Stāsts par trim Ukrainas vīriem, kuriem iespēja sapulcēties un uzspēlēt futbolu Rīgā ir malks svaiga gaisa nervozajā ikdienā 12
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Jūnija izskaņā Vācijā otro reizi notiks Eiropas kauss futbolā bēgļu komandām. Ar “Playoff Arena” atbalstu tajā startēs arī Latvijas komanda, ko veidos no kara aizbēgušie ukraiņi. “Latvijas Avīze” aprunājās ar trim vīriem, kuru dzīve pērn apgriezās kājām gaisā, bet iespēja sapulcēties un uzspēlēt futbolu Rīgā ir malks svaiga gaisa nervozajā ikdienā.
Satikšanās Rīgā
Romāns Žihailo (22): “Esmu no Bahmutas. Karam sākoties, atrados mājās, atceros, ka visi bankomātos ņēma ārā naudu, iepirka produktus, baidījās iziet uz ielas. Pirmo nedēļu bija puslīdz mierīgi, tad katru dienu sākās apšaudes. Es līdz karam spēlēju telpu futbolu Ukrainas pēc spēka otrajā līgā, mans kluba biedrs strādāja glābšanas dienestā. Rūpnīcā trāpīja raķete, brauca glābt, bet daļa ēkas iebruka un viņš gāja bojā. Apšaudes kļuva spēcīgākas. Kopš vasaras cilvēki jau dzīvoja pagrabos. Tagad pilsētas, var teikt, vairs nav, mājas pilnībā nodegušas, palikušās izlaupījuši marodieri. Skatoties ziņas no Bahmutas, ir sāpīgi redzēt vietas, kur katru dienu staigāji. Tā ir maza pilsēta, tāpēc katru vietu var atpazīt. Pirms dažiem gadiem pie visām skolām uzbūvēja mini futbola laukums ar mākslīgo segumu, bieži gājām spēlēt brīvajā laikā.
Mamma ar māsu, kurai tagad ir seši gadi, aizbrauca prom pagājušā gada martā, pazīstamiem cilvēkiem Latvijā bija kūmas, un tā viņas nokļuva šeit. Es paliku, mamma ļoti uztraucās un atrada veidu, kā man tikt uz Rīgu – caur okupēto Harkivas reģionu un Krieviju. Es ļoti negribēju braukt, baidījos no nezināmā. Krievijas drošībnieki pamatīgi pārbaudīja, izģērba. Šodien (11. aprīlis) ir tieši gads, kopš iebraucu Latvijā.
Pamazām viss nokārtojās, maijā atradu darbu logu montāžas firmā, kurai priekšnieks ir ukrainis, jau ilgi dzīvo Latvijā. Mamma uzkopj birojus Mārupē, māsa apmeklē bērnudārzu. Es dzīvoju ar meiteni – Jūlija arī ir no Bahmutas, bet agrāk personīgi nebijām pazīstami. Sākām kontaktēties caur internetu, kad jau biju Rīgā. Viņai Ukrainā radās problēmas ar dzīvesvietu, piedāvāju braukt uz Rīgu. Te mēs pirmo reizi satikāmies klātienē, sākām dzīvot kopā. Lietas notika ļoti spontāni, taču mums viss ir labi, viņa strādā par pavāri “”Lido” krievu sētā”. Jūlijai ir 20 gadi, pirms braukšanas uz Rīgu ar vecākiem vairs nedzīvoja. Īrējam dzīvokli Ķengaragā.
Tagad cenšos atgūt sportisko formu, bet daudz laika aizņem darbs, tāpat jāvelta uzmanība ģimenei. Būs ļoti interesanti, ja izdosies aizbraukt uz turnīru Vācijā, redzēsim, vai pulveris vēl sauss.”
Krievu radu tumsonība
Jevgeņijs (32): “Līdz karam dzīvoju Severodoneckas pilsētā Luhanskas apgabalā, bet jau pirmajā dienā ar ģimeni devāmies uz netālu esošo Starobeļsku, jo tur bija vecāki, vecvecāki, brālis. Frontes līnija kopš 2014. gada atradās 30–70 kilometru attālumā, bet tad kara darbību īsti nevarēja just, cilvēki arī uz okupēto Luhansku varēja viegli aizbraukt, šķērsojot kontrolposteņus.
Pēc pāris dienām Starobeļsku okupēja. Nodzīvojām tur līdz augusta beigām, tieši mūsu ģimeni skāra gadījums, kad sešos no rīta apmēram desmit cilvēki ar automātiem ienāca mājā, sievastēvs bija pamodies un redz – pāri sētai lien krievu karavīrs, atvēra viņiem vārtus. Pārbaudīja dokumentus, pārmeklēja katru stūri, vai neglabājam ieročus. Vardarbīgi izturējās pret tiem, kas pēc 2014. gada bija dienējuši armijā, strādājuši robežsardzē vai policijā, arī tad, ja biji jau atvaļinājies no dienesta, neizmaksāja pensijas. Kad mēs bijām, tad vēl tā nenotika, bet tagad veic tīrīšanas – ja kāds nodod, ka esi par ukraiņiem, aizved nezināmā virzienā, manu kolēģi, sievieti ap 60 gadiem, paņēma, vīram iesita, viņš zaudēja samaņu. Vecākiem atņēma bērnus, ja neiet krievu skolās.
Lai aizbrauktu, ar ģimeni gaidījām piemērotu brīdi. Augusta beigās sēdāmies mašīnā, uz Ukrainas teritoriju vīrieši netiek laisti, tikai sievietes un bērni. Daudzi paziņas brauca caur Krieviju, zinājām, kurā robežpunktā Krievijas drošības dienesta darbinieki nav tik nikni. Ir cilvēki, kurus nedēļām ilgi nelaiž pāri robežai, pratina. Mums nebija īpašu problēmu. Mēnesi padzīvojām pie radiem Krievijā. Viņi atbalsta Vladimiru Putinu, lai gan mēs bijām spiesti pamest savas mājas. Saka – ja neuzbruktu, tad ASV uzbruktu mums, Volodimirs Zelenskis esot izprovocējis. Mani centieni to atspēkot bija bezspēcīgi. Briesmīgi, galvās tumsonība…
Oktobrī braucām uz Latviju, uz robežas bija trīs dienu rinda, tobrīd ļoti daudzi ieradās no Hersonas apgabala, autobuss atveda un aizbrauca, cilvēki gulēja uz zemes, ārā jau bija ap nulli grādu.
Meitai ir astoņi gadi, mācās Rīgas Ukraiņu vidusskolas 2. klasē, četrus gadus vecais dēls iet bērnudārzā, beidzot – ar prieku, audzinātāji runā latviski un krieviski, tāpēc nesūdzas, ka kaut ko nesaprastu.
Es Ukrainā strādāju nodokļu inspekcijā, tagad esmu tālbraucējs, gan ne ar kravas automašīnu, jo nav tādu tiesību, bet mikroautobusu – braucu uz Vāciju, Poliju, Čehiju, Austriju, Franciju. Man vienmēr bijuši plāni paceļot pa Eiropu. Kurš varēja iedomāties, ka to īstenošu kara dēļ… Sieva pagaidām ir mājsaimniece. Īrējam dzīvokli, galā tiekam.
Skolā mācījos futbola klasē, piedalījāmies Ukrainas čempionātā, vēlāk spēlēju pilsētas, apgabala čempionātos. Spēli mīlu joprojām.”
Grūti atrast darbu
Artjoms Saveļjevs (34): “Nāku no Kupjanskas Harkivas apgabalā. Praktiski no kara sākuma līdz septembrim tā atradās Krievijas okupācijā. Sākumā tur nebija kara darbības, jo Ukrainas armija atkāpās, bet tāpat bija uzlidojumi, sprādzieni, sēdējām pagrabos. Ar sievu un dēlu (7 gadi) aizbraucām uz vasarnīcu. Sākumā baidījāmies, vasarā kļuva mazliet mierīgāk, varēja iziet ārā pastaigāt, uz veikalu. Ja neko nepārkāpi, civiliedzīvotājus krievu karavīri neaiztika.
Darba nebija, pastāvīgi gaisa trauksmes, un decembrī nolēmām braukt prom. Uz Latviju tāpēc, ka te nav valodas barjeras, draugi jau ātrāk bija atbraukuši, pakonsultējāmies ar viņiem. No valsts mani izlaida vienkārši, neesmu armijas struktūrās.
Strādāju uzņēmumā, kurā ražo pusfabrikātus, esmu pie ledus fasēšanas. Darbu atrast nebija viegli, prasa latviešu valodu, autovadītāja tiesības. Ar draugu palīdzību izdevās atrast šo uzņēmumu, te ir arī citi ukraiņi. Agrāk Ukrainā strādāju gāzes apgādes sfērā.
Sieva pagaidām nestrādā, mācās valodu, ir reģistrējusies valsts nodarbinātības aģentūrā, viņa pēc profesijas ir ekonomiste. Dēlu uzņēma Rīgas Ukraiņu vidusskolas 1. klasē, viņam patīk, mācās latviešu valodu, klasē visi ir ukraiņu bēgļi.
Lielākā daļa algas aiziet dzīvokļa īrei Rīgā, ir valsts pabalsts. Savu iekrājumu īsti nav, mēs Ukrainā nopirkām dzīvokli, izremontējām, apmēram gadu padzīvojām. Finansiāli nav viegli, bet te bērns mierīgi guļ un nepārdzīvo, ka kaut kas atlidos. Vari justies mierīgi.
Futbolu spēlēju skolas laikā, pēc tam arī universitātē, piedalījāmies augstskolu čempionātā, esmu Harkivas apgabala čempions. Gribētos tikt komandas sastāvā un aizbraukt uz turnīru Vācijā. No šīs nedēļas sākam treniņus uz lielajiem laukumiem.”
