojušies. Daudzi nopirkuši ģeneratorus. Mēs gan pagaidām iztiekam bez tā. Mazajai meitai ļoti bail no tumsas, tad nu nopirkām pieres lukturīti. Darbam tagad izmantoju portatīvo datoru, jo tas kādu laiku var strādāt arī bez elektrības. Mēs ēst arī agrāk gatavojām uz gāzes, bet citi, kam viss bija uz elektrības, nopirka krāsniņas. Karš mūs ļoti mainījis: esam pārgājuši izdzīvošanas režīmā. Dzīvojam vienai dienai, neko neplānojam. Mazsvarīgās lietas esam atmetuši. Piemēram, vairs nepievēršam tik lielu uzmanību tam, kā ģērbjamies.
Mēs cenšamies izdzīvot un vienlaikus neaizmirst just un priecāties, jo prieks ir tā lampiņa, kas dod spēku dzīvot tālāk. Cenšamies palīdzēt viens otram. Man vislielākais prieks ir, kad izdodas dabūt un aizsūtīt karavīriem to, kas viņiem nepieciešams.”
Pār galvu lidoja raķete
Taču Ukrainai iespējams palīdzēt cīnīties par uzvaru, arī esot bēgļu gaitās.
Tatjana Starokoņa ir jauna sieviete, kas Latvijā nosvinējusi savu 29. dzimšanas dienu. Ukrainā viņa dzīvoja Harkivā, bija tirdzniecības menedžere vietējā saldējuma fabrikā “Hladik”. Tagad dzīvo Rīgā, strādā viesnīcā par istabeni un ir aktīva brīvprātīgā biedrībā “Tavi draugi”. Kara sākumā Tatjana bija Harkivā, atradusies lidostas tuvumā. Tieši turp, kā arī uz netālo Ukrainas armijas tanku daļu, kura gan sen jau bijusi pamesta, lidojušas pirmās iebrucēju raķetes. Kaut bijis bail, Tatjana devās uz ielas, jo atcerējusies, ka viņai it nemaz nav skaidras naudas, bet kam kara apstākļos maksāsi ar bankas karti? “Mamma jau dienu iepriekš ieteica nodrošināties ar skaidru naudu, jo bažījās, ka sāksies karš, bet es neticēju, ka kas tāds tiešām var notikt,” atceras Tatjana.
Taču nu, sprādzieniem skanot, jaunā sieviete traucās uz tuvāko bankomātu, kas atradās pie Lauksaimniecības universitātes ēkas. “Stāvot rindā pie bankomāta, pacēlu galvu un ieraudzīju raķeti tieši virs universitātes jumta. Tajā brīdī vienkārši sastingu, bet raķete aizlidoja tālāk. Ne tikai es, daudzi tobrīd bija apjukumā, nesaprotot, ko darīt,” viņa stāsta.
Galvenais bija neapstāties
Drīz viņai pakaļ atbrauca vecāki, kuri dzīvo nelielā ciematā Roganā netālu no Harkivas. “Vecāki domāja, ka ārpus lielpilsētas būs drošāk, ka Harkivā noteikti ienāks krievi, bet laukos viņu nebūs. Tas izrādījās kļūdains pareģojums. Harkivu okupantiem tā arī neizdevās ieņemt, bet ciemats bija okupēts vairāk nekā divus mēnešus. Tiesa, ne pilnībā. Ciematu šķērso šoseja, un vienā pusē bija mūsējie, bet otrā jau okupanti. Mūsu māja palika neokupētajā pusē. Taču droši vienalga nebija, bijām nonākuši kauju epicentrā,” piedzīvoto klāsta Tatjana. “Bija ļoti bail: visi tie sprādzienu trokšņi, no kuriem zeme trīcēja un likās, ka viss sagrūs.”
Dzīvojuši pagrabā, pārtikuši no tā, kas iepriekš bijis sagādāts. Tik vien, cik līdz kaimiņiem aizskrēja, lai aiznestu viņiem kartupeļus, ja zināja, ka tur pārtikas rezervju nav. Bez ūdens gan nevarējuši iztikt, tēvs pēc tā gājis uz tuvējo avotu. Ukraiņu zaldāti devuši ziņu, kad varējis iet pēc maizes. Tatjana pat nezina, kas to cepa, no kurienes to veda, bet ik pa laikam maize piegādāta. Pēc divām nedēļām Tatjana saprata, ka ilgstoši tā dzīvot nespēs. Turklāt draugu ģimene ar sešus mēnešus vecu meitiņu noteikti gribēja braukt prom. “Faktiski mazulītes dēļ mēs ar draugiem nolēmām, ka ir tomēr jāaizbrauc,” teic Tatjana. Viņas vecāki izvēlējās palikt: tēvu kā vīrieti iesaucamajā vecumā tāpat ārā no valsts nelaistu, bet mamma nevēlējās vīru atstāt vienu.
“Zināju, ka arī braukt prom ir ļoti bīstami, jo visapkārt bija šāvieni un sprādzieni, tomēr nolēmām riskēt. Pat karavīri mums māja, lai dotu zīmi, ka nevajag braukt, tomēr mēs braucām. Galvenais ir braukt, braukt un nekur neapstāties, un tad var paveikties izsprukt,” saka Tatjana.
Vispirms aizbraukuši uz Poltavu turpat Ukrainā, kur sastapusi paziņas, kas grasījās doties pie draugiem uz Latviju. Tatjana devās līdzi. Nepilnu mēnesi pēc kara sākuma viņa ieradās Latvijā.
Vispirms palikusi pie kādas ģimenes. “Diemžēl esmu pazaudējusi šo cilvēku kontaktus, taču viņi mūs uzņēma ļoti laipni, liels paldies viņiem par to,” teic Tatjana.
Pēcāk uzzinājusi, ka Ukrainas bēgļiem ir iespēja dzīvot viesnīcā, un, lai neapgrūtinātu ģimeni, devusies turp.
Pati tieku galā!
Tatjana vēlējās ne tikai saņemt palīdzību, bet arī pati būt noderīga, tāpēc, kad uzzināja, ka biedrība “Tavi draugi” meklē brīvprātīgos, kas palīdzētu gatavot humānās palīdzības sūtījumus un šķirotu ziedojumus, Tatjana gāja talkā: “Es nespēju dzīvot, gaidot, kad man palīdzēs, bet gribēju arī pati dot kaut ko pretī. Turklāt, tā kā biedrība sūta ļoti daudz mantu gan karavīriem, gan civilajiem Ukrainā, es jūtu, ka, neraugoties uz to, ka tagad dzīvoju citā valstī, es joprojām varu būt noderīga Ukrainai. Lielu motivāciju un spēku darboties tālāk dod ziņas, ko saņemam no Ukrainas. Kad kāda mūsu sūtītā krava ir nonākusi galā un karavīri atsūta mūsu sagādāto mantu attēlus un pateicības vārdus, rodas jauna motivācija darboties tālāk. Sevišķi liels prieks, ja izdevies nosūtīt tādas lietas kā dronus vai binokļus, kas var reāli palīdzēt cīņā. Manī ir cerība: jo vairāk Ukrainai palīdzēsim, jo ātrāk šis karš beigsies.”
Tatjana jūt pateicību Latvijai par atbalstu, tomēr palepojas, ka nu jau pati tiek galā, pabalsti vairs nav nepieciešami, arī dzīvokli īrē pati.
Tatjana arī pati ziedo naudu, lai brīvprātīgie varētu iegādāties vairāk karavīriem nepieciešamu preču.
Kad jautāju, kā ir sākt dzīvi no jauna svešā valstī, jaunā sieviete atbild, ka tieši brīvprātīgais darbs viņai ļoti palīdzējis: “Pateicoties tam, ka iesaistījos šajā biedrībā, mana dzīve kļuva daudz krāsaināka: tur atradu draugus gan ukraiņu, gan vietējo cilvēku vidū. Turklāt brīžos, kad ir bail par savējiem, kad ir skumji, tieši biedrībā sastaptie draugi, kas man kļuvuši par otru ģimeni, mani uzmundrina; tā gūstu jaunus spēkus.” Uz biedrību nāk arī ukraiņu psiholoģe, ar ko var aprunāties un kas palīdz meklēt risinājumu.
Turklāt šie kontakti deva arī praktisku labumu: jaunie draugi palīdzējuši nokārtot visus nepieciešamos dokumentus, atrast īres dzīvokli.
Tomēr Tatjana atzīst, ka viegli nav, jo viņa jūtas “kā pakārta gaisā”: savā valstī dzīvot vairs nespēj, bet ārpus tās nav sakņu sajūtas. Vieglāk kļuvis, kad Latvijā no Ukrainas ieradusies arī viņas labākā draudzene.
Tikmēr Tatjanas vecākiem neklājas viegli, kaut pārsvarā, sarunājoties ar meitu, viņi apgalvo, ka viss esot labi, ka karš drīz beigsies un ģimene atkal varēs būt kopā. Taču jaunā sieviete zina, ka vecāku māja uzbrukumu laikā smagi cietusi. “Trīs reizes uz mūsu māju atlidoja raķetes, bet, par laimi, neviena neeksplodēja, taču jau no raķešu kritiena vien ir cietis jumts, izsisti logi, sagāzta sēta,” stāsta sieviete. Kaut ukraiņu karavīri ciematu atbrīvojuši un okupanti tagad ir 40 kilometru attālumā, raķetes līdz Harkivai un Roganai joprojām mēdz atlidot.
Pērn Tatjana uz brīdi tomēr atgriezusies Ukrainā, lai Ļvivā satiktos ar mammu.
Vaicāju Tatjanai, kas dod ukraiņiem spēku cīnīties. “Domāju, ka tas ir mūsu tautas gribasspēks, garaspēks. Tā saliedētība, ko šajās grūtībās esam ieguvuši,” viņa atbild.
Kā ukraiņi, kas joprojām palikuši savā valstī, pārvar bailes? Tatjana, runājoties ar tautiešiem, secinājusi, ka attieksme nu ir tāda: ja paveiksies, nāve aizlidos man garām, ja nepaveiksies, nu tad neko. “Cilvēki ir pieraduši un priecājas par katru dienu, kad viņiem ir paveicies,” teic Tatjana.
No ukrainietēm daudz varam mācīties
Kinorežisore Una Celma kopš pagājušā gada pavasara kopā ar ukrainieti Marinu Nazarenko strādā pie jau minētās dokumentālās filmas. Tā stāsta par sešām ukraiņu sievietēm, kas Latvijā ieradās neilgi pēc kara sākuma: “Pirmā Ukrainas kara bēgle, ar ko sastapos, bija tieši Marina, kura ir režisore un iepriekš strādājusi televīzijā Kijivā un ar kuru kopā nolēmām, ka veidosim šo filmu. Marina vienlaikus pati ir gan viena no filmas varonēm, gan arī tā, kas lielākoties runā ar citām filmas varonēm. Tas, ka Marina ukrainietēm ir savējā, palīdzēja mums tikt tuvāk šo sieviešu likteņiem.
Mums ir sešas varones, pārsvarā izvēlējāmies sievietes ar bērniem, kam sekojām visa šī gada garumā. Viņu dzīvē ir notikušas dažādas drāmas. Tagad mēģinām savilkt kopā kādu nobeigumu, bet divas filmas varones vēl jānofilmē ārpus Latvijas, jo viņas devušās tālāk uz citām valstīm. Godīgi sakot, vienai no viņām mēs arī palīdzējām aizbraukt. Šī sieviete bija atbraukusi ar maziem dvīnīšiem, kuri paši vēl nestaigā, bet pašvaldība Baldonē viņai bija ierādījusi dzīvesvietu, kur šai sievietei ar maziem bērniem bija jādzīvo necilvēcīgos apstākļos kopmītņu mājā tikai ar vienu vannasistabu gaiteņa galā, kur siltais ūdens bija pieejams tikai agri no rīta reizi nedēļā, kur līdz tuvākajam veikalam, stumjot bērnu ratus, bija jāiet 45 minūtes pa šoseju, kur kaimiņos dzīvoja putinisti, kas šo sievieti nemitīgi apvainoja.
Aizbrauca arī daudzbērnu māte Ļena, kura ir lieliska sporta deju trenere, – viņas trenētais Latvijas pāris ieguva zelta medaļu pasaules čempionātā. Visus iemeslus, kāpēc nācās aizbraukt, varēs redzēt filmā.
Savukārt vēl viena no filmas varonēm devusies atpakaļ uz Ukrainu. Patiesībā jau viņas visas gribētu būt tur, Ukrainā, bet viņas domā par saviem bērniem –nevēlas, lai viņiem jādzīvo, nemitīgi klausoties sirēnas un naktis pavadot vannasistabā vai pagrabā, kur uzlidojuma gadījumā lielāka cerība palikt dzīvam. Ir arī viena varone, kurai nav vairs kur atgriezties, jo viņas māja ir sagrauta.
Tas, kas mūsu filmas varonēm dod spēku, ir absolūta ticība uzvarai un patriotisms. Karš ir pilnībā mainījis to, ko nozīmē mīlestība pret savu valsti, nu tā ir pavisam jaunā, daudz augstākā līmenī nekā agrāk.
Spēka avots ir arī bērni, kā arī apziņa, ka jāatbalsta mājās palikušie. Ukrainā ir iestādes un uzņēmumi, kur darba vietas gan it kā ir saglabājušās, bet darba samaksas vairs nav, un šīs sievietes pelna naudu Latvijā un sūta to mājiniekiem.
Tomēr arī viņas, kā jau katra sieviete, mēdz būt vājas: kad bērni raud.
Domāju, ka ukrainietēm palīdz turēties arī viņu temperaments, iekšējā nepakļāvība un dzinulis. Viņi cīnīsies līdz galam. Daudzām tautām būtu ko mācīties no ukraiņiem.
Filma varētu būt gatava šā gada nogalē. Filmas varonēm novēlu atgriezties atpakaļ mierīgā dzīvē.”
Uzziņa
Vismaz 8000 bojāgājušo, vairāk nekā 30 000 ievainoto civiliedzīvotāju.
Vismaz 13 000 bojāgājušu karavīru.
Aptuveni 14 miljoni kara bēgļu, aptuveni astoņi miljoni no viņiem raduši patvērumu citās Eiropas valstīs. Kopumā savas mājas uz laiku bijuši spiesti pamest 18 miljoni cilvēku, taču daļa vēlāk atgriezās.
Dati: grid.news
