Juris Lorencs: Ukrainas pirmā aprīļa joks 0
Pienācis 1. aprīlis, Joku diena, kurā cita starpā tiek arī skaitītas Ukrainas prezidenta vēlēšanās nodotās balsis. Galīgie rezultāti vēl nav apstiprināti, taču viena lieta daudzmaz ir skaidra – pirmajā kārtā uzvar šai dienai piemērots personāžs, aktieris (mediji nezin kāpēc bieži uzsver, ka viņš ir tieši komiķis) Volodimirs Zeļenskis.
Par viņu nodots ap 30% balsu. Zeļenskim seko pašreizējais prezidents Petrs Porošenko ar 17% un Jūlija Timošenko ar 13% balsu. Tātad jaunpienācēju, cilvēku “no malas”, atbalsta tikpat daudz vēlētāju, cik divus lielos Ukrainas politiskos “smagsvarus” kopā. Kāpēc?
Kopš Padomju Savienības sabrukuma man gandrīz katru gadu bijusi izdevība paviesoties Ukrainā. Iespēja sekot līdzi jaunās valsts tapšanai, mēģināt saprast, kas šajā laikā notiek cilvēku galvās – tas ir unikāls piedzīvojums, vienreizēja lekcija vēsturē, kas negadās bieži. Atkal un atkal man bijusi iespēja pārliecināties, ka Ukrainā valda latviešu mentalitātei bieži nesaprotams dumpības gars, kas dažbrīd robežojas ar anarhiju.
Kas vakar ticis celts godā, šodien jau tiek nolādēts – un otrādi. Tā ir sabiedrība, kurā grūti panākt vienprātību. Ukraiņi spēj mobilizēties tautai izšķirīgos brīžos, bet viņiem neveicas, ja nepieciešams vienoties pacietīgam ikdienas darbam. Milzīgais, 83 centimetrus garais prezidenta vēlēšanu biļetens ar 39 kandidātu uzvārdiem tikai apstiprina šo novērojumu.
Kas pie tā vainīgs? Pa daļai tautas raksturs, kas veidojies ilgajos nebrīves laikos. Zemnieciska gudrība, kas orientēta uz izdzīvošanu, ne vienmēr noder valsts celtniecībā. Nezinātājam varētu likties, ka Ukraina ir “mazā Krievija”, “malorossija”, vien nacionāli iekrāsots Krievijas turpinājums. Bet tā tas nav. Krievijā “deržavnostj” jeb valstiskums ir pašsaprotama lieta.
Tas ir krievu tautas spēks un reizē arī vājums, jo viegli var pāriet despotismā, pat asiņainā diktatūrā, kā to pierādīja boļševisms. Sistēma, kurā cilvēks ir tikai sīka “peška”, kam bez ierunām jākalpo valsts interesēm. Savukārt Ukrainā vērojama otra galējība. Vispirms es, mana ģimene, mana saimniecība – un tikai tad valsts. Ja ir darbs, kārtīga māja, mašīna, ģimene, vakariņu galdā borščs, vareņiki ar krējumu un pudele “gorilkas”, tad dzīve ir izdevusies. Bet tas netraucē nemitīgi kritizēt “tos tur augšā”.
Pabraukājiet pa Ukrainas ciemiem, un jūs ieraudzīsiet milzīgas privātmājas, kas ir nesamērojamas ar oficiālo vidējo ienākumu statistiku. Zeltītiem kupoliem greznotas jaunuzceltas baznīcas. Bet turpat blakus – sabrukušas ielas, nolaists kultūras nams, aizaudzis, nekopts parks, panīkusi skola. Diemžēl līdzīgi domā arī “tie tur augšā”, tikai mērogi jau ir pavisam citi. Nav brīnums, ka visasākie pārmetumi gan par bijušās, gan diemžēl arī esošās varas korupciju un lēno reformu gaitu nākuši no tuvākajiem Ukrainas sabiedrotajiem: Eiropas un ASV.
Zeļenska panākumu pamatā ir kārtējā vilšanās varā. Cilvēkus nomāc nabadzība, augošā dzīves dārdzība, karš Donbasā, bet visvairāk – korupcija. Tā ir tā sliktā ziņa. Bet ir arī labā. Tas, ka par to atklāti runā, vien jau ir milzīgs sasniegums. Un ne tikai runā, bet arī cenšas meklēt problēmu risinājumu, un šīs vēlēšanas ir apliecinājums tautas vēlmei mainīt savu valsti. Ukrainā, atšķirībā no Krievijas, patiešām pastāv demokrātija. Varbūt nenobriedusi, dažkārt pat nedaudz groteska, bet tomēr demokrātija.
Vēl šīs Ukrainas prezidenta vēlēšanas ieies vēsturē ar pasaules garāko reklāmas videoklipu. Tieši tā var nosaukt seriāla “Tautas kalps” turpinājumu, trīs sērijas, katra stundas garumā, kas tika parādītas dažas dienas pirms vēlēšanu kampaņas beigām. Aktieris Volodimirs Zeļenskis tajā tēlo nākamo Ukrainas prezidentu, tātad patiesībā nu jau pats sevi.
Es šo filmu noskatījos internetā, visas trīs sērijas. Nepārspīlējot var teikt, ka tā ir īsta aģitācijas atombumba, kurā meistarīgi izsmieti viņa tuvākie konkurenti – Porošenko un Timošenko. Bet politiķim nekas nav tik bīstams kā kļūt smieklīgam tautas acīs.
Zeļenska oponenti apgalvo, ka viņš esot tikai marionete, cilvēks bez zināšanām politikā, ka aiz viņa patiesībā stāvot viens no Ukrainas oligarhiem – miljardieris Igors Kolomoiskis. Iespējams. Taču atcerēsimies Latvijas pieredzi. Visveiksmīgākie un patiesībā arī visneatkarīgākie valsts prezidenti bijuši tie, kuriem nebija iepriekšējas politiskās pieredzes.
Par kuriem savulaik ironizēja, ka viņi “aiz rociņas atvesti uz Saeimu” vai “izraudzīti zoodārzā”. Nav izslēgts, ka tieši tāpat būs ar Zeļenski. 21. aprīlī notiks Ukrainas prezidenta vēlēšanu otrā kārta, kurā Zeļenskis sacentīsies ar Porošenko. Pagaidām socioloģiskās aptaujas liecina, ka tajās Zeļenskis uzvarēs pašreizējo prezidentu. Taču pagaidīsim. Pazīstot Ukrainu, jārēķinās, ka viss vēl var mainīties. Visgardāk smejas tas, kurš smejas pēdējais.
