“Smadzenes joprojām atsakās pieņemt, ka Ukrainā ir karš.” Savos pārdzīvojumos un izjūtās dalās ukraiņu bēgle Irina 0
Ivars Soikāns, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Rit 27. diena kopš Krievijas karaspēka iebrukuma Ukrainā. Šajā laikā sīvās cīņās ir gājuši bojā ne tikai tūkstošiem militārpersonu, bet arī liels skaits civiliedzīvotāju, tostarp teju simts bērnu. Lai paglābtos no kara briesmām, bēgļu gaitās ir devušies vairāk nekā miljons Ukrainas iedzīvotāju, lielākā daļa no tiem ir sievietes un bērni. Lielākais bēgļu skaita pieplūdums ir reģistrēts Ukrainas kaimiņvalstīs Polijā, Moldovā, Ungārijā, Rumānijā un Slovākijā. Pēdējās dienās aizvien vairāk bēgļu no Ukrainas ierodas arī Latvijā, tostarp Daugavpilī.
Līdz 21. martam Daugavpils pilsētā reģistrēti 218, bet Augšdaugavas novadā – 11 patvēruma meklētāji no Ukrainas, informēja Daugavpils pilsētas pašvaldības civilās aizsardzības speciālists Gundars Kampāns. 137 personas izmitinājusi Daugavpils pašvaldība, bet 81 patvēruma meklētājs apmeties pie Daugavpils pilsētā dzīvojošiem radiem vai paziņām.
Šobrīd pieci ukraiņu bērni apmeklē pilsētas pirmsskolas izglītības iestādes un septiņi skolēni mācās pilsētas skolās. Ukraiņu bērniem un jauniešiem ir iespēja bez maksas apmeklēt dažādus interešu pulciņus un nodarbības.
Kā vieni no pirmajiem Daugavpilī ieradās jaunie ukraiņu hokejisti ar savām māmiņām un jaunākajiem brāļiem un māsām, kopumā 56 cilvēki. Ukrainas kara bēgļi ir izmitināti Daugavpils Medicīnas koledžas dienesta viesnīcā. Jaunie hokejisti jau ir atsākuši treniņus kopā ar saviem Daugavpils vienaudžiem. Patlaban tiek risināti arī ar bēgļu bērnu turpmāko izglītošanu saistīti jautājumi.
Paņem dokumentus, suni, bruņurupuci un izbrauc
Pirmajā bēgļu grupā Daugavpili ir ieradusies arī Kijivas iedzīvotāja ukrainiete Irina kopā ar dēlu Bogdanu, kurš trenējas Kijivas “Sokol” jauniešu komandā. Viņa piekrita dalīties savos pārdzīvojumos un izjūtās.
“Kara pirmajās dienās, kad blakus ielā tika notriekts bezpilota lidaparāts, mēs kopā ar vīru, bērnu un vecākiem paņēmām dokumentus, suni, bruņurupuci un izbraucām no Kijivas uz vecāku vasarnīcu pilsētas pievārtē. Tiem, kas nepaspēja izbraukt, pēc tam izkļūt no pilsētas bija grūtāk.
Atceros, ap pieciem no rīta piezvanīja draudzene un pateica, ka nu ir “sācies”.
Vēlāk sākās sprādzieni, pēc tam bija viens ļoti spēcīgs sprādziens, sākās panika, cilvēki sāka skriet ārā no mājām.
Ja nebūtu dzirdējusī šo spēcīgo sprādzienu līdzās, iespējams, nebūtu nekur braukusi.
Pirmajās stundās un minūtēs pēc kara sākuma tu vienkārši nevari noticēt notiekošajam, ka 21. gadsimtā tev apkārt tiek iznīcinātas ēkas, bojā iet iedzīvotāji, tas šķiet kā kaut kas sirreāls.”
Par patvēruma iespēju uzzina bumbu patvertnē
“Daugavpilī esam ieradušies pēc Ukrainas Hokeja federācijas piedāvājuma, kura sakarā ar kara darbības sākumu valstī pēc sazināšanās ar saviem Latvijas kolēģiem, izvietoja savā profilā “Facebook” sludinājumu ar piedāvājumu jaunajiem hokejistiem trenēties ārpus valsts, jo tieši bērni ir tā sabiedrības daļa, kas ir vismazāk aizsargāti pret notiekošo,” atklāj Irina.
Par šo Hokeja federācijas piedāvājumu viņa uzzināja, atrazdamās bumbu patvertnē. Lai pieteiktos šai iespējai, bija jāaizpilda attiecīgs iesniegums. “Pirms tā aizpildīšanas ilgi sēdējām un domājām, vai kaut kas tāds vispār būtu jādara. Savukārt pēc iesnieguma aizpildīšanas raudājām un teju ik pēc pusstundas domājām, ka varbūt būtu jāatsakās no nodoma kaut kur braukt.
Līdz pēdējam cerējām, ka apšaudes beigsies un bērni varēs atsākt trenēties tepat uz vietas.
Taču, tā kā apšaudes un uzlidojumi nebeidzās, turklāt izkļūt no valsts ar katru dienu kļuva aizvien sarežģītāk, nolēmām tomēr doties projām no mājām.
Runājot ar citām māmiņām, kuras šurp atbraukušas, sapratu, ka teju katrai lēmums atstāt dzimteni un doties bēgļu gaitās nav nācis viegli. Mēs visas ceram un ticam, ka karadarbība Ukrainā beigsies maksimāli ātri, mēs varēsim atgriezties savās mājās un bērni varēs atsākt treniņus savās komandās pie saviem treneriem, kuri, gatavojot audzēkņus, ielikuši viņos savu sirdi un dvēseli, bet tagad ir bijuši spiesti doties katrs uz savu pusi.
Daži ir raduši patvērumu pie radiniekiem ārzemēs. Savukārt daudzas jauno sportistu ģimenes kopā ar mazākajiem brāļiem un māsām ir izmantojušas Hokeja federācijas piedāvājumu un nonākušas Daugavpilī. Cik noprotu, tad arī Daugavpils mērs spēlē hokeju un arī viņš ir parūpējies par to, lai bēgļi varētu saņemt patvērumu jūsu pilsētā,” stāsta Irina.
Ar dēlu aizbrauc, vīrs un vecāki paliek mājās
“No Ukrainas bija organizēta centralizēta izbraukšana. Sākumā mēs ar savu mašīnu kopā ar dēlu devāmies līdz Ļvivai, vīrs un vecāki palika mājās. No Ļvivas Hokeja federācijas autobuss mūs kopā ar pārējiem bēgļiem aizveda līdz robežai. To šķērsojuši, pārsēdāmies jau Latvijas autobusā, kas atveda mūs uz Daugavpili.
Daļa bēgļu, kas nonākuši Daugavpilī, līdz Ļvivai no Kijivas stacijas brauca ar vilcienu. Aptuveni stundu pirms iesēšanās vilcienā stacijā nogranda sprādziens. Stāsta, ka tikusi notriekta lidojoša raķete. Sprādzienā bojāts siltumapgādes vads. Drīz pēc sprādziena vajadzējis sēsties vilcienā, kas devies uz Ļvivu.
Cilvēki bijuši ļoti nobijušies, jo nav bijis pārliecības, vai nebūs atkārtotu sprādzienu.
Federācija bija iedevusi bēgļiem biļetes, taču, kad viņi iekāpa vagonos, daudzas no norādītajām vietām jau bija aizņemtas – tajās sēdēja citi cilvēki. Cilvēku vilciena vagonos bijis ļoti daudz. Tagad situācija jau ir daudz smagāka un izbraukt ir kļuvis vēl sarežģītāk. Cilvēki ir izbraukuši no Harkivas, Sumiem, Mariupoles. Man nav vārdu, lai aprakstītu, kas šobrīd notiek šajās pilsētās.”
Smadzenes joprojām atsakās pieņemt, ka Ukrainā ir karš
“Patiesībā ir ļoti smagi runāt par to, kas notiek mūsu dzimtenē, to redz visa pasaule. Tas, kas tagad notiek Ukrainā, pat visbriesmīgākajos sapņos nebija redzēts.
Ja godīgi, tad smadzenes joprojām daudz ko atsakās pieņemt un tu attiecies pret notiekošo kā pret šausmīgu filmu, kas rit it kā paralēli tavai dzīvei.
Lai pilnībā pieņemtu to, ka rit karš, ka cilvēki iet bojā, tiek sabombardētas mājas, skolas un slimnīcas, ka notiek tas, kas notiek, droši vien ir nepieciešams laiks.
Irpiņa, Hostomeļa, no kuras cilvēkiem patlaban nav iespējas izbraukt, jo notiek apšaudes, ir tikai aptuveni divdesmit kilometru attālumā no mūsu mājām. Cilvēki no bombardēšanas slēpjas pagrabos, mājās nav elektrības, sakaru, pārtraukta gāzes un siltuma apgāde.
Pazīstu kādu ģimeni, kas nodarbojās ar invalīdu integrāciju sabiedrībā, paši būdami invalīdu ratiņos, jauni un enerģiski. Viņi dzīvo Irpiņā, raksta sociālajos tīklos, ka nu ir palikuši vieni paši, bez jebkādas palīdzības un arī izbraukt nevar. Viņi vērsušies dažādās pasaules organizācijās ar lūgumu – nevajag mūs atbrīvot, vienkārši glābiet mūs.
Kad braucām prom no mājām, sākumā gan nezinājām, kur nonāksim. Ja zinātu jau iepriekš, ka nonāksim tieši Daugavpilī, kura, kā izrādās, ir visai daudznacionāla pilsēta un kuras iedzīvotājiem ir dažādi viedokļi par Ukrainā notiekošo, neesmu pārliecināta, vai tam piekristu.
Sākumā, kad uzzinājām, ka Daugavpilī daļa iedzīvotāju dzīvo citā informatīvajā laukā, bija nedaudz baisi.
Esmu pateicīga par to, ka jūsu valsts un Daugavpils ir devusi mums patvērumu, bet mūsu bērniem – iespēju nodarboties ar sportu. Sporta nodarbības ļauj bērniem atslēgties no kara briesmām un neuzkrāt sevī šīs negācijas, jo katrs no viņiem šo stresu pārdzīvo atšķirīgi.”
Cer, ka drīzumā būs mājās visi kopā
“Neskatoties uz to, ka Krievijai ir milzīga armija, Ukrainas aizstāvji sīvi pretojas un pretinieks ik dienas zaudē desmitiem un simtiem kaujas tehnikas vienību un simtiem un tūkstošiem karavīru. Mēs aizstāvam savu zemi, un karš Ukrainā patiesībā notiek jau ne pirmo, bet gan astoto gadu.
Sākās viss ar eiromaidanu, pēc tam Krievija okupēja Krimu, vēlāk sākās karadarbība uz robežas ar pašpasludinātajām Luhanskas un Doneckas republikām.
Skaidrs, ka šī karadarbība nebūtu bijusi iespējama bez kaujinieku militārā atbalsta no Krievijas puses, jo kur tad būtu ņēmuši ieročus!
Ir daudz puišu, kas zaudējuši savus dienesta biedrus. Ir daudz ģimeņu, kas ir palikušas bez tēviem, brāļiem, dēliem. Ir daudz bērnu, kas ir dzimuši jau pēc tam, kad viņu tēvs ir gājis bojā karā. Līdz pēdējam nevarējām noticēt, ka lokālais militārais konflikts pāraugs pilna mēroga kara darbībā.
Mēģinot attaisnot iebrukšanu Ukrainā, Krievija atrunājas ar to, ka devusies aizstāvēt savus tautiešus Ukrainā, jo tiem tiekot darīts pāri. Vēsture liecina, ka ir bijis gana daudz tādu vietu, kuras Krievija kādreiz ir devusies aizstāvēt. Taču mēs visi redzam un zinām, ar ko tas viss ir beidzies un kā šīs valstis patlaban dzīvo.
Kad viņi nāca atbrīvot Ukrainu no, kā viņi paši saka, neonacistiem, narkomāniem un vēl nezin kā, nez kāpēc nekur neviens ar puķēm viņus nesagaidīja. Tagad kaujas norit ap Harkivu un citviet, kur ir daudz krievu tautības iedzīvotāju, kur dzīvo daudz jaukto ģimeņu.
Ir apdzīvotas vietas, kuras ir teju noslaucītas no zemes virsas. Ko viņi tur ir aizsargājuši vai atbrīvojuši?
Šis karš Ukrainā ir arī informatīvais karš. Lai arī katra karojošā puse pasniedz informāciju tā, kā tas katrai ir izdevīgi, ir taču veselais saprāts un arī pasaules valstu nostāja, no tām tikai dažas ir nostājušās Krievijas pusē, kad visas pārējās karā atbalsta Ukrainu.
Regulāri uzturam kontaktus ar saviem tuviniekiem Ukrainā. Ļoti ceram, ka drīzumā varēsim atgriezties mājās un atkal būt visi kopā,” sarunas noslēgumā saka Irina.
