“Kara stāvoklis bija jāpasludina jau sen” 9
Profesionālais karavīrs Valentīns 12 gadus nodienējis Ukrainas jūras kājnieku vienībā Krimā, tad dienestu atstājis un devies uz Maskavu, kur 10 gadus strādājis ievērojami labāk apmaksātu darbu. Kad sācies karš, esot devies uz Ukrainu, lai izvestu savus netālu no Poltavas dzīvojošos vecākus. “Mani bija apstrādājusi krievu propaganda, biju noticējis, ka Ukrainā iestājies fašisms. Kad atbraucu, divas dienas runāju ar tēvu. Viņš ir tāds stingrs vīrs, īsts kazaks un šajās dienās visu man izstāstīja, visu sapratu. Tad pieteicos Ukrainas bataljonā “Donbass”,” stāsta pieredzējušais praporsčiks. Vadījis izlūkgrupu, veicis daudzus reidus pretinieka kontrolētajā teritorijā. Parasti gājis grupas priekšgalā. Valentīns uzskata, ka viņam piemītot īpaša karavīra intuīcija – prasme izvairīties no pretinieka izliktajām mīnām. Iespējams, tas ļāvis visai viņa vienībai izvairīties no tām. Pieredzējušais izlūks sapieris guvis ievainojumu kaujā. Reiz viņa vienība satikusies ar Krievijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes grupu – 16 cilvēkiem. Vismaz astoņi no pretiniekiem tur arī palikuši, kauja norisinājusies 30 – 40 metrus tuvā distancē. Pašreiz Valentīns iesaistījies no frontes atnākušo karavīru rehabilitācijā Karpatos, Verhovinas rajonā. Kā var noprast, palīdzība nepieciešama daudziem.
Viedoklim piekrīt arī cits bataljona “Donbass” karavīrs Aleksandrs. Pirms kara viņš dzīvojis Harkovā, strādājis par galdnieku, labi pelnījis. Lai gan iepriekš viņš nebija dienējis armijā, karā pēc divu nedēļu ilgas apmācības piedalījies rezervista statusā. “Ko tas nozīmē – kā var būt karojoši rezervisti! Un tādēļ, ka bija šis rezervista statuss, mums mēnesī maksāja 980 grivnas – veselus 20 amerikāņu dolārus!” Ilovaiskā 2014. gada augustā nokļuvis aplenkumā, tad Krievijas armijas gūstā. Pēc tam kopā ar citiem ukraiņu karavīriem nodots tā saucamajiem separātistiem. Četrus mēnešus atradies gūstā Doņeckā. “Tas bija tikai sešu kilometru attālumā no lidostas. Varējām labi dzirdēt šaušanu. Tik tuvu, tomēr izmukt gandrīz nebija iespēju. Turklāt sargi mums pateica, ka par vienu izmukušo tiks nošauti desmit citi.” Aleksandram, tāpat kā daudziem, iespējams, vairumam ukraiņu karavīru, ir skeptiska attieksme pret savu militāro vadību. Pēc viņa domām, plaši izplatīta esot korupcija. “Viens piemērs. Es pats atrados postenī un redzēju, kā separātistu pozīciju virzienā aizbrauca vairākas jaunas mūsu bruņumašīnas. Tas nozīmē, ka par šo “piegādi” kāds labi nopelnīja,” teica Aleksandrs.
Kijevietei Vitalīnai Maslovai, brīvprātīgajai, kura jau trešo gadu palīdz ukraiņu karavīriem, arī netrūkst stāstāmā par aizdomīgām lietām aizsardzības struktūrās. Visdrīzāk, tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ jau pirms zināma laika viņa pārtraukusi ierasto palīdzības vākšanu un nodošanu karavīriem frontē. “Ir pagājis laiks, kad tas bija nepieciešams. Bija jāpalīdz apgādāt puišus, kam nebija gandrīz nekā. Visiem nebija pat ieroču. Tad vajadzēja noturēties. Tagad to vairs nevajag turpināt, jo tā mēs tikai izlaižam ierēdņus un atbildīgos dienestus. Ja viņi redzēs, ka visu joprojām pieved brīvprātīgie, tad paši turpinās kā līdz šim – nepildīs savus pienākumus un zags.”
Gan Vitalīna, gan abi karavīri Aleksandrs un Valentīns uzskata, ka jau sen prezidentam bija jāpasludina kara stāvoklis valstī. Tas būtu devis skaidrību par to, kāds ir šis karš. Tad ukraiņiem vairs nebūtu jāmēģina pārliecināt, ka Ukrainā ir svešas valsts agresija, nevis pilsoņkarš – tieši tādu viedokli cenšas uzspiest Maskava. Droši vien tādā gadījumā frontē būtu labāka apgāde, bet vēl būtiskāk – arī labāka armijas vadība.
