Māris Antonevičs: Masu kapi, uz ielas atstāti cilvēku līķi, spīdzināšanas, izvarošanas…Tieši pēc Bučas Rietumu atbalsts Ukrainai kļuva jūtamāks 35
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vienā gadā, kopš Ukrainā turpinās pilna mēroga karš, gar mūsu acīm ik dienu aizzibējis simtiem foto un video kadru. Daži iespiežas atmiņā un emocionāli neatlaiž pat pēc ilgāka laika, kad šķietami jau esi sācis pierast pie kara ziņām kā “rutīnas”.
Atkal atceros bildi no Bučas – nogalinātas sievietes roka ar nesen veiktu manikīru… Aiz katras slepkavības ir cilvēka dzīvesstāsts, un šis ir par Irinu, kura tikko atradusi sev jaunu aizraušanos un dzīvesprieku, apmeklējot skaistumkopšanas kursus, kur pēdējā nodarbība notika tieši dienu pirms kara sākuma – 23. februārī. “Viņa vienkārši gribēja dzīvot…” – tā internetā raksta sievietes paziņa, kura atceras, kā palīdzējusi veidot to pašu manikīru, kas tagad mediju ziņās simbolizē okupantu pastrādātās zvērības Bučā un citās Kijivas piepilsētās.
Cits attēls – tēvs Harkivā vairākas stundas, uz ceļiem notupies, neatiet no sava 13 gadus vecā dēla, kuru no rīta nogalinājušas Krievijas raķetes. Viņš satvēris zēna roku un nepārtraukti skaita lūgšanu. Blakus viņam – policijas darbiniece, kas mēģina mierināt sērojošo vīrieti. Arī viņa neiet prom, par spīti tam, ka var notikt atkārtots raķešu uzbrukums. Grūti aizmirst arī trīs mēnešus vecās, smaidīgās mazulītes Kiras bildi… Tikai viņa vairs nesmaida, jo kopā ar mammu un vecmammu gāja bojā Krievijas raķešu triecienā Odesas dzīvokļu ēkai, atstājot tēvu vienu pašu bez ģimenes.
Tikpat bezjēdzīgā uzbrukumā kā viss šis karš, kuru agresors neplāno beigt, bet tieši pretēji – izdomā jaunus ieganstus tā pastiprināšanai, kā varējām dzirdēt arī pēdējās Vladimira Putina uzrunās šajā nedēļā.
Tomēr ir arī attēli, nosaukumi un vārdi, kas kļuvuši par Ukrainas pretestības simboliem un iedvesmo ne tikai ukraiņus. Tie jau tagad ir vēsturiski.
“Ой, у лузі червона калина”
Kara pirmajās dienās ukraiņu mūziķis Andrijs Hlivņiks no grupas “BoomBox” nekavējoties pārtrauca ārvalstu koncertturneju un atgriezās Ukrainā, kur pieteicās teritoriālās aizsardzības vienībā. Ar ieroci plecā, gaidot iespējamo Krievijas uzbrukumu un sniedzot intervijas ārvalstu medijiem, viņš nodziedāja vienu pantiņu no senas, 19. gadsimtā sacerētas ukraiņu patriotiskās dziesmas par sarkano irbenāju (червона калина) un noskumušo Ukrainu, kuru nepieciešams uzmundrināt.
Šis video strauji izplatījās interneta soctīklos, un drīz vien sekoja daudzas citas šīs dziesmas versijas gan profesionālā, gan amatieru izpildījumā. Ukrainas daiļslidotāji to izmantoja kā muzikālo pavadījumu savam priekšnesumam Pasaules čempionātā 2022. gada martā, lai ar to paustu protestu pret Krievijas iebrukumu, bet vēlāk savu dziesmas versiju ar nosaukumu “Hey, Hey, Rise Up!” (“Hei, celies augšā!”) iedziedāja arī pasaulē slavenā grupa “Pink Floyd”. “Ой, у лузі червона калина” ir kļuvusi par Ukrainas pretošanās himnu, bet Krievijā tās izpildīšana un atskaņošana ir aizliegta, par ko draud bargs sods.
Zelenskis
Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis 2022. gada sākumā un 2023. gada sākumā – attēlos šķiet, ka tie ir divi dažādi cilvēki. Kopš kara sākuma Zelenskis vairs nav redzēts uzvalkā, viņa pierē parādījies vairāk rievu, taču izmaiņas nav tikai viuzālas. Politiķis, kura uzvaru prezidenta vēlēšanās 2019. gadā daudzi uztvēra ar skepsi, jo ko gan var gaidīt no bijušā komiķa, kurš turklāt naivi cer, ka var par kaut ko vienoties ar Putinu, tikai apsēžoties pie sarunu galda…
Tomēr tagad Zelenskis ir ne vien apliecinājis spēju vadīt valsti vissarežģītākajā brīdī, bet arī kļuvis par spilgtu līderi pasaules politikā. Iespējams, ka viens no izšķirošajiem brīžiem bija kara pirmā diena, kad, gaidot Krievijas karaspēka uzbrukumu Ukrainas galvaspilsētai, Zelenskim tika piedāvāts evakuēties uz kādu drošāku vietu. Prezidents kā atbildi ierakstīja video, kurā apliecināja, ka viņš un viņa komanda paliks Kijivā kopā ar tās aizstāvjiem. “Un tā būs arī tālāk!” viņš piemetināja.
Buča
Lūzums attieksmē pret Ukrainas karu notika pagājušā gada aprīļa sākumā, kad Ukrainas armija atbrīvoja Kijivas apgabala pilsētas un atklājās, kas tur noticis mēnesi ilgušās okupācijas laikā. Īpaši skarbas liecības bija Bučā – masu kapi, uz ielas atstāti cilvēku līķi, spīdzināšanas, izvarošanas… Ja iepriekš kāds vēl bija iedomājies, ka laiku var pagriezt atpakaļ un atgriezties sākumpunktā, tad te kļuva skaidrs, ka tas nebūs iespējams.
Krievijas mērķis ir ne vien nomainīt varu Kijivā, bet iznīcināt ukraiņus kā nāciju. “Mēģināsiet tagad atkal novērsties no šiem skatiem? Organizēsiet kārtējo samitu, lai paustu bažas un pašūpotu galvu? Runāsiet, ka nedrīkst aizliegt krievu literatūru Eiropas universitātēs, jo tas nebūtu humāni? Vēlreiz uzmanīgi paskatieties uz tūkstošiem izkropļoto, izvaroto un sadedzināto ukraiņu. Tas ir noticis 21. gadsimtā, “specoperācijas” ietvaros. To ir izdarījuši krievi!” vēršoties pie rietumvalstu politiķiem, rakstīja Ukrainas prezidenta padomnieks Mihailo Podoļaks.
Tieši pēc Bučas Rietumu atbalsts Ukrainai kļuva jūtamāks, diemžēl Krievijas pastrādāto kara noziegumu saraksts pēc tam kļuvis vēl plašāks.
“Azovstaļ”
Interneta vietne “Youtube” joprojām ik pa laikam piedāvā noskatīties kādu video no ne tik senas pagātnes, kurā redzami skaistie Mariupoles skati. Nekā no tā vairs nav, šī pilsēta ir nopostīta un palikusi tikai gruveši, tomēr tas ir arī varoņstāsts par drosmīgajiem Mariupoles aizstāvjiem no “Azov” pulka, 36. jūras kājnieku brigādes un pārējiem, kas piedalījās kaujās.
Jau uzreiz bija skaidrs, ka Mariupole, par kuru cīņas bija notikušas arī 2014. gadā, būs viens no iebrucēju galvenajiem mērķiem. Uz to tiešām tika sūtīti milzīgi Krievijas spēki. Martā Mariupole nonāca ielenkumā un blokādē, piedzīvojot humāno katastrofu, tomēr pretošanās gars nesalūza. Par pilsētas aizstāvju “cietoksni” kļuva rūpnīcas “Azovstaļ” teritorija, no kurienes tika sūtīti vēstījumi, ka cīņa vēl nav galā.
“Azovstaļ” okupantiem neizdevās ieņemt, tomēr maijā tika panākta vienošanās, ka Mariupoles aizstāvji padosies un vēlāk tiks apmainīti. Daļa no viņiem jau atgriezusies Ukrainā, tajā skaitā “Azov” pulka fotogrāfs Dmitro ‘Orests’ Kozackis, kas dokumentējis arī “Azovstaļ” ikdienu un kura foto ar nosaukumu “Gaisma uzvarēs” jau ieguvis vairākas starptautiskas balvas.
Bahmuta
Jau septiņus mēnešus ilgst kaujas par Bahmutu – iepriekš maz zināmās ukraiņu pilsētas nosaukums nenozūd no mediju ziņu virsrakstiem, kļūstot par kara epicentru. Interesanti, ka Krievijā, stāstot par šīm cīņām, tiek izmantots pilsētas padomju laika nosaukums – Artemivska.
Pašlaik tā atgādina “gaļasmašīnu”, kuru krievi ir apņēmušies ieņemt par katru cenu, nežēlīgi sviežot cīņā arvien jaunus un jaunus spēkus. Militārais eksperts Mārtiņš Vērdiņš intervijā “Latvijas Avīzei” atzīst, ka militāri Bahmutai nav tik lielas nozīmes, tomēr tas ir kļuvis par principa jautājumu abām karojošajām pusēm.
HIMARS
Kara sākumā Krievijai bija milzīgs pārspēks bruņojuma ziņā, tomēr Ukraina apliecināja, ka spēj efektīvi izmantot ieročus, kas ir tās rīcībā, īpaši amerikāņu prettanku raķetes “Javelin” un turku dronus “Bayraktar”, par kuriem Ukrainā pat tika sacerētas dziesmas. Tomēr, iespējams, par slavenāko kara ieroci līdz šim var uzskatīt augstas mobilitātes artilērijas raķešu sistēmas HIMARS.
Pēc to saņemšanas Ukraina pārņēma inciatīvu karā. Tai izdevās vairāki sekmīgi pretuzbrukumi, tajā skaitā Harkivas apgabala atbrīvošana. Tagad daudzas valstis ir apņēmušās iegūt šos ieročus arī savā bruņojumā, tostarp Latvija paziņojusi, ka līdz 2025. gadam plāno iegādāties sešas HIMARS sistēmas. Tikmēr Ukraina no Rietumiem gaida nākamos ieročus, lai varētu turpināt iesākto. Tagad rindā ir “Leopard” un “Abrams” tanki, kuriem ir iespēja kļūt tikpat slaveniem.
Ej tur, kur “krievu karakuģis”
Pagājušā gada aprīlī Ukrainas pasts izdeva pastmarku, un cilvēki bija gatavi stāvēt rindā vairākas stundas, lai to iegādātos. Uz pastmarkas attēlota nu jau leģendāra epizode no kara pirmās dienas, kad Krievijas karaspēks sagrāba Ukrainai piederošo Čūsku salu, kas atrodas Melnajā jūrā.
Taču plašu ievērību guva audioieraksts, kurā no karakuģa “Moskva” izskan aicinājums Ukrainas aizstāvjiem padoties, bet viņi atsakās to darīt, paziņojot: “Krievu karakuģi, ej nah*!” Arī šis izteiciens ir kļuvis par pretestības simbolu un saukli, kas kopš tā laika tiek veltīts visiem okupantiem un viņu atbalstītājiem. Vēl zīmīgāku to padara fakts, ka to pašu kuģi “Moskva” – Krievijas Melnās jūras flotes lepnumu – ukraiņiem vēlāk izdevās nogremdēt.
