“Darbīgs noskaņojums valda Ukrainā aiz frontes līnijas, bet baiļu vietā stājies naids,” novērojis J. Ulmanis 53
Juris Alberts Ulmanis, “Zemessargs”, AS “Latvijas Mediji”
“Jūs nenākat atbrīvot krievvalodīgos. Jūs nākat nogalināt krievvalodīgos” – šāda smeldzīga atziņa piecus mēnešus ilgušajā Krievijas karā pret Ukrainu beidzot sasniegusi valsts austrumos dzīvojošos prokrieviskos iedzīvotājus.
Sākotnēji gaidījuši krievus kā atbrīvotājus un nav bēguši no savām dzīvesvietām cerībā nonākt Kremļa paspārnē, nu šie krievvalodīgie redz, ka Putinam viņi galīgi nav vajadzīgi. Šobrīd visvairāk sabombardētās pilsētas ir tieši tās, kurās iepriekš ielās visvairāk skanēja krievu valoda – Luhanska, Donecka, Slavjanska, Harkiva, Mariupole un daudzas citas.
Tā vietā, lai glābtu savus tautiešus no “ukraiņu nacistiem”, Putina karavīri raķetēm sašauda dzīvojamās mājas, aplaupa to iedzīvotājus un bez ceremonijām nogalina, ja tie nevēlas atdot savu īpašumu.
Barbari. Šis vārds aizvien biežāk izskan no sastaptajiem krievvalodīgajiem arī Harkivā, kur esmu ieradies palīdzēt Ukrainas neatkarības cīnītājiem. Tā ir cerīga ziņa ukraiņiem. Trīs gadu desmitus rīvējušies ar krieviem par valsts attīstības kursu, vismaz vienā lietā viņu domas sāk sakrist – Krievija nav nekāds labdaris.
Nav pamata gaidīt, ka austrumu kaimiņš rūpēsies par labāku dzīvi ukraiņiem vai Ukrainas krieviem, ja Kremlim izdotos pārņemt varu pār šo zemi. Krievus interesē vien iekarošana, postīšana un baiļu iedvešana.
Tiesa, vēl ne visi ir nostājušies Ukrainas pusē. Krievijas līdzjutēji un kolaboranti joprojām ir liela problēma Ukrainā. Pavisam nesen valsts prezidents Volodimirs Zelenskis atlaida divas augstas amatpersonas, sakot, ka viņi nav darījuši pietiekami daudz Krievijas spiegu un līdzskrējēju neitralizēšanā.
Baiļu vietā naids
“Mēs saprotam, ka viņi apzināti šauj raķetes uz lielveikaliem, kuros ir mātes ar bērniem, lai mūsos iedvestu bailes. Taču viņu noziedzīgie uzbrukumi mūs vairs neiebiedē. Tie tikai palielina naidu. Tas ukraiņos aug aizvien lielāks un lielāks, un tagad jau mēs esam pārliecināti, ka vairs neapstāsimies, kamēr iebrucēju armija nebūs izdzīta no mūsu teritorijas,” man kareivīgi stāsta Ukrainas karavīru grupas vadītājs ar segvārdu Marks.
Viņa vārdos dzirdamais noskaņojums atbalsojas it visur Harkivā, kur vien satiekos ar vietējiem. Pilsētā valda pozitīva un kaujinieciska gaisotne. Es pat teiktu, ka optimisms ir lielāks nekā pirms diviem mēnešiem, kad biju ieradies Ukrainā karotāja statusā.
Piecos mēnešos ukraiņi ir pieraduši pie kara. Bet ne tādā nozīmē, ka uztvertu nemitīgos sprādzienus par normālu dzīves sastāvdaļu. Drīzāk viņi karu uztver kā savu šā brīža darbu. Nemitīgi gatavojas uzbrukumiem, plāno aizstāvēšanos, organizē karavīru un civiliedzīvotāju sadarbību. Apātijas un izmisuma kā kara sākumā nav. Ir darbīgs noskaņojums.
Arī pie robežām rindas kļuvušas īsākas. Ukraiņi vairs nebēg no valsts, bet meklē veidus, kā palīdzēt savējiem. Cilvēki ir sapratuši, ka karš tik drīz nebeigsies, jo krievu armija joprojām ir pietiekami liela un munīcijas tai pietiek. Tādēļ ikvienam ukrainim jānāk talkā, lai radītu vismaz skaitlisku pārspēku un tādējādi gūtu virsroku. Darāmā vēl ir ļoti daudz.
Karavīri nemitīgi gatavojas un gaida ieroču piegādes no Rietumiem. Līdzīgi kā valsts augstākās amatpersonas publiski ne reizi vien izteikušās, ka kara likteni izšķirs modernie ieroči, arī ierindas karavīri ļoti gaida amerikāņu un eiropiešu raķešu sistēmas. Nosaukums HIMARS karavīru sarunās izskan katru dienu. Lai arī visu citu viņu teikto ukraiņu valodā nesaprotu, skaidrs, par ko ir runa.
Darbīgs noskaņojums valda arī aiz frontes līnijas. Kam ir iespēja strādāt, dodas uz savu darbu. Veikalos pārtikas netrūkst, un arī degvielas uzpildes stacijās nopērkams dīzelis, kas pirms diviem mēnešiem bija izbeidzies.
Zemnieki sparīgi strādā – laukos rūc kombaini un arī ceļmalās var iegādāties dabas veltes no augļu dārziem un dārzeņu dobēm. Bez darba palikušie lielākoties piesakās brīvprātīgajos un palīdz armijai. Tur palīdzība allaž vajadzīga – sagatavot tehniku, sarūpēt pārtiku, pagatavot ēdienu un veikt citus noderīgus darbus.
No “spiega” par draugu
Kontrolpunkti uz ceļiem ir itin visur, un pārbaudes kļuvušas striktākas. Iepriekš pietika pateikt, ka esam brīvprātīgie no Latvijas, lai tiktu tālāk. Tagad karavīri rūpīgi pēta pases un pārbauda automašīnas.
Apkārt snaikstās daudz spiegu, un nedraudzīgus cilvēkus savā teritorijā ukraiņi nevēlas ielaist. To es skarbi izjutu uz savas ādas. Blizņuku ciematā aptuveni 30 kilometrus uz rietumiem no Barvinkoves fotografēju varavīksni, un garām braucošie virsnieki acīmredzot mani noturēja par spiegu.
Piestāja, sāka lamāt, lika parādīt fotoaparātu. Pieaicināja palīgā arī izlūkdienesta cilvēkus un lika skaidrot, kādēļ es fotografēju šajā ciemā. Saruna notika augstos toņos, un es tiku saukts visos iespējamos krievu lamuvārdos. Lai gan krievu valodu nepārvaldu, tos es sapratu.
Tikai tad uzzināju, ka netālu ir armijas štābs, kas gan manās bildēs nebija patrāpījies.
Agresīvā attieksme nokaitināja arī mani, un es atcerējos Latvijā iegūtās mācības par komunikāciju ar slāvu tautām – lai izpelnītos cieņu, arī man jādod pretī.
Atbildēju ar tikpat asu monologu, un tas patiešām nostrādāja. Policisti nomierinājās. Kratīšana gan turpinājās vēl divas stundas, un bija jau klāt komandantstunda. Tā kā mums nebija pārnakšņošanas vietas, karavīri aizgādāja mūs uz kādu dzīvokli, kur līdz diviem naktī dziedājām un sarunājāmies ar viņiem.
Tas nudien ir paradokss, vakarā šie cilvēki bija gatavi mani aizturēt, bet no rīta šķīrāmies kā labākie draugi.
Barvinkovas frontē joka pēc piebraucu pie mūsu vecā štābiņa, kas tika sabombardēts pēc tam, kad maijā bijām aizbraukuši mājās. Pēkšņi dzirdēju, ka kāds mani sauc latviešu valodā.
Ha, mans vecais kara biedrs Jenots. Viņš atgriezies Barvinkovā un turpina palīdzēt atbrīvošanās karā. Apmainījāmies ar pēdējiem notikumiem mūsu dzīvē un apskatījām sabombardēto vietu. Brīnumainā kārtā štāba sašaušanā neviens neesot gājis bojā.
Satiku arī ukraiņu karavīru, 62 gadus veco fiziķi Leonīdu, kurš pieteicās karot, jo “labāk karavīra formā, nekā vergs ķēdēs”. Iepazinos ar medmāsu Anitu, kura karo kopš Maidana revolūcijas un plāno to darīt tik ilgi, kamēr tie “kanibāli” tiks iznīcināti.
Viens kopīgs mērķis
Karš, protams, dominē visās sarunās. Gandrīz visos televīzijas kanālos tā ir centrālā tēma. Pat kad netiek runāts par notikumiem frontē ziņu vai diskusiju raidījumos, skan uzmundrinošas patriotiskas dziesmas.
Pilsētu ielās ir daudz Ukrainas karogu, palīdzēšana tautiešiem ir goda lieta, un vienojošo sajūtu pat grūti aprakstīt vārdos. Lai arī ukraiņos mājo dziļa sāpe par valsts izpostīšanu, viņi to cenšas mazināt ar sava veida “kara tūrismu”.
Sabombardētās ēkas kļuvušas par tādiem kā pieminekļiem, kas tiek izrādīti ārzemniekiem. Arī manu interesi par sašautajām ēkām pamana kāds vietējais un aicina uz savu dzīvokli. Tas ir pamatīgi cietis sprādzienos, taču šā vīrieša, bijušā Harkivas kriminālpolicijas majora, formastērps esot palicis neskarts.
Viņš ar lepnumu to parāda un piešķir mūsu sarunai misticisma pilnu nokrāsu. Vai tiešām apģērbs izturēja tādēļ, ka augstāki spēki deva mājienu par valsts aizstāvju aizsargāšanu? Vai varbūt ukraiņu policistiem formas tiek izgatavotas no pārējiem nezināma lādiņu izturīga auduma? Gan jau neviena atbilde nav pareiza, tomēr šī leģenda iespiežas prātā.
Savu dzīvesvietu izrāda arī sieviņas, kuras apmetušās pagrabos un baro kaķus. Lai arī tur nav tik omulīgi kā mājās, tomēr drošāk.
Sarunas laikā ik pa brīdim noripo pa asarai, tomēr sirmgalves teic, ka ir laimīgas par to, ka izdevies izglābt dzīvnieciņus.
Vietējie stāsta, ka Harkivā cietuši vismaz četri tūkstoši māju un daudzas no nopostītajām savulaik esot pārcietušas abus pasaules karus. Savukārt “speciālā militārā operācija” tās padarījusi neapdzīvojamas. Tas gan nemazina ukraiņu apņēmību uzvarēt karā.
Pilnīgi visi cilvēki, ar kuriem parunājos, ir pārliecināti, ka galu galā uzvarēs. Pilnīgi visi.
Un pēc tam kopīgi kā liela ģimene atjaunos savu valsti. Lai nu ko, bet saliedēšanos ukraiņi šajā nežēlīgajā karā ir apguvuši.
Te vairs nav armija, medicīna, baznīca, valdība, civiliedzīvotāji katrs par sevi. Visi ir kopā ar vienu kopīgu mērķi – uzvarēt.
