“Jā, es esmu skaļa un skandināšu tik ilgi, kamēr Ukraina uzvarēs.” Saruna ar dziedātāju Katrīnu Gupalo 0
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Līdz trešdienai, 8. jūnijam, Rīgā dažādās koncertvietās norisināsies jau trešais pianista Andreja Osokina Brīvības festivāls, kas šogad, reaģējot uz Krievijas militāro agresiju, ir veltīts Ukrainai. Visi festivāla ieņēmumi tiks ziedoti Ukrainas cilvēku atbalstam. Kopā ar festivāla idejas autoru, pazīstamo pianistu Andreju Osokinu, muzikālo notikumu veido arī festivāla dvēsele – Andreja dzīvesbiedre, dziedātāja un pianiste Katrīna Gupalo.
Tieši viņa ir viena no tām visvairāk dzirdamajām Ukrainas balsīm, kas mūzikā un publiskajā telpā, nepagurstot pēdējos mēnešus, atgādina par Krievijas iebrukumu Ukrainā, palīdzot, uzmundrinot un aicinot neaizmirst. Arī savedot kopā latviešu un ukraiņu mūziķus.
Iekšpagalmā aiz “Klavieru salona @152” Brīvības ielā, kur intervijas dienas vakarā gaidāms Osokina brīvības festivāla Ukrainai atklāšanas koncerts, uzziedējusi kastaņa. Vēl pēdējie darbi, jāsakārto gaismas, pianists Andrejs Osokins dod pēdējos tehniskos norādījumus. Tikmēr Katrīna aicina piesēst sarunai zem kastaņas, sakot: “Te ir sajūta kā Kijivā, kur visa pilsēta ir vienās kastaņās.”
Pati par sevi viņa teic: “Puse no manis ir ukrainiete,” tāpēc skatuvi uztver kā iespēju runāt un atgādināt par Ukrainā notiekošo.
Tavas ukraiņu saknes tevi mudinājušas pašlaik kļūt par dzirdamu Ukrainas balsi Latvijā? Kā tu pati to izjūti?
K. Gupalo: Es jūtu, ka man beidzot ir iespēja kaut kā vērtīgi izmantot to, ka cilvēki manī ieklausās. Tā ir īpaša lieta, kas ir skatuve cilvēkiem, un tā ir brīnišķīga iespēja. Jā, es jūtu sevi kā šo balsi. Jā, es esmu skaļa un skandināšu tik ilgi, kamēr Ukraina uzvarēs.
Šobrīd šķiet, ka esam nedaudz atslābuši, pieraduši pie kara ziņām.
Man liekas, tas pieklusums ir tieši tas, ko diemžēl sagaida liela daļa civilizētās pasaules – ka mēs pārslēgsimies, patīsim uz priekšu savus “storijus” uz nākamajiem. Ir silts laiks, “pačilosim”, papriecāsimies par dzīvi, un kaut kā jau tie ukraiņi paši tiks galā. Bet tā nedrīkst notikt! Mēs nedrīkstam aizmirst, ka ukraiņi cīnās, mirst un atdod savu mīļoto dzīvības arī par mums. Par to, lai mēs varētu dzīvot. Tāpēc mazākais, ko varam darīt, ir viņus atbalstīt.
Ja nevaram braukt karot, lai gan zinu, ka daži to var, tad vismaz katrs savā jomā var palīdzēt, kā nu var.
Tieši tāpēc arī šogad mūsu festivālā piedalās daudzi mūziķi no Ukrainas. Mēs viņiem nevis vienkārši dodam skatuvi – nāc, dziedi –, bet iepazīstinām viņus ar vietējiem mūziķiem, grupām, solistiem, lai viņi veido kopā dziesmas. Ceram, ka tas turpināsies arī pēc festivāla, lai ir interesanti ilgtermiņā.
Piemēram, grupa “Sub Scriptum” un Anastasija Vasiļeņko. Tā ir fantastiska sajūta, kad grupas solists Kristers Rudzītis iesāk latviski un viņa pārņem ukrainiski, un tu pat nejūti, kad īsti tas notiek. Tas viss kā upe plūst uz priekšu. Festivālā viņiem pievienojas arī reperis Fiņķis.
Visi šeit esošie ukraiņu mūziķi gaida, kad varēs atgriezties Ukrainā, un tad ceram, ka varēsim braukt pie viņiem un stāstīt par Latviju. Šī apmaiņa nāks par labu visām pusēm, un Latvijas mūzika būs tikai ieguvēja no šīm krāsām, izdomas un temperamenta, ko tagad pievieno ukraiņi.
Daļa tavas ģimenes ir Ukrainā. Tev noteikti ir nepastarpināts ieskats tajā, ko uzzinām no ziņām.
Jā, Ukrainā ir mans brālis ar ģimeni, māsīca ar ģimeni.
Viņiem ir sajūta, it kā dzīvotu uz pulvera mucas, nezinot, kas notiks nākamajā brīdī.
Bez tā visa ikdienā ir lielas problēmas ar medikamentiem, medicīnas pakalpojumiem – ne tikai bail par to, ka viņiem trāpīs raķete, bet arī par to, ka uzteiks pašu veselība un palīdzības nebūs. Paralēli ir bezdarbs un milzu inflācija, viss ir ļoti dārgs. Ļvivā ir milzu cenas mājokļu īrei, bet Odesā pretēji – tev vispirms pajautā, vai tev ir nauda, bet, ja nav – aicina, nāc, dzīvo tāpat.
Mums Latvijā, iespējams, šķiet, ka mēs esam mazi un mūsu palīdzībai globāli nav lielas nozīmes, varbūt to pat nepamana.
Tā nav. Ukrainā ļoti jūt to, ko darām mēs un arī mūsu valstsvīri, kuri mēģina ietekmēt arī pārējos politiķus, stāstot par Krievijas patieso seju. Daudzi Rietumos taču neticēja, ka kaut kas tāds būtu reāli iespējams 21. gadsimtā, kad ieviešam augstas tehnoloģijas, bet te – no alām iznāk kaut kādi indivīdi un uzbrūk kā no briesmīgas, atpakaļ pagrieztas laika mašīnas. Tā kontekstā mūsu aktivitātes ir pamanītas.
Daudzi raksta par mūsu izveidoto dziesmu “Resistance”, sakot, cik ļoti svarīgi, ka kaut kas tāds ir. Pirmajā brīdī, kad sākās iebrukums, daudzi Ukrainā neticēja, ka būs vispār kāda palīdzība no Rietumiem, līdzīgi kā 2014. gadā, kad Ukraina bija pamesta viena. Skanēja izteikumi – nevar jau zināt, kā tur īstenībā ir, tieciet paši galā. Nu mēs redzam, kā tur bija.
Ja toreiz būtu pievērsta atbilstoša uzmanība, varbūt līdz šim nebūtu nonākuši.
Tāpēc ir nozīme tam, ka mākslinieki, cilvēki, sabiedrība runā, ved aiz sevis citus cilvēkus, iedrošina citus. Jo stiprāk mēs turēsimies, palīdzēsim Ukrainai, jo labāk un ātrāk varēs to visu izbeigt. Katra diena, minūte nozīmē bezjēdzīgas nāves, cilvēki kļūst par invalīdiem, zaudē savus mīļotos.
Osokina brīvības festivāls šogad ir veltīts Ukrainai, visus ieņēmumus ziedojat Ukrainas cilvēkiem. Kas ir tā jūsu degviela, kas pēc mūziķiem grūtajiem pandēmijas gadiem vispār ļauj darboties?
Jā, ieņēmumus ziedojam Ukrainas cilvēkiem, medicīnas palīdzībai, aizsardzībai. Mums ir laimējies, ka ir brīnišķīgi festivāla atbalstītāji, kas palīdz segt tehniskās izmaksas. Pirmos brīvības festivālus rīkojām vairāk intīmā gaisotnē, vienā koncertvietā, bet nu ir piecas lokācijas un vairāk nekā 50 mākslinieku, arī rīkotāju komanda kļūst arvien lielāka. Ir sajūta, ka strādā viens liels mīlestības skudrupūznis, lai palīdzētu Ukrainai.
“Biļešu paradīze” neņem procentus no transakcijas, viss nonāk tieši ziedojumiem. Mums ir arī jaunums – koncertos Anglikāņu baznīcā, Melngalvju namā un Hanzas peronā ir īpaši busiņi humānajai palīdzībai, ko cilvēki var ziedot stundu pirms koncerta.
Kā tu atrodi šos mūziķus, kas piedalās “Brīvības festivālā”?
Ļoti dažādi. Festivālu iesāk aktrise Anna Nīmajere no Mariupoles teātra, kurš šobrīd ir sabombardēts. Viņa pati tajā laikā atradās Mariupolē, mēnesi bez ūdens, bez visa. Izkļuva ārā, draugs tika ievainots, bet kaut kādā veidā pa gariem apkārtceļiem atkļuva līdz Latvijai.
Savukārt dziedātāja Larisa Šelesta ir latvieša mazmeita. Ar viņu iepazinos koncertā Ukrainā. Viņa ikdienā dzied garajos, starptautiskajos kruīzos, bet viņas dzīvesvieta ir okupētajā Berdjanskā, kur ir visi radi, draugi, vecāki un māja pie jūras – visa dzīve.
Šobrīd viņai vairs īsti nav kur atgriezties.
Tur palika mamma, kādu laiku pazuda sakari ar viņu, bet īsi pirms koncerta Vangažos mamma, paldies Dievam, piezvanīja. Šādi stāsti seko viens otram. Atzīstu, ir jāsaņemas, tos uzklausot. Laiku pa laikam mazliet paraudu un tad eju tālāk. Viena lieta ir tas, ko ieraugi interneta ziņās, bet cita, kad pie tevis atnāk dzīvs cilvēks. Tas ir daudz personiskāk un arī šausminošāk.
Tomēr šie cilvēki nāk – vai caur ukraiņu atbalsta centru “Common Ground” vai citādi. Piemēram, ar latviešu izcelsmes ukraiņu producentu Edgaru Vilcānu iepazinos mūsu Ukrainas atbalsta dziesmas “Resistance” filmēšanā. Tas viss ir nonācis tik tālu, ka nu mums ir Ukrainas jauno meiteņu kamerkoris, nu jau esam deviņas. Pirmoreiz dziedājām Višivankas svētkos pie Nacionālās operas. Sajūta, kopā dziedot, ir fantastiska – temperaments, balsis. Man kā pusukrainietei ir īsta bauda šādi darboties kopā.
Gada sākumā tu man stāstīji par jaunu albumu, jaunas mūzikas iecerēm. Vai šobrīd šis vektors ir saglabājies?
Domāju, ka visiem pēc 24. februāra rīta plānu un ieceru vektors ir pilnībā apgriezies kājām gaisā. Kad sākās karš, rakstījām plānu seriālam. Bija pieci no rīta, un izleca ziņa par iebrukumu Ukrainā. Pasaucu Andreju (Osokinu), viņš neticēja, es neticēju… Kopš tā brīža viss līdz tam darītais – seriāls, jaunais albums – palika citā pasaulē. Viss it kā ir iepauzēts uz nenoteiktu laiku. Arī visas iepriekš sarunātās koncertprogrammas ir mainītas tā, lai man pašai būtu ko tajās pateikt.
Pasaule ir mainījusies, un man liekas, ka tam, ko dari uz skatuves, ir jāatbilst realitātei, citādi tā ir izlikšanās.
Kas skanēs tevis pašas koncertos festivālā?
4. jūnijā koncerts Anglikāņu baznīcā būs īpašs, jo būs pirmais pēc baznīcas renovācijas. Arī šajā koncertā satiksies ukraiņu mākslinieki ar latviešu mūziķiem. Būs dueti un trio vairāk klasiskās mūzikas repertuārā. Savukārt man pirmoreiz būs sadarbība ar jaunu stīgu kvartetu, kas tapis par godu šim notikumam un tāpēc nosaukts par “Brīvības stīgu kvartetu”. Kopā izpildīsim gan jau minēto Laimdotas dziesmu “Teci, saulīte”, gan vairākas manas oriģinālkompozīcijas, viena no tām būs “Kamēr pret sauli kāpu” ar Māra Čaklā vārdiem, kuru uzrakstīju tikko – ļoti spēcīgs teksts, kas mani uzrunāja.
Savukārt 5. jūnijā man būs liels izaicinājums – nakts koncerts kopā ar Igo. Ļoti gaidu 8. jūnija koncertu, kas būs festivāls festivālā. Pirmajā daļā – teatrāli muzikāls priekšnesums aktrises Ditas Lūriņas un ukraiņu aktrises un režisores Larisas Semirazumenko vadībā. Būs arī Andrejs (Osokins) pie klavierēm un es – pie elektronikas, tāpat arī ukraiņu kamerkoris. Ļoti, ļoti to visu gaidu.
Kur pati smelies spēku runāt, muzicēt, radīt, galu galā – pasmaidīt?
Varbūt tas možais gars manī ir no ukraiņiem – viņiem tas nāk no ļoti lielas brīvības mīlestības. Visu dzīvi esmu braukājusi uz Ukrainu pie tēta, pie ģimenes, draugiem, tagad iepazīstu arī pilnīgi svešus cilvēkus. Arī viņi teic, ka viņus no citām tautām varbūt atšķir šī milzīgā brīvības izjūta. Pirms dažiem gadiem man bija sajūta, ka Kijiva ir tāda mazā Ņujorka. Visi kopā, dienvidniecisks gars, atvērtība, liels kokteilis vārās uz priekšu.
No otras puses – es nevaru iet karot, sev par pārsteigumu, nespēju izšaut – reiz mēģināju. Bet visu savu enerģiju, kareivīgumu un to, kas tagad iekšā vārās, varu ielikt jēdzīgi tajā, ko protu darīt. To arī daru un darīšu. Man ir prieks, ka kopā ar mani ir Andrejs. Viņam gan reizēm nākas turēt mani pie veselā saprāta un mazināt bezspēcības sajūtu.
