Egils Līcītis: Ukraiņi turpina krievus slānīt 37
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šī nedēļa aizrit kara gadadienas zīmē, ukraiņu varoņdarbā cīņā par batkivščinas brīvību no okupantiem. Cīņā pret aziātisku Kremļa režīmu par demokrātiju, Eiropas vērtību sardzē. Atceros savu viszinību, kad pērn 23. februārī veicu politinformāciju interesentei, piemājas veikaliņa pārdevējai Vijai.
Apgalvoju, ka Putins, zirneklis, vien vērpj intrigas, bet pāri Ukrainas robežām krievu zaldāta zābaks nespers ne soli.
Likās, 21. gadsimtam neiedomājami tāda veida risinājums deržavas ambīciju apmierināšanai kā pilna mēroga iebrukums neatkarīgā kaimiņvalstī.
Neraugoties uz amerikāņu skaļajiem brīdinājumiem, uz diplomātisko pārstāvniecību izvākšanos no Kijivas, no savilktiem krievu spēkiem visgarām ukraiņu pierobežai. Cik rūgta bija prognozētāju atmošanās 24. februāra agrā rītā, kad “Z” kāškrustiem apzīmētā armāda, bombardējot un pārvēršot drupās vēl vakar priekpilnas pilsētas, virzījās dziļāk, aizvien dziļāk Ukrainas teritorijā.
Toreiz no Maskavas puses tika piemeklētas neskaitāmas vīģes lapas svešas teritorijas iekarošanas un radniecīgas slāvu tautas pakļaušanas vajadzībai. Kremļa propaganda stāstīja, ka Ukrainu jādenacificē, jādemilitarizē, ka jāaizsargā apspiestie tautasbrāļi Doneckas un Luhanskas apgabalā, vēl teica – šī bijusi apsteidzoša ofensīva pret NATO uzbrukumu pašai Krievijai un tamlīdzīgus izdomājumus.
Tā kā “atbrīvotājus” nesagaidīja ar sālsmaizi un karsta boršča vietā pacienāja ar lodēm un artilērijas lādiņiem, ieplānotais blickrīgs izgāzās, Kijivu oficieru kungi neieņēma trijās dienās. Ukraiņu gars nav salauzts, tie turpina krievus slānīt un belzt taisni pa mordu!
Pēc gada frontē krituši un svešā zemē balo simt tūkstoš iekarotāju kauli, smagus zaudējumus cietuši arī tēvijas aizstāvji, daudzviet kauju laime virzījusies šurpu turpu, un kopumā karošana lielākoties apstājusies uz iepriekš ieņemtām līnijām. Putina sāktā “speciālā militārā operācija” izrādījusies bezjēdzīga.
Neviena starptautiska drošības konference netiks gudra par Krievijas prezidenta plāniem, kas lika izšķirties par specoperāciju, jo tie pieder lietām, kas nav racionālas un izskaidrojamas – vismaz ne Rietumu koordinātu sistēmā.
Jādomā, viens iemesls bija Vladimir Vladimiroviča vēlme ieiet vēstures grāmatās ar krievu zemju savācēja, kopālasītāja un impērijas atjaunotāja “liriski politisko biogrāfiju”, par ko nav jābrīnās jau tā nepareizi informētam cilvēkam, sasniedzot 70 gadu vecumu ar sekojošu smadzeņu apkaļķošanos.
Otrs iegansts karaspēka sūtīšanai varētu būt nebeidzams naids pret Ukrainu, pret īstenoto nošķelšanās politiku pret krievu uzkundzēšanos un ukraiņu brīvības centieni ceļā uz Eiropu pretēji Krievijas cietumam, kur drīz noteiks, cik daudz un bieži katram jāiet uz mazmājiņu.
Ak vai, šo šovinistisko uzmācību izbaudījusi ikkatra kaimiņvalsts, kam kā sievai lemts dzīvot pie nemīlama dzērāja sāniem.
Domājams, ticis pie vieglas uzvaras Ukrainā, kara noziedznieks Putins ar Ādolfa cienīgiem pasaules pārvaldītāja plāniem jau bija aplaizījis lūpas un ar labu ēstgribu lūkojās pēc nākamiem mērķiem!
Trešais iemesls Ukrainas kampaņai bija putinistu iekšpolitiskas rūpes par vadoņa reitingu un pašu nodrošinātu nākotni. Mazs uzvarēts kariņš šīs izredzes arvien uzlabo un dod iespējas valdīt otrus divdesmit gadus. Televīzijas propagandas kanālu līdz galam saspiestai maniakāla patriotisma, militārisma, impērijas atdzemdināšanas atsperei bija jāsprūk vaļā – un to palaida vaļā.
Putina ieguvumos pēc kara gada ir “nozombētās biomasas” bezgalīga uzticēšanās Kremļa valdniekam.
Kad šķita, ka Krievijā protesta demonstrācijas pret karu ar “brāļu tautu” sasniegs nepieredzētus apmērus, iziešana ielās momentā tika noslāpēta un brutāli apspiesta. Tagad virsroku guvuši cilvēki ar pilnībā izkompostrētām smadzenēm.
Drošībā nokļuvušie, no tēvzemes aizbēgušie krievu liberāļi nebauda pilsonisko cieņu un nav spējīgi mainīt varu. Savukārt nav domājams, kā pietuvinātie uzņemtos nāvējošo risku gāzt no troņa iemīļoto vadoni, kam ir 80 procentu iedzīvotāju kvēls atbalsts un nedalīta uzticība!
Kamēr Krievija nav nonākusi dziļā izolācijā, kamēr to balsta Ķīna un atskan žēlabainas balstiņas par pieļautām netaisnībām “pret krievu sportistiem” no starptautiskām organizācijām, tikām stūrī iedzītā žurka mēģinās rast izeju. Bet jau redzams, cik garš ievilksies krievu tautas atindēšanas un deputinizācijas ceļš.
Arī mūsu valstij beidzies atvēlētais miera laiks. Žēl, ka Latvijas ārlietu ministrs Rinkēvičs nevar ziņot līdzīgi Itālijas kolēģim Tajāni, kurš raportējis – mēs neesam tuvi Krievijai. Neviens neskatās Krievijas TV, nelasa krievu avīzes. Ukrainu atbalsta 99% itāļu.
