Onkulīt, tu atnāci mani nogalināt? Satiekot policistu Valkā, jautājis trīs gadus vecs zēns no Ukrainas 0
Artis Drēziņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Dvīņu robežpilsētas – Latvijas Valka un Igaunijas Valga – ir kā pārceltuve Ukrainas bēgļiem, kuri lielākoties ierodas no Krievijas cauri Narvai. Protams, ir ukraiņi, kas paliek uz vietas – Valkas pašvaldībā to šobrīd ir ap 140, Valgas – ap 500, bet tūkstošiem devušies tālāk. Precīzs skaits nav zināms, jo ne visi nonāk pašvaldību vai sabiedrisko iestāžu uzskaitē, viņi pārvietojas saviem spēkiem.
“Kustība ir Rīgas virzienā. Lielākoties grib uz Liepāju, no kurienes ar prāmi dodas uz Vāciju. Parasti bēgļi Valgā ar autobusu vai vilcienu ierodas tad, kad pēdējais autobuss un vilciens uz Rīgu jau ir aizbraucis. Tad ar tiem, kas nonāk mūsu redzeslokā, runājam, vai viņi saprot, kur atrodas, vai skaidrs ceļš un tā mērķis, vai ir kur palikt, ir nauda. Ne visi ir jauni cilvēki un var aiziet līdz stacijai, tāpēc ir jāved. Tos, kam nav skaidrības vai kas apmulsuši, aicinu dažas dienas uzkavēties, lai varētu savākties,” man stāsta Valgas pilsētas deputāte un privāta sociālā centra vadītāja Teresa Sale. Sociālā palīdzība bēgļiem ir līdzīga Latvijā nodrošinātajai.
Gadās, ka bēgļi neviļus atrodas jau Valkā, jo skaidri redzamas robežas starp pilsētām nav. Tad nu rūpes uzņemas Valkas pašvaldība Venta Kraukļa vadībā.
“Reiz gāju pa ielu, skatos, stāv apmulsuši cilvēki ar koferīšiem rokās. Gāju klāt un palīdzēju. Jā, lielākā daļa tomēr vēlas braukt tālāk uz rietumiem, bet ir tādi, kas paliek: pie radiem, paziņām, pašvaldība sakārto sadzīvi.
Sākumā noslēgušies sevī, nevēlas runāt, salauzti, jo tomēr ieradušies šurp caur Krieviju, filtrācijas nometnēm. Kad jau esi tuvāk iepazinis, tad dažs atklāj pārdzīvoto.
Kā dzīvojuši zem apšaudes, kā mukuši, kā Krievijā filtrēti vagoniņos vairāku karavīru klātbūtnē: likts izģērbties, neraugoties uz dzimumu, tupties, skanot ņirgām un šāvieniem turpat blakus,” stāsta Vents Krauklis.
“Kāds puisis pārdzīvojis trīs burjatu vienības. Pirmā atnākusi un izlaupījusi. Tad nākusi otrā un trešā vienība un katra nākamā dusmojusies arvien vairāk un vairāk, ka nekas nav palicis, ko paņemt. Burjatu ierindnieki jutušies nolemti, nāves priekšnojautās un tāpēc centušies ņemt no dzīves, ko vien var, bet viņu virsnieki nemitīgi dzēruši.”
“Kara sākumā ukraiņi atbrauca pie saviem radiem un paziņām, tie kara šausmas uz savas ādas nav izjutuši un labi iejutušies un strādā. Pēc tam un tagad lielākoties ierodas bēgļi no frontes līnijas, apšaudes vietām, Krievijas filtrācijas nometnēm, un viņiem nepieciešams adaptēties – fiziski viņi gatavi strādāt, bet psiholoģiski nevar pārslēgties no kara šausmām uz mierīgu ikdienu. Arī klimats pavisam cits. Tāpēc aicinām kādu pusotru mēnesi atpūsties un nomierināties,” saka T. Sale.
Darba iespējas Valgā un tās apkārtnē esot pietiekami. Darbiniekus gaidot šūšanas, gaļas pārstrādes, mēbeļu ražošanas, elektronikas, loģistikas uzņēmumi. Pieprasīti šoferi, mehāniķi. Zemnieki cerot uz zemeņu lasītājiem.
Igaunijā bēgļus neizmitinot Narvā un Tallinas krievvalodīgajos rajonos, apgalvo T. Sale.
Tas tāpēc, ka krievvalodīgajā vidē pret bēgļiem neesot tik viennozīmīgi pozitīva attieksme.
Ar Ukrainu sirdī
Sagadījās, ka Valkā pie Ukrainas bēgļiem biju vienā dienā ar Ukrainas vēstnieku Latvijā Oleksandru Miščenko, kurš apmeklēja savus tautiešus. Vēstnieks jau apmeklējis daudzas Latvijas vietas. Biju klāt tikšanās reizē kultūras namā un galvenās lietas ukraiņu valodā sapratu.
Vēstnieks runāja par to, ka Ukrainā šobrīd notiek karš par nācijas izdzīvošanu un Rietumu vērtībām, pret agresiju un nevēlēšanos būt Putina jaunākajiem brāļiem un māsām. Karš ir asiņains, bet Ukrainai jābūt Eiropā. Arī 32 000 ukraiņu Latvijā ir Ukrainas daļa. Lūk, pārstāstu atsevišķas tēzes no vēstnieka sacītā: “Latvija ir mūsu liels draugs – ceturtajā vietā pasaulē pēc finansiālā atbalsta, ja rēķina valsts budžetu. Tāpēc sakiet paldies Latvijai visur un kad vien varat, uzvedieties labi un turiet augstu savu nacionālo godu.
Latvieši dara visu, lai jums palīdzētu.
Jā, kādiem no bēgļiem varbūt izdevies dabūt dzīvesvietu Jūrmalas kotedžās, bet citiem ne tik labos apstākļos. Bet nesūdzieties, piemēram, kā viena sieviete, kurai katru dienu nedodot karstu zupu. Ziniet, arī es ne katru dienu ēdu zupu, bet nekas, tīri labi jūtos.
Mums visiem kopā jāuzvar Putina režīms. Ja to neizdarīsim, tāds putins ar savu karu uzradīsies ik pēc desmit gadiem. Mums jābūt gudrākiem arī iekšpolitikā. Paši ievēlējām bandītu un Putina draugu Janukoviču par prezidentu. Jāvirza Ukraina Eiropas virzienā. Par to tagad ir gatavi frontē mirt karavīri un viņi arī mirst.
Es nebaidos no krievu valodā runājošiem, bet krieviski domājošiem. Uz to jau arī Kremļa propaganda visu laiku strādā – lai Ukrainas iedzīvotāji domātu krieviski, lai atcerētos PSRS kā tautu paradīzi, it kā nebūtu bijis ne golodomora, ne gulagu.
Bet mums jābūt ar Ukrainu sirdī, visiem, arī tiem, kas ukrainiski runā sliktāk vai runā tikai krieviski. Kad uzvarēsim karā, mēs uz robežas ar Krieviju necelsim žogu, bet būvēsim dzelzsbetona sienu, lai ļaunums mums netiek klāt.”
Ukrainas vēstnieks Latvijā Oleksandrs Miščenko pēc tam atvēlēja laiku arī nelielai intervijai “Latvijas Avīzei”.
Ukraiņu basketbolisti pietur Valkā
Pie tā, ka jaunie Ukrainas basketbolisti ir Valkā, sākotnēji “vainīgs” ir V. Krauklis. Kad viņš televīzijā stāstījis, ka pašvaldība uz Ukrainu nosūtījusi ugunsdzēsēju mašīnu un divus autobusus ar mantām, tad ieminējies, ka varētu vēl uzņemt basketbolistus, jo pilsētā ir sava basketbola biedrība.
Sižetu bija redzējis mūsu bijušā basketbola slavenība, tagad Ukrainas basketbola izlases un šīs valsts kluba “Kyiv Basket” galvenais treneris Ainars Bagatskis, kurš uzreiz piezvanījis. Tālāk koordinācijas darbus uzņēmusies Ainara sieva Ilze.
Rezultātā vispirms atbraukusi grupa no Černivciem, pēc tam – no Harkivas. Kopā tagad Valkā ir vairāk nekā 50 jauno basketbolistu no Ukrainas, ar kuriem notiek pilnvērtīgs darbs. Jaunieši labi iejutušies sabiedrībā, mācās Valkas ģimnāzijā, daļai izlaidums: divpadsmit pabeiguši 12. klasi, septiņi – 9. klasi.
Kā var noprast, harkiviešu neformālais līderis ir treneris Artjoms Tiņakovs, kurš no Harkivas atbraucis ar sievu un trim bērniem (to skaits ir iemesls, kāpēc Artjoms varēja izbraukt no Ukrainas). Bez viņa ir vēl viens vīrietis, 16 jaunie, dažāda vecuma basketbolisti, astoņi viņu brāļi un māsas, 12 basketbolistu māmiņas un divas vecmāmiņas.
Atbraucot visi kopā sapulcē nolēmuši, ka bērni ies latviešu skolā Valkā.
Sešas māmiņas sāka strādāt par skolotāju palīdzēm, lai atvieglotu valodas problēmas. Tiešsaistes mācības ar skolām Harkivā nenotiek, jo tur daudzas skolotājas izbraukušas, atlikušās ik pa laikam sēž pagrabos, jo apšaudes nemitējas. Arī uz Valku atbraukušie zina, kas ir apšaudes.
“Mēs visi esam no Harkivas Sivernajas Saltivkas dzīvojamā rajona, kas esot lielākais tāda veida rajons Eiropā: daudzstāvu daudzdzīvokļu mājās dzīvo pusmiljons ļaužu. Tagad laikam jāsaka: dzīvoja… Tagad to pasaulē pazīst kā Harkivas elli, jo bija labs mērķis krievu raķetēm. Mēs daudzi esam palikuši bez dzīvokļiem. Mūsu ģimenes dzīvoklis arī sašauts,” stāsta Artjoms.
“Onkulīt, tu atnāci mani nogalināt?”
“Manai ģimenei bija daudz darba – daudz politikai nesekoju. Viss mainījās, kad nācās sēdēt pagrabā, četras stundas stāvēt rindā pēc maizes. Karš visu mainīja. Daudzi izdzīvoja, jo palīdzējām cits citam,” saka tiesu eksperte Inna Gretskiha, kura tagad ir Valkā, bet vīrs tāpat kā gandrīz visām palicis Ukrainā.
Valkā esot uzņemti ļoti labi, vietējie, īpaši sākumā, daudz nākuši, nesuši dažādas mantas, pat ziedus, ko uzlikt uz kopmītņu istabu logiem. Atzinīgus vārdus dzirdu par pašvaldības darbu un mēru Ventu Kraukli, kurš daudzus jautājumus risinot personīgi, regulāri zvanot un apprasoties par dzīvi.
Ukrainietes vēlas mācīties latviešu valodu: gan aiz cieņas pret Latviju, gan tāpēc, ka vēlas strādāt savās specialitātēs, nevarot nosēdēt dīkā, jo neviens nevar pateikt, cik ilgi nāksies palikt Latvijā.
Izskatās, ka V. Krauklim nāksies kārtot arī valodas kursus. Bērni skolā jau sākot saprast latviski, latviešu bērni esot atsaucīgi un nesmejoties, ja kaut kas nesanākot. Alla Berehova jau strādā par zobārstes palīdzi, Ukrainā bijusi ādas ārste un pasniedzēja medicīnas augstskolā un ir priecīga – pazeminājums amatā godam kantes nerīvējot itin nemaz, jo galvenais esot mīlēt medicīnu un ārsta darbu.
Vecmāmiņa Irina Bratkova joprojām raud, stāstot atgadījumu vienā no pirmajām dienām, kad ciemos ar sevi iepazīstināt atnācis policists formas tērpā. Pie viņa piegājis trīs gadus vecs no Ukrainas atbraucis zēns un pajautājis: “Onkulīt, tu atnāci mani nogalināt?”
Zinot, ka Harkiva ir lielākoties krievu apdzīvota pilsēta, nenoturos un pajautāju: jūs esat krievi vai ukraiņi? Pēc reakcijas saprotu, ka tas ir jautājums, ar ko harkivieši sevi īpaši neapgrūtina. Dzirdu atbildes: ukraiņi, harkivieši.
Skaidrs, ka tagad ir ļoti grūti sev sist pie krūtīm un teikt – es esmu krievs! – kad Krievijas armija šauj ar raķetēm uz tavām mājām, nogalinot bērnus un sirmgalvjus.
Esot pat mazliet jautrs viedoklis, ka harkivieši esot atsevišķa tauta. Harkiviešiem esot sava izloksne ar daudziem mīkstinājumiem, saviem vārdiem, piemēram, drēbju pakaramos viņi sauc par trempeļiem un tramvaju numurus par markām.
