Uldis Šmits: Ukrainu formatēs? 1
Eiropas Padomes parlamentārā asambleja (EPPA) pieņēmusi rezolūciju par Krievijas agresijas Ukrainā politiskajām sekām, kurā, starp citu, prasīts nekavējoties izvest agresorvalsts militāristus no Donbasa (tātad asambleja uzskata viņu nelikumīgo klātbūtni par pierādītu), kā arī aicina Eiropas Savienību atstāt spēkā sankcijas pret Maskavu līdz Ukrainas teritoriālās vienotības pilnīgai atjaunošanai. Savukārt EPPA rezolūcijā par cilvēktiesību pārkāpumiem Ukrainas valdības nekontrolētajās valsts teritorijās un šai tēmai veltītajā ziņojumā secināts, ka situāciju pašpasludinātajās “tautas republikās” būtībā pārvalda Krievija un ka tagadējos apstākļos minētajās teritorijās nav iespējamas brīvas vēlēšanas.
Tikmēr uz Kijevu tiek izdarīts spiediens fiksi sarīkot vēlēšanas. Francijas prezidents Fransuā Olands, uzrunādams EPPA sesiju, izteicās, ka tās jāorganizē vispirms un tikai pēc tam Ukraina var atgūt kontroli pār austrumu robežu – šādi esot interpretējama Minskas vienošanās. No starptautisko tiesību un arī veselā saprāta viedokļa grūti iedomāties vēl ačgārnāku pieeju. Tomēr Francija un Vācija, kuras “Normandijas formātā” kopā ar Krieviju un Ukrainu tiecas rast krīzes risinājumu, nu jau labu laiku ir izvērsušas diplomātisku ofensīvu, lai piespiestu Kijevu piekāpties. Iespējams, Rietumos pastāv pieņēmums, ka jelkāds “konflikta” noregulējums, kaut vai Minhenes 1938. gada darījumam līdzīgs, ļautu to iztēlot par ārpolitisku panākumu.
Jāņem vērā, ka arī Olands un Merkele gatavojas vēlēšanām. Nevis Donbasā, bet savās valstīs, kur Kremļa ietekmes aģentiem ir diezgan spēcīgas pozīcijas. Olands jau paguvis tos nokaitināt ar atteikumu piegādāt Krievijai “Mistral” karakuģus un nesenajām prasībām izbeigt Sīrijas civiliedzīvotāju bombardēšanu. Merkele noteiktu aprindu skatījumā ir Eiropas galvenā pret Krieviju vērsto sankciju uzturētāja, par spīti viņas vadītās Vācijas koalīcijas valdības partneru, pirmām kārtām vicekanclera Zigmāra Gabriela, kā arī pārējo tā dēvēto Putina izpratēju rosībai. Patiesībā arī pati kanclere sekmējusi gan Baltijas jūrā izbūvēto gāzesvadu projektus, gan citus Maskavai izdevīgus pasākumus. Bet Merkele arī iemieso politiku, kas, neraugoties uz Krievijai izrādīto labvēlību, tomēr nav gatava pieņemt starptautisko tiesību pamatprincipu – īpaši teritoriālās neaizskaramības principa – graušanu. Vismaz Eiropā. Un vismaz formāli. Arī Donbasa piederība “federalizētai” Ukrainai būtu formāla. Faktiski tas joprojām kalpotu par Kremļa placdarmu. Īpaša statusa piešķiršana austrumu apgabaliem var izraisīt valstī iekšējus satricinājumus, ja Ukrainai paģērētās konstitūcijas reformas tiks uztvertas kā pilsoņu vairākuma aizstāvēto nacionālo vērtību nodevība. Tāpēc sarežģītā situācijā atrodas ne tikai Ukrainas prezidents Porošenko, bet arī visa valsts, kurai ir svarīgi saglabāt Rietumu politisko un finansiālo atbalstu.
Būtu aplami domāt, ka šī lieta mūs neskar. Tā zināmā mērā sniegs atbildes uz svarīgajiem jautājumiem, kā un vai vispār tiesību akti tiek iedzīvināti un kāda loma mūsdienās atvēlēta EDSO un Eiropas Padomei. To dalībvalstij Latvijai ir pietiekama vēsturiskā pieredze, lai apjaustu, ka minētās organizācijas, lai cik novājinātas, nav aizstājamas ar Normandijas vai citiem “formātiem”. Bet apstākļu diktētas vienošanās nespēj aizvietot saistības, ko uzliek ANO vai Eiropas Padomes statūti un Helsinku Nobeiguma akts. Ne arī padarīt par likumīgām agresijas sekas.
