Atis Klimovičs: Krievija uzsākusi plašu un enerģisku savas sabiedrības zombēšanu un nogatavināšanu liela mēroga iebrukumam 88
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
No Latvijas pozīcijām raugoties, šobrīd nav lielākas aktualitātes par karu Ukrainā, un, pat neraugoties uz visām ķibelēm ar nepiedodami lēno vakcinēšanu (par ko pamatatbildība gulstas uz valdību ar tās vadītāju), centieniem apturēt Covid-19 izplatību, tas attiecas uz mums daudz vairāk, nekā liela daļa šejieniešu uzskata.
Bīstamais un nāvējošais vīruss ne vismazākā mērā nav mainījis kaimiņvalsts agresīvo politiku.
Tagad šī hitlerisko Vāciju aizvien lielākā mērā atgādinošā valsts uzsākusi plašu un enerģisku savas sabiedrības zombēšanu un nogatavināšanu liela mēroga iebrukumam Ukrainā.
To pavada etniska naida kurināšana pret Ukrainas valsti, ukraiņu nāciju un valodu. Gluži tāpat kā Hitlers Otrā pasaules kara sākumā, Kremlis klāsta savai labticīgajai (skaitliski lielākā daļa Krievijas iedzīvotāju) sabiedrībai, ka tieši ukraiņi gatavojot liela mēroga uzbrukumu.
Līdzība ar Vācijas diktatoru dažādās izpausmēs kļuvusi tik liela, ka ierindas pilsonim Latvijā vajadzētu nopietni apsvērt, vai var paļauties uz pazīstama latviešu teātra režisora viedokli, ka nevajagot mācīt Krieviju dzīvot.
Tas, lai kā gribētos, nav iespējams. Nepieciešams par visu kritiski domāt un izteikt savu viedokli, kas informatīvā kara apstākļos Latvijas valsts pastāvēšanai ir ļoti būtiski.
Cerēt uz krievu tautas pamošanos tā, kā vēlētos Baltijā, Polijā un citās tuvākajās Eiropas valstīs, nenākas.
Nepamatots izrādījies viedoklis, kas tika izteikts pēc relatīvi nesenajām protesta akcijām arestētā Krievijas opozicionāra Nr. 1 Alekseja Navaļņija atbalstam. Samērojot šo akciju dalībnieku daudzumu ar Krievijas Federācijas iedzīvotāju kopskaitu, redzams to necilais mērogs.
Jāpiekrīt asredzīgajam Krievijas publicistam un notikumu komentētājam Šenderovičam, ka Krievijas iedzīvotāju lielākā daļa ir ļoti vienaldzīga.
Kāds cits apskatnieks norādījis, ka liela daļa krievu dzīvojot drausmīgos apstākļos un tādēļ esot pateicīgs materiāls nosūtīšanai uz fronti pret “fašistiskajiem banderiešiem”.
armija, pret jaunu un mēroga ziņā lielāku karadarbību nav iebildušas Krievijā ekonomiski un politiski ietekmīgas aprindas. Tur, kā redzams, nav vietas miera baložiem, bet gan kareivīgiem plēsoņām. Kāds jautā – vai tam ir racionāls izskaidrojums? Tāda nav, jo arī pašai Krievijai tas nesola neko labu.
Kad varētu sākties lielais iebrukums un vai tas patiešām notiks – ir uztraucošs jautājums, kas izpelnījies daudz uzmanības.
Lielākā daļa apskatnieku drīzāk sliecas uzskatīt, ka pagaidām tas nenotikšot, jo vēl nav veikta visa nepieciešamā sagatavošanās. Viena no būtiskākajām sastāvdaļām, piemēram, ir pārvietojamo lauka hospitāļu klātbūtne.
Iebrukums pēc mēģinājuma izprovocēt ukraiņus, lai būtu iespējams starptautiski apsūdzēt ukraiņus par militāro eskalāciju, drīzāk varot notikt vasarā vai septembrī Krievijas armijas paredzēto mācību laikā.
Jebkurā gadījumā armijas koncentrēšana pie Ukrainas robežas no dažādiem Krievijas reģioniem ir sasniegusi lielākos apjomus, un tuvāko rīcību zina vien krievu ģenerāļi un viņu vadītājs Kremlī.
Vēl neatbildēts jautājums ir divu valstu ASV un Krievijas sacensība.
Zināmā mērā var teikt, ka kauliņi ir mesti – Džo Baidens nosaucis Putinu par slepkavu un solījis atbalstu Ukrainas prezidentam Volodimiram Zelenskim krievu agresijas gadījumā.
Vai Kremlis to būs ņēmis vērā – drīz redzēsim.
