Ukraiņi grib stāvēt paši uz savām kājām! 0
Signe Mengote, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Karš Ukrainā rit nu jau gandrīz trīs mēnešus… un diemžēl turpināsies ilgi. Tie ukraiņi, kuri Latvijā apmetās it kā “uz brīdi”, nu saprot, ka ar atgriešanos mājās vēl jānogaida. Pagaidu dzīvesvietas pārtop par ilgtermiņa mājām, ar pabalstiem vien iztikt vairs nav iespējams – daudzi meklē darbu. Latvijas darba devēji ir gana pretimnākoši un piedāvā vakances visdažādākajās nozarēs. Paši Ukrainas kara bēgļi stāsta, cik vienkārši vai tomēr sarežģīti ir atrast darbu pilnīgi svešā zemē.
Lai nodrošinātu sev iztiku, Ukrainas kara bēgļi strādā dažādās nozarēs – jau iepriekš “Mājas Viesī” rakstījām par salona “+MyNails” īpašnieci, kura mājaslapā “www.ukraine-latvia.com” savu salonu bija pieteikusi kā iespējamu darba vietu Ukrainas cilvēkiem. Tāpat Liepājas Liedaga vidusskolas direktore stāstīja, ka skolā darbu sāk skolotāju palīgi no Ukrainas, lai bērniem būtu vieglāk gan mācīties, gan saprasties ar skolasbiedriem. Cilvēki, kuri kara dēļ pārcēlušies uz dzīvi Latvijā, strādā arī par ārstiem, ārstu palīgiem. Kāds darbojas savas ierastās profesijas robežās, cits savukārt spiests sākt darbu pavisam citā jomā – lai tikai izdzīvotu.
Labklājības ministrijas Komunikācijas nodaļas sabiedrisko attiecību speciālists Egils Zariņš stāsta, ka saskaņā ar Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) informāciju līdz maija sākumam NVA bija reģistrēti 3517 Ukrainas civiliedzīvotāji.
Ukraiņi – strādīgi cilvēki
Arī Anastasija Romanenko reģistrēta NVA kā darba ņēmēja. Viņa no Krievijas izraisītā kara cieš jau otro reizi savā mūžā. Jaunā meitene dzimusi Severodoneckā – mazā pilsētiņā Luhanskas reģionā. Viņa atceras karu 2014. gadā: “Dažus mēnešus mūsu pilsēta bija okupēta. Vēlāk pārcēlos uz Kijivu, kur nodzīvoju astoņus gadus, mācījos augstskolā. Ģimeni apciemoju brīvdienās.” Un nu atkal kara šausmas… Meitene atceras, kā 24. februārī pulksten 4:25 no rīta mainījās viss: “Mans kaķis mani pamodināja, jo gribēja ēst.
Pāris minūšu vēlāk es dzirdēju pazīstamas skaņas – tie bija sprādzieni. Es pat nespēju izskaidrot, ko tajā brīdī jutu. Man bija grūti noticēt, ka tas atkal notiek. Bija sācies karš.” Anastasija sakrāmēja mugursomu, lai varētu bēgt. Visa viņas dzīve tiešām satilpa vienā mazā mugursomā. Anastasija, viņas kaķis un draudzene ar bērniņu 15. martā ieradās Latvijā. Pirmās dienas svešā zemē aizritēja, pierodot pie jaunajiem apstākļiem.
Tad bija jākārto dokumenti. To izdarīt palīdzēja brīvprātīgie, par kuru līdzcietību un pretimnākšanu Anastasija ir ļoti pateicīga: “Brīvprātīgās Aina un Kristīne bija tik jaukas! Visi cilvēki, kurus Latvijā satikām, bija ļoti mīļi, saprotoši, draudzīgi un izpalīdzīgi. Kad bija aizpildīti dokumenti, man ienāca prātā ideja par darbu. Viena no brīvprātīgajām man palīdzēja to sameklēt.”
Anastasija šobrīd strādā restorānā “Eat&Chill”, kas atrodas Saldū. Lai gan iepriekš viņai nav bijis nekādas saistības ar restorānu nozari, meitene bija apņēmības pilna mācīties, apgūt jaunas prasmes un iemaņas. Viņa ir ļoti pateicīga restorāna īpašniekiem par atsaucību un iespēju darboties kolektīvā: “Darbs ir ļoti dinamisks. Visu laiku kaut kas notiek, ir nemitīgi jādarbojas, tāpēc varu nedaudz novērst domas no tā, kas risinās dzimtenē. Mana ģimene šobrīd atrodas Severdoneckā, kur norisinās spraigas cīņas. Viņi šo laiku pavada pagrabā. Nav elektrības, ūdens, nav zonas, nevaru viņus sazvanīt. Es ticu labajam un nevaru sagaidīt, kad atkal viņus visus satikšu.”
Restorāna “Eat&Chill” saimniece Madara Bobkova stāsta, ka lēmums par ukraiņu pieņemšanu darbā radies gan tāpēc, lai sniegtu palīdzīgu roku, gan arī tāpēc, ka restorānu nozarē Latvijā katastrofāli trūkst darbaspēka: “Vai nu šeit visiem ir darbs, vai arī cilvēki nevēlas strādāt konkrēti šajā nozarē, bet ir liels darbinieku iztrūkums. Pieņemt darbā meiteni no Ukrainas bija ļoti vienkārši – process neatšķiras no jau pierastā. Viss notiek tieši tāpat, kā pieņemot darbā latviešus.”
Madara stāsta, ka Anastasija restorānā ir atbildīga par picu cepšanu. Iepriekš gan ar to nav bijis nekādas pieredzes: “Viņa Ukrainā ir ieguvusi maģistra grādu, strādāja, ja nemaldos, pašvaldībā. Protams, apmācības prasīja laiku. Šefpavāram bija jāvelta savs laiks, lai dalītos pieredzē un apmācītu viņu. Galvenais, ka meitene gribēja darboties, bija apņēmīga, tā ka pieredzes trūkums noteikti nebija galvenā problēma. Lielākos sarežģījumus rada valodas barjera. Pie mums Saldū krievu valoda nav pārāk izplatīta, tāpēc mēs sarunājamies angļu valodā un beigu beigās arī tā nav liela problēma.”
Madara priecājas, ka darbs Anastasijai ļauj novērst domas un kaut uz mirkli sajusties tā, it kā viss būtu normāli: “Pirmajās dienās viņas acīs redzēju bailes un šausmas par to, kas notiek, par to, kas piedzīvots. Viņa nevarēja sazvanīt mammu. Šobrīd Anastasija noteikti ir priecīga par to, ka var strādāt, un mēs savukārt priecājamies par to, ka varam viņai šo iespēju dot.” Anastasija esot iejutusies kolektīvā – tā, it kā strādātu jaunajā darba vietā jau ilgu laiku. Restorāna īpašnieki ļoti novērtē to, ar kādu atdevi un atbildību jaunā darbiniece veic savus pienākumus.
Madara piebilst: tas, cik veiksmīgi un ātri ukraiņi atrod darbu Latvijā, noteikti ir saistīts ar to, vai ir, kas viņiem palīdz, kas koordinē šos pasākumus: “Mums ir viena sieviete, kura vienmēr ziņo, kad Saldū iebrauc kāds ukrainis. Viņa jautā, vai ir kādas darba iespējas. Tā mēs uzzinām par šiem cilvēkiem.”
Kas meklē, tas atrod
Salonam “+MyNails” izdevās atrast darbinieci no Ukrainas. Kas meklē, tas atrod – tā saka Jana, kura jau trešajā dienā pēc ierašanās Latvijā atrada darbu salonā. Jana ir manikīra meistare. Viņa stāsta, ka darbu meklēt sākusi nekavējoties, jo bijusi pārliecināta, ka iztikt ar pabalstiem vien nebūs iespējams: “Ukraiņu palīdzības centrā ir birojs, kura darbinieki palīdz piemeklēt darbiņus. Uzreiz devos uz turieni, kā arī pētīju sludinājumus portālā “ss.lv” un sociālajos tīklos.
Kādā “Facebook” grupā atradu sludinājumu, kas uzrunāja, uzreiz sazinājos ar darba devēju. Tā bija mana pirmā un vienīgā intervija šeit, Latvijā.” Jana stāsta, ka salons ir lielisks, kolektīvs draudzīgs un atsaucīgs, taču nākas saskarties ar dažādām grūtībām: “Visi ir ļoti izpalīdzīgi. Latvijā ierados nesen, tāpēc vēl nemāku latviešu valodu. Kolēģi cenšas tulkot, ja man ir grūtības komunicēt ar klientiem valodas barjeras dēļ. Vai es jūtos kā daļa no komandas? Grūti pateikt, jo attiecības ar kolēģiem ir labas, ar prieku nāku uz darbu, taču valodas barjera ievieš savas korekcijas. Kad kolēģes sarunājas savā starpā, viņas, protams, runā latviski, un es sajūtos neērti, jo neko nesaprotu. Tad viņas pāriet uz krievu valodu.
Par to esmu viņām ļoti pateicīga. Citādi viss ir kārtībā.” Jana Latvijā jūtas labi – viņai patīk klusums, miers: “Tas mums šobrīd ir ļoti svarīgi, bet, saprotams, ilgojamies pēc mājām. Latvijā satieku tik daudzus labsirdīgus cilvēkus, kuri vēlas palīdzēt vai vienkārši atbalstīt morāli. Es teiktu, ka latviešu labestībai nav robežu.” Jana atzīst, ka Ukrainā šobrīd neklājas viegli: “Katru dienu lasu ziņas, uztraucos. Manā dzimtajā pilsētā Černihivā šobrīd ir samērā kluss, bet tāpat vairākas reizes dienā atskan trauksmes sirēnas. Pilsēta lēnām sāk atdzīvoties. Ir grūti, bet ir redzamas pozitīvas iezīmes.”
Sieviete tic, ka karš beigsies un būs iespēja atgriezties mājās, taču viņa ir reāla – tas nenotiks tik drīz, cik gribētos: “Mēs šeit noteikti paliksim ilgu laiku. Tas viss nebeigsies ar kara noslēgumu vien. Mūsu pilsēta ir izpostīta, mājas iznīcinātas, infrastruktūra sabojāta, ekonomika ir pamatīgi iedragāta. Mana profesija un sniegtie pakalpojumi vēl ilgu laiku tur nebūs nepieciešami un aktuāli. Tāpēc vēl neplānoju atgriezties.”
Janas māsas Olgas ceļš līdz darbam Latvijā nav bijis tik vienkāršs. Olga ir permanentā vizāžiste, kā arī manikīra meistare. Viņa atklāj, ka, ievietojot sludinājumu sociālajos tīklos, saskārusies ar visai negatīvu attieksmi: “Daudzi mani apvainoja, komentāri nebija draudzīgi. Cilvēkiem nepatika tas, ka esmu no Ukrainas, kāds apgalvoja, ka nemaksāšu nodokļus. Kāpēc viņi tā domā?
Es tajā brīdī pat nebiju sākusi strādāt.” Olgu uzrunāja kāda salona administratore, tālāk jau īpašniece aicināja uz sarunu: “Ieteica man iziet kursus viņas skolā, lai iegūtu Eiropā derīgu sertifikātu, kas man ļautu strādāt. Bez tā kā permanentais vizāžists es šeit darboties nevarētu. Ļoti priecājos, ka viss izvērtās tieši tā. Esmu jau gandrīz pabeigusi studijas un tuvākajās dienās varēšu sākt strādāt.”
Ja nebūtu naidīgo un negatīvo komentāru pie Olgas ievietotā darba sludinājuma, var teikt, ka viņas pieredze saskarsmē ar latviešiem ir laba: “Vietējie iedzīvotāji ir ļoti laipni. Kad ieradāmies, protams, mums bija vajadzīga palīdzība. Vērsāmies pie biedrības “Ukraiņi Rīgā”, un cilvēki uzreiz atsaucās. Šobrīd mēs dzīvojam viesnīcā par valsts līdzekļiem, bet pašlaik meklējam dzīvokli, lai 1. jūnijā varētu pārvākties. Esmu ļoti pateicīga Latvijas cilvēkiem un valdībai, ka nenovērsās tik grūtā brīdī.”
Dažās nozarēs stingrāki noteikumi
Darbu Latvijā atrod arī farmaceiti – tiesa gan, šis process prasa diezgan lielus darba devēja papildu ieguldījumus. Farmācijas speciālists Latvijā ir reglamentēta profesija, tādēļ tiesības strādāt aptiekā ir tikai tiem farmaceitiem un farmaceita asistentiem, kas ir reģistrējušies Latvijas Farmaceitu biedrībā (LFB). Tā skaidro “BENU Aptiekas” Farmācijas daļas vadītāja Vizma Vīksna.
Uzzinot, ka Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likuma pieņemšanas rezultātā farmācijas nozares pārstāvji var sniegt darba iespējas Ukrainas farmaceitiem Latvijas aptiekās, “BENU Aptieka” publiskoja informāciju par darba iespējām: “Mūsuprāt, viņi ir pelnījuši iespēju strādāt savā profesijā, jo ir speciālisti ar labu izglītību, kas ir zaudējuši mājas, darbu un vēl daudz ko citu… Vēlējāmies izmantot šo iespēju – atbalstīt, piedāvājot darba iespējas.”
Lai process virzītos uz priekšu, “BENU Aptieka” sazinājās ar LFB, lai noskaidrotu, kā iespējams Ukrainas speciālistus reģistrēt kā īslaicīgu profesionālo pakalpojumu sniedzējus: “No LFB saņēmām informāciju, kādi dokumenti ir nepieciešami. Ukrainas farmaceitiem, kas pieteicās darbā pie mums, palīdzējām visu sagatavot un nosūtījām biedrībai. Tagad šie speciālisti ir reģistrēti un saņēmuši īpašās Ukrainas farmaceitu piespraudes. Kā noskaidrojām, šobrīd LFB ir reģistrēts jau 31 Ukrainas speciālists.
Tās pārsvarā ir jaunas sievietes ar maziem bērniem.” Vizma Vīksna stāsta, ka farmaceitēm no Ukrainas ir gan prasmes, gan zināšanas, gan arī pieredze šajā profesijā, taču konsultēt klientus šīs darbinieces gan vēl nevar, jo viņām nav valsts valodas prasmes: “Mēs vienojāmies par tādiem darba pienākumiem kā farmaceita un farmaceita asistenta atbalsta funkcijas aptiekā. Viņas aptiekā palīdz visos iespējamajos procesos – pieņemot preci, izkārtojot to plauktos, un, ja nepieciešams, veic arī telpu uzkopšanu.
Protams, tad, kad Ukrainas farmaceiti atrodas tirdzniecības zālē, pie viņiem vēršas arī klienti, un, ja ir iespēja komunicēt abiem saprotamā valodā, mēs dodam iespēju veikt sarunas, sniegt padomus vai arī novirzīt klientu pie farmaceita, kas viņus konsultēs.” “BENU Aptiekai” ir svarīgi, lai šie speciālisti nejustos kaut kādā veidā atstumti vai diskomfortā par to, ka šobrīd nevar pildīt visus profesionālos pienākumus: “Šā iemesla dēļ mēģinām un ļaujam viņiem iestrādāties konsultāciju prasmēs. Protams, jāņem vērā, ka viņiem nav pieejas e-veselības sistēmai un e-recepšu videi, līdz ar to klientus ar receptēm viņi šobrīd nevar apkalpot, un bez valsts valodas prasmēm tas arī nav iespējams. Šo pienākumu veic tikai Latvijas farmaceiti.”
Kā vienas no lielākajām problēmām Vīksna min sarežģīto dokumentu sakārtošanu tieši šajā nozarē, kā arī valodas barjeru – lai gan aptieku kolektīviem sazināties ar jaunajiem farmaceitiem nav sarežģīti: visi prot vai nu krievu, vai angļu valodu, kopumā tomēr valodas nezināšana ir lielākā problēma. Tas liedz farmaceitus nodarbināt pilnvērtīgi: “Vienīgais, kas, mūsuprāt, vēl būtu nepieciešams, ir latviešu valodas kursi. Mēs saprotam, ka Ukrainas cilvēki ir gatavi mācīties un apgūt latviešu valodu, lai vēl labāk iejustos mūsu vidē. Mēs ceram, ka drīzumā mūsu valstī tas tiks nodrošināts. Par pārējo – darba vietu, darba apģērbu, iespēju strādāt savā profesijā – parūpējamies mēs.”
Vēlme darboties ir!
Labklājības ministrijas Komunikācijas nodaļas sabiedrisko attiecību speciālists Egils Zariņš skaidro, ka Ukrainas civiliedzīvotāji darba attiecības var sākt tad, kad nokārtojuši uzturēšanās dokumentus ar tiesībām uz nodarbinātību. Dokumentus ar tiesībām uz nodarbinātību izsniedz Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, Valsts robežsardze vai Latvijas Republikas diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības ārvalstīs. Darba apstākļi un atalgojums jānodrošina saskaņā ar normatīvajiem aktiem, nediskriminējot Ukrainas civiliedzīvotājus kā darba ņēmējus. Darba algai jābūt ne mazākai par valstī noteikto minimālo algu 500 eiro apmērā par pilnas slodzes darbu.
Sociālo tīklu komentāros nereti nākas lasīt sašutumu par to, ka ukraiņi, kuri strādā Latvijā, nemāk sazināties latviešu valodā. To minēja arī manikīra meistare Jana, kura jūtas neērti brīžos, kad nesaprot, ko saka viņas klienti. Taču salona darbinieki dara visu, lai šādās situācijās palīdzētu, un klienti savukārt ir ļoti saprotoši. Egils Zariņš stāsta, ka darba devējam ir atļauts nodarbināt Ukrainas civiliedzīvotāju bez latviešu valodas zināšanām tiktāl, ciktāl tas netraucē darba pienākumu pildīšanai. Darba devējs ir atbildīgs par saziņas nodrošināšanu darba pienākumu izpildei.
NVA piedāvā informāciju par vakancēm, kā arī veido sadarbību ar darba devējiem. NVA nodrošina iespēju piedalīties pasākumos, kas sekmē darbā iekārtošanos, piemēram, karjeras konsultācijas, informāciju par Latvijas darba tirgu, latviešu valodas kursus u. c. Informācija pieejama visās NVA filiālēs, kā arī zvanot pa bezmaksas informatīvo telefonu 80200206.
Sākot darba attiecības, Ukrainas civiliedzīvotājam ir tiesības saņemt vienreizēju nodarbinātības sākšanas pabalstu vienas minimālās mēneša darba algas apmērā – 500 eiro. Nodarbinātības valsts aģentūras Attīstības un analītikas departaments informē, ka līdz maija sākumam iesniegumus darba sākšanas pabalstam iesnieguši 1962 Ukrainas civiliedzīvotāji. Lielākoties vakances, kuras piedāvā Latvijas darba devēji, ir pieejamas tādās nozarēs kā ražošana, nekustamie īpašumi, būvniecība, ēdināšana, pārtikas rūpniecība, informācijas tehnoloģijas u. c.
Uzziņa
• Saskaņā ar Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) informāciju līdz maija sākumam NVA bija reģistrēti 3517 Ukrainas civiliedzīvotāji.
• Informācija par darba iespējām pieejama visās NVA filiālēs, kā arī zvanot pa bezmaksas informatīvo telefonu 80200206.
• Sākot darba attiecības, Ukrainas civiliedzīvotājam ir tiesības saņemt vienreizēju nodarbinātības sākšanas pabalstu vienas minimālās mēneša darba algas apmērā – 500 eiro.
Avots: Nodarbinātības valsts aģentūra
