Ne sekundi nenožēlojam, ka nokļuvām Valkā – ukraiņu basketbola treneris pateicas valcēniešiem par rūpēm un atbalstu 8
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ne sekundi nenožēlojam, ka nokļuvām Valkā – ukraiņu basketbola treneris Artjoms Tiniakovs pateicas valcēniešiem par rūpēm un atbalstu. Martā apritēs gads, kopš viņš un vairāki desmiti no Ukrainas atbēgušo jauno basketbolistu Latvijas pierobežu sauc par mājām.
Mācības latviešu valodā
Iepriekšējā ziemā, bēgot no krievu okupantu nežēlīgās armijas, ar Ainara Bagatska starpniecību Latvijā ieradās ap 600 ukraiņu jauno basketbolistu un viņu pavadoņu. Nepilnu simtu uzņēma Valka. Šobrīd novada sporta skolā ir 36 ukraiņi, gandrīz visi trenējas basketbolā, un tikai daži tādi, kas nav iesaistīti sporta dzīvē.
“Sapratām, ka jāpalīdz un ka mums ir resursi izmitināšanai, trenēšanai, ēdināšanai. Nezinājām, uz cik ilgu laiku, bet metāmies iekšā,” “Latvijas Avīzei” saka Valkas bērnu – jaunatnes sporta skolas direktore Inese Kāposte.
“Pirmie atbraukušie nebija tādi klasiskie bēgļi, apmēram ar noskaņu – kad sāksies nometne, kad mūs izklaidēsiet. Viņi bija no Ukrainas vidienes, ko neskāra reāla karadarbība.
Pēc nedēļas sāka braukt no Harkivas, pārguruši, mašīnu logi izsisti ar šķembām, pārsvarā sievietes un bērni ar mantām, ko paspējuši paņemt.
Varēja just, ka pārbijušies,” pirmās ainas atmiņā atsauc “VEF basketbola akadēmijas Valkā” galvenais treneris Jānis Butāns.
Nu jau aizskrējis teju gads. Visi jaunie ukraiņi mācās Valkas Jāņa Cimzes ģimnāzijā kopā ar latviešu bērniem, daļa paralēli arī turpina attālināti apgūt priekšmetus Ukrainas izglītības sistēmā.
“Ir atbalsta pasākumi – atgādnes, tulkojumi kā nu kurā mācību priekšmetā,” uzskaita Kāposte. “Skolotāji ļoti daudz strādā, iegulda laiku, lai palīdzētu. Svarīgi ir klasesbiedri – ir vairāk atbalstoši, citur klājas sarežģītāk. Man audzināšanā ir 11. klase, kurā iet četri ukraiņu puiši un viena meitene. Spēj mācīties, izdarīt daudzas lietas, lai gan, protams, grūti, katrs dara pēc spējām. Meitenēm veicas labāk.”
Trener, glābiet!
Līdzās ģimnāzijai ir kvalitatīva sporta halle, mājīga dienesta viesnīca, ne velti tieši ar šo pilsētu sadarbību izvērtusi Latvijas basketbola čempione “VEF Rīga”. Uz šejieni mācīties un trenēties pārceļas arī jaunieši no attālām un lielākām pilsētām – Kuldīgas, Jūrmalas, Liepājas, vidusskolā viena no izveidotajām programmām ir sporta klase.
Šajā vidē iekļāvušies arī ukraiņu spēlētāji, no kuriem vairāki ļoti prasmīgi, divi ir Ukrainas U-16 izlases kandidāti, kuri pērn paspējuši pabraukāt pa pasauli, beigās saprotot – Valkā tomēr labāk. Viens pēc nometnes ar ukraiņiem Spānijā cerēja turpināt attīstību tur, taču septembrī atgriezies, otram aģenti sociālajos tīklos sasolījuši sapņu pilis, ieradies skolā un paziņojis, ka dodas uz Itāliju. Uz visiem laikiem.
Pēc divām dienām zvanījis Jānim Butānam, prasot glābiņu – ielikts dzīvoklī ar desmit melnajiem, kuri nerunā angliski, treniņu iespējas apšaubāmas.
Arī viņš ir atpakaļ Valkā. “Pie mums vasarās nometnes rīko komandas no citām pilsētām, Rīgas, un viņi atzīst – jūs te dzīvojat pasakā,” gandarīta par novērtējumu ir Inese Kāposte.
Jaunu asiņu ieplūšana pilsētā bija un joprojām ir jūtama. “Raksturi atšķiras, ukraiņiem karstāks temperaments. Pirmais mēnesis bija – atbraukuši citā vietā, grib pierādīt sevi, tad sākās sava hierarhija, pārdalīšanās. Redzēju, ka mūsu puiši pamostas, jāsāk par meitenēm cīnīties! Pēc kāda laika uz leju paspiež ikdienas rutīna.
Taču kopumā ukraiņi ir komunikablāki, atvērtāki, var just arī padomju laiku audzināšanu – stingrāku, lielāka pietāte pret vecākiem cilvēkiem, nāk, sveicinās.
Latvietis redz, arī sāk tā darīt,” novērojis Jānis Butāns.
Vēl viens aspekts – pusaudžu vecums jau tā ir sarežģīts, bet tagad viņi ir jaunā vietā un bez vecākiem. Turēšanās barā, savas vietas izcīnīšana.
“Ieeju zālē, skatos – pie viena groza visi latvieši, otra – tikai ukraiņi. Saku: džeki, ja mēs kaut ko gribam sezonā izdarīt, vismaz mākslīgi pamaināties, bumbu padalāt. Grūti iet, bet ir labāk, bijuši komandas saliedēšanas pasākumi, tur viss kārtībā, ātri sadziedājās. Laukumā brīžiem šķiet, ka ukrainis tikai ukrainim grib dot bumbu, latvietis – latvietim. Daudz jārunā, jānolaiž uz zemes,” komunikācijas nozīmi akcentē Butāns.
Valsts atbalsta programmā arī bijuši savi vājie punkti, piemēram, jauniešiem piešķirtā nauda bija diezgan liela, un kabatā jau tā neturas – aizbrauc uz Rīgu, nopērk labas drēbes, izklaidējas koncertā, dažs pēc turnīra paziņo, ka pa nakti paliks viesnīcā. Jaunībai jaunības tiesa.
Vienmēr smaida
Valkā iedzīvojies ukraiņu basketbola treneris Artjoms Tiniakovs, kurš strādā gan sporta skolā, gan arī ģimnāzijā par sporta un veselības skolotāju. Kolēģi slavē viņu gan par progresu latviešu valodas apguvē, gan pozitīvismu. Vienmēr smaidot.
“Skolas direktore piedāvāja paņemt mācību stundas, bija liels stress, pirmie divi mēneši ļoti sarežģīti, arī tagad, bet nu jau ar skolēniem esam viens otru iepazinuši. Jau kopš ierašanās apmeklēju latviešu valodas kursus, visu nevaru pateikt, vairāk ir jārāda, bet cenšos maksimāli,” Tiniakovs ir apņēmības pilns.
Papildus trim saviem bērniem viņš ar sievu ir aizbildnis arī sešiem ukraiņu nepilngadīgajiem. Brīžiem varot just spuras un viltību, taču kopumā klausa un neatrisināmu problēmu neesot.
Ukrainā Tiniakovi mita Harkivā, tagad praktiski viss viņu rajons ir sabombardēts, mājas nodedzinātas, joprojām ir apšaudes un lido raķetes.
Atgriezties īsti nav kur, bet par tālāku nākotni šobrīd nedomā. Jādzīvo šai dienai un jābūt pateicīgiem.
Inese Kāposte pateicas daudzajiem novada iedzīvotājiem, kas palīdzējuši radīt vidi, lai bēgļi no Ukrainas varētu justies tik labi, cik iespējams. Jāņa Butāna siltie vārdi aizceļo Tavisu ģimenei uz ASV – atvase Šons reiz trenējies pie Jāņa, pēc kara viņi sazinājušies un piedāvājuši palīdzību, noorganizējuši ziedojumus un iegūtie līdzekļi ļāvuši piepildīt basketbolistu vasaru, braukāt uz 3×3 turnīriem. Ukraiņu jauniešu paziņas citās Latvijas pilsētās pat prasījušies uz Valku, jo viņiem iespēju bijis mazāk.
Valka pārsteidz – dzirdēts, ka pēc kovida pandēmijas audzēkņu skaits sporta skolās daudzviet samazinās, tikmēr te pēdējos četros gados tas būtiski audzis – no 168 uz 413, un tikai neliela daļa ir uz ukraiņu bēgļu rēķina. Lai veiksme!
Uzziņa
Ne tikai dzīvot, bet attīstīties
Artjoms Tiniakovs, ukraiņu basketbola treneris: “Valkā jūtos lieliski, īpaši pēc visa piedzīvotā. Strādāju, radīta atmosfēra, kurā var ne tikai dzīvot, bet attīstīties profesionālajā jomā, domāt radoši. Pagājušā gada martā jau pa ceļam piezvanīja Valkas mērs, kas man bija pārsteigums – pats mērs interesējas, uztraucas. Ierodoties jutām lielas rūpes, atbalstu. Citās pilsētās (jaunie basketbolisti) maz palikuši, Valkā ir lielākā grupa.
Mūsu ģimenē aug trīs bērni, ir piešķirts dzīvoklis. Bija sarežģīti, daudz stresa situāciju, septembrī nācās pārliecināt iet uz skolu, viņi baidījās, ka neko nesapratīs. Vecākā meita Marija (16) jau dažbrīd komunicē latviešu valodā, jaunākā Fokla (11) daudz saprot, vidējam puikam Mihailo (14) iet grūtāk, taču ir pieņēmuši klasē, draudzējas, runājas.
Bērni iegājuši sistēmā, pazīst skolotājus, skolotāji zina viņus. Protams, vēl nav pilnvērtīgi, bet – adaptējas. Sports palīdz iejusties. Nopietnākā attieksme ir jaunākajai, kura līdz karam Ukrainā nodarbojās ar “pole dance”. Valkā tādu iespēju nebija, divas reizes aizbraucām patrenēties uz Rīgu.
Sporta skolas vadība atrada telpu un tagad var ar to nodarboties, Ukrainā pasūtījām inventāru, tiešsaistē palīdz ukraiņu treneris. Viņa gatavojas pasaules čempionāta atlases sacensībām, kas pavasarī būs Polijā.
Dēls atradis jaunu aizraušanos Valkā – ložu šaušana, ir piedalījies sacensībās un pat ieguvis medaļu. Tāpat dresē mūsu suni Džeri, piedalījās sacensībās, esam ļoti sadraudzējušies ar kinologu. Vecākā meita iestājusies skolas karsējmeiteņu grupā un dejo basketbola spēlēs.”
