Nazars Rožļutskijs: Ukraiņiem nav vajadzīgs piedāvājums padoties! 0
Nazars Rožļutskijs, PhD, sešu grāmatu autors, šobrīd Ukrainas Armijas spēku virsseržants, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Es neesmu karavīrs. Es nekad neesmu gribējis būt armijā. Esmu pētnieks, man ir vēstures doktora grāds, un es strādāju muzejā. Es esmu savā ziņā arī rakstnieks. Man vajadzētu pētīt vēsturi, rakstīt zinātniskus un populārzinātniskus darbus. Un izdomāt tos arī. Jo man tas patīk un man tas padodas.
Bet pēdējā laikā es atrodos armijā. Jo manā valstī ir karš. Katru dienu mēs nodarbojamies ar artilērijas dueļiem, kuros viens veiksmīgs ienaidnieka trieciens mūs var pārvērst maltā gaļā. Mēs guļam virsū kravas kastēm, neticamā šaurībā, un reizi mēnesī ejam dušā. Kad līst lietus, mēs esam slapji. Kad esam purvā, tad esam netīri kā velli (un atkal, reizi mēnesī mazgājoties dušā, domājam, nav garantijas, ka šāda iespēja būs arī nākamajā mēnesī). Un kad bija auksti, maniem ieroču brāļiem pirkstu gali bija kā ledus. Ēdam tikai tad, kad ir brīva minūte, nevis tad, kad ir laiks ēst vai kad ir apetīte. Guļam tik neregulāri, ka nezinu, vai kādreiz varēšu atgriezties pie standarta grafika 23.00 /7.00. Tajā pašā laikā mēs esam ienaidnieka prioritārs mērķis. Un viņi var mēģināt mūs iznīcināt dažādos veidos, jebkurā brīdī.
Tūkstošiem vēsturnieku, rakstnieku, grāmatvežu, baņķieru, IT speciālistu, skolotāju, dizaineru un citu pilnīgi miermīlīgu profesiju pārstāvju Ukrainā ir nonākuši šajos apstākļos, ja ne drastiskākos. Viņi tiek nogalināti ar 152 mm artilērijas un “Točka-U” raķešu palaišanas iekārtām. Virs viņiem lido lodes, VOG, klāsteri un fosfora munīcija. Daudzi no viņiem jau ir miruši. Un daudzi nekad neatgriezīsies savā profesijā, jo ir izdeguši. Bet viņi visi turpina cīnīties. Jo aiz viņiem stāv Ukraina. Jo, ja viņi noliks ieročus, viņu vecāki tiks nogalināti, viņu sievas un meitas tiks izvarotas un viņu mājas tiks izlaupītas, iznīcinātas vai atņemtas.
Un kad Francijas, Itālijas, Vācijas un citu valstu politiķi piedāvā nolikt ieročus, piekrist zaudēt teritorijas, sniegt Krievijai kaut kādas drošības garantijas (kāds absurds!!! Krievijai nav vajadzīgas drošības garantijas; tieši Krievijas kaimiņiem ir vajadzīgas garantijas pret viņu draudiem!)…
Tad es izjūtu dusmas un dziļu riebumu. Man riebjas šie bezvērtīgie cilvēki, kuri savu aizspriedumu dēļ vai Putina netīrās naudas dēļ ir gatavi nolemt manu valsti okupācijai, lēnai un mokošai nāvei. Es izjūtu riebumu un dusmas uz tiem, kuriem ir lieliskas iespējas palīdzēt pārvarēt krīzi, bet tā vietā meklē, apzināti vai neapzināti, kā padziļināt. Jo pat pilnīga Ukrainas kapitulācija neatrisinās globālās drošības problēmu. Tieši otrādi, tas liks Krievijai iekārot vēl un vēl.
Mums nav vajadzīgi piedāvājumi, kā un lai padotos. Ja neesat gatavi cīnīties ar mums pret nīsto ienaidnieku, tad palīdziet mums ar ieročiem, naudu, sankcijām. Mums vajag daudz, lai sakautu Krieviju un tādējādi krasi mazinātu globālo krīzi. Un mums ir galvenais: motivācija. Mums ir vēsturnieki, kuri gatavi gulēt uz kastēm, pieciem cilvēkiem divās guļvietās un nedēļām ilgi mīcīt dubļus, nevarot ieiet dušā. Mums ir grāmatveži, kuri mēnešiem ilgi gatavi ēst tikai putru un sausiņus. Mums ir jauni studenti, kuri savus labākos gadus pavada, riskējot ar savu dzīvību. Un viņi nekur nebrauks, ja vien viņus visus nenogalinās.
Ar jūsu piekrišanu.
Ukraina cīnīsies līdz uzvarai, kamēr vien spēs pretoties.
Un ko darīsi tu?
