Ludmila Natsvlišvili: “Kamēr ukraiņu meitenes jūtas skaistas, viņas nevar iekarot; tas ir mūsu spēks, tad mūs nevar salauzt.” 0
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Jūrmalas Kultūras centrā līdz 14. jūnijam apskatāma divu Ukrainas mākslinieču izstādes – Ludmilas Natsvlišvili “Kara dienasgrāmata” un Vihtorijas Rikhtikas “Zaudētie sapņi”.
Fotogrāfe Vihtorija Rikhtika šobrīd atradusi patvērumu Zviedrijā, bet māksliniece Ludmila Natsvlišvili kopš marta sākuma savas pagaidu mājas ir atradusi Rīgā.
“24. februāra rīts mainīja dzīvi uz visiem laikiem. Nelielā mugursomā paņēmu līdzi skiču albumu, zīmuļus un pametu savu valsti. Nokļuvusi drošā vietā, savas sajūtas un pārdzīvojumus sāku attēlot zīmējumos, veidojot kara dienasgrāmatu. Karš parādīja, kas patiesībā esam, atkailināja mūsu dvēseles, nometot visu lieko. Karš ir stipras sāpes un izmisums, bet vienlaikus – tas parāda vienotību un iekšējo spēku, ko demonstrē ukraiņu tauta,” sarunā “Latvijas Avīzei” atklāja māksliniece.
Ko jums nozīmē zīmēšana?
L. Natsvlišvili: Zīmēšana, gleznošana ir mans patvērums, cita pasaule. Zīmēju jau no bērnības, labi zīmēja arī mans tēvs, viņš gan zīmēt nebija nekur mācījies, visu apguva pašmācības ceļā. Mana bērnība pagāja eļļas krāsas smaržās, klusās dabas uzstādījumos. Kad zīmēju, man liekas, esmu pasargāta, gluži kā atrodoties zem kāda aizsardzības kupola, jūtu siltumu, bezrūpību, māju sajūtu…
Vēl nesen bijāt māksliniece Kijivā, bet uzaugāt Doneckā?
Kopā ar vīru, kurš ir džeza mūziķis, uz Kijivu pārcēlāmies 2012. gadā. Doneckā jutāmies garīgi iesprostoti, Kijivā bija brīnišķīga, aktīva radošā dzīve, daudz iespēju. Ļoti nevēlējos aizbraukt no Kijivas. Tas bija ārkārtīgi grūti.
Esmu apgleznojusi sienas, mācījusi mākslas skolā, kopā ar mūziķiem piedalījos daudz dažādos mākslas projektos, esmu ilustrējusi grāmatas, piedalījos arī apģērbu dizaina radīšanā, izmēģināju roku digitālajā mākslā. Esmu diplomēta arhitekte, patiesībā pat nemēdzu teikt, ka esmu gleznotāja, mans lauks ir ļoti dažādas vizuālās izpausmes, ķeros pie jebkuras iespējas izteikt savas domas.
Datormāksla gan nav kļuvusi tuva, man daudz labāk patīk strādāt ar roku.
Kijivā mēs, līdzīgi domājošie mākslinieki un arhitekti, bijām radījuši mazu radošu komūnu. Satikāmies reizi nedēļā pusotra gada garumā, līdz pat karam. Gluži kā akadēmijā uzaicinājām modeļus un zīmējām piecas stundas pēc kārtas. Līdz tam vairāk biju gleznojusi ar eļļas krāsām, šajā pusotrā gadā attīstīju sevi grafikā, zīmēšanā. Tas bija ļoti sistemātisks darbs, viena skiču burtnīca pēc otras.
Kur katrs līdzīgi domājošais tagad atrodas?
Reizi nedēļā satiekamies “zoom” platformā, viena meitene ir Turcijā, bet, tā kā tur ilgāk par trim mēnešiem nav iespējams palikt, tagad gaida Kanādas vīzu, otra ir Berlīnē, vēl viena mīt Prāgā, vēl dažas patvērušās Ukrainas rietumos. Vairāki no mūsu pulciņa neatbild, droši vien aizņemti, kaut gan visu šo laiku mēģinām cits citu nepazaudēt.
Jūs par visu runājat pagātnes formā…
Bezrūpīgais laiks ir beidzies, “zoom” zvani jau tikai imitē mūsu kādreizējo kopību. Reizēm pat mēģinām tiešsaistē zīmēt kopā, no datorekrāna skicējam viens otra portretus, mēģinām kaut ko radīt… Bet tad dzirdu, kā atskan sirēnas, un viņiem tur Ukrainā ir jāskrien uz bumbu patvertni, lai glābtos… Varu tikai iedomāties, kas viņiem ir jāiztur…
Vai jums Ukrainā palika radinieki?
Mamma ar patēvu no Ukrainas uz Krasnodaru Krievijā aizbrauca jau 2014. gadā, patēvam tur bija radi. Ar mammu pa šiem astoņiem gadiem esmu tikusies četras reizes, jo uz Krieviju ir sarežģīti aizbraukt, nav lidmašīnu, autobusa brauciens ir ļoti ilgs. Krievijā atrasties ir… grūti, arī bīstami, īpaši vēl ar Ukrainas automašīnas numuriem.
Man nekad nav bijušas ciešas saites ar Krievijas krieviem, pazinu vairākus ukraiņus, kuri uz turieni aizbrauca jau sen, taču saikne praktiski zudusi, tāpēc tagad nav sajūtas, ka būtu viņus zaudējusi. Krievijā dzīvo radinieki, kuri gan neatbalsta karu, bet pret Ukrainu šo astoņu gadu laikā kļuvuši tādi kā emocionāli auksti. Krasnodarā dzīvo mana māsīca, arī viņas ģimenei 2014. gadā, kad krievi ieņēma Donbasu, nācās pamest savas mājas. Tagad māsīcas ģimene sevi uzskata par krieviem, domā, ka Ukraina nevarētu pati par sevi izdzīvot, nevarētu pretoties, tam sakne nākot no Amerikas. Ļoti ilgi mēģināju sarunāties, negribēju strīdēties, atgādināju, ka abas esam pavisam tuvas radinieces… Beigās tā arī palikām katra pie sava, tagad vairs nesazināmies. Māsīca gan ir atsūtījusi dažas kartītes uz svētkiem, bet man trūkst vārdu, lai atbildētu. Var jau būt, ka kādreiz vēl varēsim sarunāties, arī par šo tēmu, bet pašlaik tas ir bezjēdzīgi. Viņu prātos valda pavisam cita taisnība.
Kādā valodā runājāt ģimenē?
Nākam no Doneckas apgabala, tur lielākoties bija krieviski runājošas ģimenes, arī mūsu ģimenes valoda bija krievu valoda. Ukrainā visi lieto abas valodas, nevaru iedomāties, ka kāds nesaprastu ukrainiski vai nerunātu krieviski. Krievu skolās ukraiņu valodas stundas bija labā līmenī, nebija iespējams to nezināt. Arī Nacionālās valsts televīzijas kanāli raidīja ukrainiski. Atceros, tikai 2019. gadā pieņēma likumu, ka iestādēm un skolām visa dokumentācija jāveic tikai ukraiņu valodā. Valoda, protams, ir ļoti svarīga nacionāla iezīme, bet neatceros nevienu gadījumu Ukrainā, ka ar valodu būtu jebkādas problēmas. Laikam gan mūsu situācija nebija tik kontrastaina, kāda tā ir Latvijā.
Kad atskatos – pirms kara Ukrainā bija interesanta situācija – vēl nebijām iekļāvušies Eiropas likumu sistēmā, bet jau bijām izrāvušies no padomju, prokrieviskās diktatūras domāšanas, bija sākusies pašiem savas, ukraiņu sistēmas veidošanās. Bijām tik brīvi un radoši savās izpausmēs. Tā jau ir, labo saskata tikai tad, kad to zaudē, tomēr nevēlos runāt tikai pagātnes formā, esmu pārliecināta, ka pēc kara būs vispārējs, spēcīgs un ātrs valsts uzplaukums.
Nebijām ideāla valsts, bet centāmies kļūt aizvien labāki. Mēs nevienam nelūdzām palīdzību! Ukrainis palīdzēja ukrainim. Visi cits citam palīdzēja, cik nu vien varēja. Liekas, tagad notiek kāds eksperiments, cik mēs spēsim izturēt. To esmu sapratusi – šobrīd, lai nesajuktu prātā, jāizliekas, ka piedalāmies kaut kādā šausmīgā šovā, eksperimentā.
Cenšos palīdzēt, kā vien varu, tā ir itin kā tāda programma, kas iešūta mūsu prātos un sirdīs – palīdzēt savējiem. Rītos un vakaros atveru instagramu, ne tik daudz, lai paskatītos, kā katram iet, vairāk skatos, ko varu palīdzēt – sagādāt apģērbu, ēdienu, ko varu aizvest, atvest.
Tomēr nevar aizmirst arī pats sevi, jau pašā kara sākumā mācīja, ka nedrīkst skatīties ziņas dienām ilgi, nepieciešams sagādāt kaut drusciņu prieka, sevi palutināt. Arī izstādei uzzīmēju pamācību, kā sevi nepazaudēt. Kamēr ukraiņu meitenes jūtas skaistas, viņas nevar iekarot; tas ir mūsu spēks, tad mūs nevar salauzt. Ja padosies teroram, nolaidīsi galvu, palaidīsies pats, aizmirsīsi, ka esi cilvēks, tad ienaidnieks tevi pārvērtīs par padevīgu lopiņu. Tas jau ir tieši tas, ko okupanti grib. Viņi vēlas atņemt mums mūsu personību.
Liktos, ka, esot bēgļu gaitās Latvijā, ir vieglāk, bet patiesībā šejienes patvērumā grūti būt priecīgam, ja mana dzimtene tik ļoti cieš. Mani moka sirdsapziņa – kamēr esmu drošībā, komfortā, mājās kādam pietrūkst ēdiena, ir auksti… Tā ir smaga sajūta, brīžiem jūtos kā nodevēja.
Kā tapa zīmējumi izstādei Jūrmalā?
Sāku zīmēt jau Polijā, ceļā uz Latviju, te turpināju. Šie darbi ir tapuši kara laikā, pirmajās dienās zīmēt gan bija grūti. Tā ir mana kara dienasgrāmata, tikai tad, kad biju uzzīmējusi, spēju atskatīties, atstāt pagātnei to laiku.
Izstāde Jūrmalā ir liels atbalsts ne tikai man – mēs visi ļoti priecājamies par katru panākumu aiz Ukrainas robežām. Tas nozīmē ļoti daudz – ir jāvar iekārtoties svešajās mājvietās, jāatrod sevi svešā valstī, un ja vēl top izstāde!
Vai pirms kara ar draugiem runājāt, ka iespējams uzbrukums?
Jā, tas bija gaisā, visi runāja par “krīzes čemodāniņiem”, bet neviens tos nebija salicis, visi centās ignorēt pat domas par tiem. Kad ar draugiem satikāmies, ik reizi nolēmām – šoreiz vēl nerunāsim par sliktām lietām, runāsim par skaisto. Un tā bija līdz pat karam. Pēdējās dienās gan – nopirku jaunu akumulatoru mašīnai, pati to arī nomainīju, kaut gan nekad agrāk neko tādu nebiju darījusi. Viss notika tādā kā autopilotā, kāds kaut ko teica, centāmies kaut ko darīt, bet neticējām. Pirmajā kara rītā pamodos no sprādzieniem, paķēru mugursomu, neko nesapratu, kas var būt derīgs brīdī, kad sākas karš.
Kā mākslinieks saredz Ukrainas karoga krāsas?
Zilā man ir ļoti tuva krāsa, to daudz izmantoju savos darbos. Reiz kāda psiholoģe teica, ka tā ir intelektuāla, filozofiska darba krāsa. Savukārt ar dzelteno krāsu ir grūti strādāt, tā ir pati spožākā, fizikā dzelteno lieto, lai radītu optisko ilūziju. Ukraina apvieno visstiprāko silto dzelteno krāsu ar intelektuālo zilo krāsu – tas, manuprāt, ir viens no visspēcīgākajiem krāsu apvienojumiem. Tas ir ļoti stiprs karogs.
