Ukrainas spīkers: Esat malači, jo spējat saglabāt vēsturisko piemiņu 0
“Cilvēkam sava dzimtā valoda jāizmanto sadzīvē un tam, lai izpaustu savu kultūru. Taču ar vienu noteikumu – ne uz valsts valodas rēķina,” ekskluzīvā intervijā “LA” atzīst Ukrainas Augstākās Radas spīkers Volodimirs Litvins.
– Vizītes laikā jūs tikāties arī ar ukraiņu kopienas pārstāvjiem. Kā vērtējat viņu dzīvi Latvijā?
– Mums bija auglīgas tikšanās ar Latvijas pārstāvjiem un iespējas savienot patīkamo ar lietderīgo. Kā rakstīja kāds ukraiņu dzejnieks: “Rozes un vīnogas – patīkamais un lietderīgais.” Mums ir augsts politiskā dialoga līmenis, starp mūsu valstīm valda uzticības pilnas attiecības. Latvijā dzīvo 46 000 ukraiņu, un tā ir ceturtā lielākā nacionālā kopiena. Mums ir patīkami, ka Latvijas iestādes pievērš uzmanību un ir sniegušas palīdzību Rīgas Ukraiņu vidusskolas atjaunošanā. Priecē, ka tā ir pilnībā rekonstruēta. Man bija iespēja parunāties ar bērniem, kas dosies pirmajā klasē. Viņi ir jauni Latvijas iedzīvotāji, taču tajā pašā laikā labi pārvalda ukraiņu valodu un zina Ukrainas kultūras mantojumu. Bija patīkami akadēmiskajā bibliotēkā aplūkot retus izdevumus, kuros parādās ukraiņu dzīve Latvijā iepriekšējos gadsimtos. Ukraiņu literatūras nodaļa tiek veidota ar īpašu siltumu. Es saņēmu latviešu un ukraiņu zinātnieku kopdarbu par latviešiem Harkovā. Kad ir sapratne tādās smalkās jomās, būs arī laba sadarbība ekonomikā.
– Ja runājam par Ukrainas ekonomiku, kādu labumu tai ir devis Eiropas čempionāts futbolā?
– Manuprāt, tā vērtēšana ekonomiskajā ziņā tagad būtu nepareiza un nepilnīga. Tā ir ilglaicīga investīcija. Ukrainai bijuši lieli tēriņi, ņemot vērā, cik lēni notika gatavošanās process. Pēc varas maiņas Ukrainā UEFA vadība pat piedāvāja mūsu valstij atteikties no čempionāta īstenošanas, jo viņiem nebija ticības, ka mums izdosies paveikt visus darbus. Mums izdevās, un tam tika atvēlēti lieli budžeta līdzekļi, protams, būtu bijis labāk, ja procesā vairāk būtu iesaistījušies uzņēmēji. Tagad mums jādomā, kā izmantot stadionus labuma gūšanai. Mums ir svarīgi, ka čempionāts notika Ukrainā.
Eiropa un cilvēki no dažādām valstīm pārliecinājās, ka mūsu valsts ir droša un tajā ir labvēlīgi cilvēki. Un tas ir galvenais. Mēs arī pārliecinājāmies: kā Eiropas valsts varam īstenot liela apjoma Eiropas projektus. Tie ir atslēgas aspekti.
– Vai Latvijā sajutāt atbalstu jūsu valsts asociācijas līgumam ar ES?
– Protams, es sajutu šeit atbalsta vēsmas. Tas mums ir ļoti nepieciešams dažādu apstākļu dēļ. Ukrainā ir konsenss attiecībā uz tās ES izvēli, uz to koncentrējas visi mūsu politiskie spēlētāji. To labvēlīgi atbalsta Ukrainas sabiedrība. Kad iedzīvotājiem jautā, kāds dzīves līmenis viņiem šķiet tuvāks, atskan atbilde – tāds, kāds ir Eiropā. Tā ir politiska Ukrainas izvēle – gan asociācijas līgums, gan padziļinātās un aptverošās brīvās tirdzniecības sfēras līgums ar ES. Asociācijas līgums disciplinēs Ukrainas politiķus, un viņu darbība kļūs mērķtiecīgāka.
– Kāda ir Ukrainas ārpolitikas orientācija, ja ņem vērā, ka no vienas puses jūsu valsts robežojas ar ES, bet no otras – ar Krieviju?
– Orientācija ir pareiza. Latvijas piemērs parāda, ka, esot ES dalībvalsts, nedrīkst ignorēt Krieviju. Mēs lieliski apzināmies, ka mums vienmēr vajag praktiskas, savstarpēji izdevīgas un reālas attiecības ar Krieviju. Tā mums ir trešais lielākais tirdzniecības partneris, un apgrozījums ir tikpat liels kā ar visu ES. Ignorēt šo faktu būtu pašnāvnieciski un noziedzīgi. Spriežot pēc Krievijas paziņojumiem, tā pieņem Ukrainas Eiropas izvēli. Vairāk ar piesardzību tā attiecas pret Ukrainas un NATO attiecībām. Ukrainas ārpolitikas doktrīna ir ES integrācija un ārpusmilitāro alianšu valsts. Šādi esam līdzsvarojuši attiecības ar vēsturiskajiem kaimiņiem un līdzsvarojuši arī noskaņas Ukrainā. Esam saņēmuši sabiedrības atbalstu.
– Mērķis ir kļūt par ES dalībvalsti?
– Kad tas notiks, vairāk atkarīgs no ES. Mēs taču nenostātos uz šā ceļa, ja nevēlētos tur būt.
– Prezidenta Viktora Juščenko laikos tika runāts, ka Ukrainai jāvirzās uz NATO, bet tagad, šķiet, šī virzība noklususi…
– Pastāv labas uzvedības noteikumi, ka nevajag klauvēt tur, kur tev neatvērs. Lai cik Juščenko runāja par Ukrainas eiroatlantisko izvēli, te ir iesaistīti spēcīgi pretspēki. Jāņem vērā cilvēku noskaņojums, jo tikai ceturtā daļa iedzīvotāju atbalsta dalību NATO. Neņemt vērā iedzīvotāju vairākuma viedokli būtu pašnāvnieciski.
Mūsu ES izvēle un Ukraina kā ārpusmilitāro bloku valsts nodrošina līdzsvaru sabiedrībā. Ar NATO mēs sadarbojamies visos virzienos, pat vairāk nekā dažas dalībvalstis. Svarīga ir kustība, nevis galapunkts.
– 1995. gadā jūs aizstāvējāt doktora disertāciju par Ukrainas politiskajiem spēkiem. Ko jūs tagad tajā uzsvērtu?
– Darba tēma bija “Sabiedriski politiskā kustība. Pēdējais 20. gadsimta ceturksnis: darbojošās personas un izpildītāji”. Monogrāfijās mēģināju cilvēciskot vēsturi, jo tā tobrīd bija kļuvusi par sausu disciplīnu. Es mēģināju dot vērtējumu tā laika līderiem. Tolaik tas bija drosmīgs solis. Kad notikumi risinājušies nesen, tad par to kā vēsturi ir grūti spriest. Tagad es dažus vērtējumus disertācijā padziļinātu. Vairāk argumentētu, kāpēc Ukraina PSRS sabrukumā nospēlēja katalizatora lomu. Tas saistīts ar Černobiļas traģēdiju, kas bija virzītājspēks. Tajās dienās cilvēki apzinājās, ka no viņiem slēpj patiesību, un tas lika viņiem paļauties uz saviem spēkiem. Domāju, ka bez šādas Ukrainas pozīcijas PSRS momentāni neizjuktu.
– Bet kādas personas jūs uzsvērtu tagad?
– PSRS graušanas nometnē spēcīgi bija nacionālpatrioti, piemēram, Vjačeslavs Černavols, taču viņi bija uzlādēti graušanai, nevis radīšanai. Katram vēstures posmam nepieciešami savi cilvēki – vieni, kas iznīcina veco sistēmu, un citi, kas zina, kā būvēt jauno valsti un vienot sabiedrību. Pirmajā piecniekā es liktu galvenokārt prezidentus, jo mums ir ļoti personificēta politika, kurā viņi ar savu lielo lomu noteikuši notikumu attīstību. Vai tas bija ar plusa vai mīnusa zīmi, varēs pateikt pēc vairākiem desmitiem gadu. Piecniekā es lieku Leonīdu Kravčuku, Leonīdu Kučmu, Viktoru Juščenko, Viktoru Janukoviču un neapšaubāmi – bijušo premjerministri Jūliju Timošenko, klāt var pieskaitīt arī jau pieminēto Černavolu.
– Kādi būtiski likumi pašlaik ir Augstākās Radas darba kārtībā?
– Grūti izcelt īpašus likumus, kad valsts atrodas pārmaiņu posmā. Ekonomisko reformu jomā mums ir aptuveni 100 likumprojektu. Sabiedrībā jūtīga tēma ir likums par nodokļiem luksusa lietām. Sabiedrība ir ekonomiski sašķelta, jo mums ir daudz ne tik bagātu cilvēku un ap 100 ģimeņu, kuru bagātība ir līdzvērtīga valsts budžetam. Pirms vēlēšanām uzvirmojusi valodu tematika. Vēsturiski Ukrainā aktīvu lomu informācijas telpā, sadzīvē un politiskajā jomā spēlē krievu valoda.
– Kāds ir jūsu viedoklis par valodas jautājumu?
– Līdz laikam, kad politiķi nenodarbojās ar valodu jomu, bija radusies dabiska vide, kurā neviens neuzbruka ukraiņu valodas statusam. Valodu jomā jābūt profesionālam un delikātam regulējumam.
Cilvēkam sava dzimtā valoda, kas iedota ar mātes pienu, jāizmanto sadzīvē un tam, lai izpaustu savu kultūru. Taču ar vienu noteikumu – ne uz valsts valodas rēķina. Tāpēc, ka ukraiņu valoda ir būtiska konstitucionālās kārtības daļa. Par valodu jautājumiem jābūt mierīgam dialogam.
– Vai tiek pieļauta iespēja, ka krievu valoda varētu būt valsts valoda Ukrainā?
– Tad jāmaina konstitūcija, un to sadaļu var mainīt tikai ar referendumu. Jūs saprotat, ja runa ir par referendumu, tad jādomā nevis par rezultātiem, bet kā tikt ar tiem galā. Mums ir svarīgi valstī saglabāt dialogu un valsts veselumu.
– Jūs mēdz dēvēt par politisko ilgdzīvotāju Ukrainā. Atklājiet savu noslēpumu!
– No 1994. gada palīdzēju politiķiem ar savām vēstures zināšanām. Augstākajā Radā mani ievēlēja 2002. gadā un uzreiz kļuvu par parlamenta spīkeru. No 2006. līdz 2008. gadam esot ārpus parlamenta, varēju sev dot vērtējumu un apzināt paveikto. Politika iztukšo cilvēku. Politiķis bieži izmanto standarta frāzes un kļūst banāls, ja nopietni ar sevi nestrādā. Ukrainas politikā, kur iet karsti, tam atliek maz laika. Kopš 2008. gada atkal vadu Ukrainas parlamentu, un mani ievēlēja laikā, kad tas bija paralizēts. Es piekritu, kaut arī apzinājos, ka reitingu ziņā zaudēšu. Ukrainas parlamentam nav būtiskas cieņas sabiedrībā, un ukraiņiem ir par ko nemīlēt savus politiķus.
– Kā jums patika Rīga?
– Kā vēsturniekam man ir svarīga atmosfēra. Tu ej pa Rīgu un jūti laikmetu aromātu un domā – kādi bruņinieki šeit bija, kādas sadursmes. Jūsu vēsturiskā pilsēta labi noder nācijas audzināšanai. Nevar būt nācijas bez sava lepnuma par vēsturi. Nevar būt tautas bez tradīcijām un jēgas, bez leģendām. Tad tas būs iedzīvotāju kopums un teritorija. Jūs esat malači, jo ar lielām rūpēm glabājat vēsturisko piemiņu. Biju muzejā “Rīgas birža” – tur veikta skaista rekonstrukcija, taču es jūtu, ka tas izdarīts ar dvēseli un izstaro siltumu. Varbūt esmu ideālists, bet tā es jūtos.
