Atis Klimovičs: Liela uzbrukuma gadījumā Kremlis var neizturēt milzīgo zārku skaitu 93
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Būs vai nebūs plašs iebrukums, tātad arī vērienīga karadarbība Ukrainā, ir jautājums, kādu pēdējo nedēļu laikā uzdevuši vairāku valstu “ierindas” iedzīvotāji, nemaz nerunājot par dažāda mēroga ekspertiem un politiķiem.
Neraugoties uz atšķirīgajiem līmeņiem, no sarunām virtuvē līdz pat ASV prezidenta administrācijai un NATO ģenerālsekretāram, pamatā izteikts daudz līdzīgu domu un viedokļu.
Tā bijusi jau tik pierastā bažu paušana, kā arī atzīšanās nespējā atminēt Krievijas vadītāja rīcību jau visai tuvā nākotnē. Galvenā uzmanība, un tam neapšaubāmi ir pamats, tiek pievērsta skaitļiem.
Visu laiku tiek ziņots par Krievijas armijas bruņutehnikas un karavīru daudzumu Ukrainas robežas tuvumā, taču, šķiet, nepietiekama vērība tiek veltīta dzīvei un noskaņojumam pašā Ukrainā. Sevišķi būtiski – tam, ar kādām domām savu ikdienu aizvada piefrontes zonas iedzīvotāji Donbasā, ko par savu dienestu un situāciju stāsta ukraiņu karavīri.
Nokļūstot Donbasā, pat pāris desmit kilometru attālumā no frontes līnijas un tā saucamās pelēkās zona, kas nodala ukraiņu armijas vienības no prokrieviskajiem Donbasa karotājiem un Krievijas Bruņoto spēku militāristiem, un dažu dienu laikā, apmeklējot vairākas Ukraiņu vienības, ikviena persona ar kaut nelielām militārām zināšanām pateiks, ka agresoram tur neklāsies labi.
Karš galu galā turpinās astoņus gadus, un tie nav pagājuši veltīgi. Ukrainas armijas brigāžu vadībā atrodas pieredzējuši pulkveži, kuriem līdzās ir desmitiem un simtiem pieredzējušu karavīru un virsnieku. Būtiski uzlabojusies armijas apgāde.
Par pirmās nepieciešamības lietām, kā apģērbs un pārtikas nemaz nenākas runāt. Arī ekipējums un tehniskie līdzekļi karadarbībai ir labāki. Brigādes atbilst karadarbības principiem – tajās ir kājnieki, artilēristi, tankisti, prettanku vienības, inženieri, pat pretgaisa aizsardzības elementi.
Taču, kad dažādu valstu eksperti spriež par karaspēka lielumu un tanku daudzumu, šķiet, tikai retais atceras pieminēt tādu it kā netveramu lietu, kā Ukrainas armijas karavīru motivāciju. To šajā gadījumā nevajadzētu piemirst.
Protams, ne katrs karavīrs ir apveltīts ar spožām zināšanām savas nācijas un valsts vēsturē, taču personu ar zināšanām, tajā skaitā starp viņu komandieriem, netrūkst. Biju liecinieks tam, kā 25. desanta brigādes komandieris saviem karavīriem 27. novembrī atgādināja, lai arī viņi šajā dienā, kad Ukrainā tika pieminēti goladomorā iznīcinātie ukraiņi, iedegtu sveces.
Bez jautājumiem tapa skaidrs, ka šo jau astoņus gadus ilgo karu šis virsnieks saista ar daudz garāku posmu ukraiņu nācijas vēsturē, ar tās cīņu par patstāvību un pieredzētajām ciešanām. Vēlāk uzzināju, ka arī brigādes komandiera vectēva ģimenei zemnieku saimniecību atņēmuši komunisti, un tā izdzīvojusi lielā bada laikā, jo tikusi izvesta uz Piemaskavu.
Golodamors un mūsdienu karš, ko izraisījusi agresīvā Krievija, ir viena gara vēstures stāsta atsevišķi posmi. Patiesi, nekā jauna – tāpat kā pēc oktobra apvērsuma Padomju Krievija iebruka Ukrainā un iznīcināja tās neatkarību, tā arī tagad Putina Krievija izvirzījusi sev līdzīgu mērķi.
Šoreiz tam nevajadzētu izdoties – liela uzbrukuma gadījumā Kremlis var neizturēt milzīgo zārku skaitu, ko nāksies vest uz Krieviju. Tam vajadzētu atvēsināt karstās galvas Maskavā, lai ļaunais scenārijs neīstenotos.
