Inese Vaidere: Ukrainā joprojām iet bojā cilvēki, tomēr netālu tiek būvēti ceļi un attīstīti uzņēmumi 10
Inese Vaidere, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ukrainas Neatkarības diena šogad ir īpaša ar to, ka aprit tieši 30 gadi kopš 1991. gada 24. augusta, kad toreizējā Ukrainas PSR Augstākā padome pieņēma Neatkarības deklarāciju, kas pēc tam tika apstiprināta referendumā.
Ukrainai bijis jāiztur daudz pārbaudījumu, taču tā aizvien liecina par attīstību pat kara skarto Austrumukrainas reģionu tuvumā.
Tur joprojām iet bojā cilvēki, tomēr netālu tiek būvēti ceļi, attīstīti uzņēmumi, cilvēki dzīvo un saimnieko, kopj vidi un turpina uzlabot pārvaldi.
Valsts attīstība ir lēna, joprojām daudzviet sastopama korupcija, taču savu kursu Ukraina nemaina. Es tiešām gribētu redzēt, cik ātra būtu attīstība jebkurai citai valstij, kuras vienā reģionā ilgstoši turpinātos kaimiņvalsts izraisīta karadarbība.
Karš Austrumukrainā ir nesis milzīgus zaudējumus – ap 4,5 tūkstošiem kareivju, ap 3,4 tūkstošiem civiliedzīvotāju dzīvību, vēl vairāk bijis ievainoto, sociāli un ekonomiski cietusi 5 miljonu cilvēku dzīve.
Valsts ekonomikai karš radījis zaudējumus aptuveni 20 miljardu (!) eiro apmērā.
Nācies būt daudzu pārmaiņu un notikumu lieciniecei, jo darbs Eiropas Parlamentā bieži bija un ir saistīts ar sekošanu procesiem Ukrainā.
Esmu bijusi Ukrainas vēlēšanu novērotāja, strādājusi dažādās delegācijās, tostarp EP Budžeta komitejas delegācijā, Ārlietu komitejas, kā arī ES un Ukrainas parlamentārās asociācijas komitejas delegācijā, informējusi Eiropu un pasauli arī par Ukrainas traģēdijām – golodomoru, represijām pret Krimas tatāru minoritāti.
Pirms 17 gadiem kļuvu par dalībnieci Oranžajā revolūcijā. Biju uzaicinātā novērotāja Ukrainas prezidenta vēlēšanās, kurās konstatējām, ka Viktora Janukoviča uzvara ir masveidīgu viltojumu rezultāts.
Pieprasījām atkārtotas vēlēšanas, un tajās uzvarēja Viktors Juščenko. Par aktīvo atbalstu man piešķīra goda nozīmi – Oranžās revolūcijas dalībniece. Vēlāk paveiktais novērtēts ar Ukrainas prezidenta ordeni “Par nopelniem”.
Eiropas Parlamentā biju to skaitā, kas pirmie iestājās par bezvīzu režīmu starp ES un Ukrainu.
Eiromaidana jeb Pašcieņas revolūcijas laikā no daudziem ukraiņu paziņām noskaidroju, ka iedzīvotāji nebūt naivi nedomā, ka līgumi ar ES pārvērtīs dzīvi vienā dienā.
Ielās izgājušie bija gatavi ilgam ceļam pretim sakārtotai, uz likuma varu balstītai, Eiropas demokrātiskām normām atbilstošai valstij. Un ukraiņi tomēr spēj iet šo ceļu ar visu grūtību nastu.
Ukraina kļuva par platformu arī jauniem Kremļa agresijas veidiem – hibrīdkaram un informatīvajam karam, izmantojot propagandu, informatīvos resursus un modernās tehnoloģijas.
Vēlāk kiberuzbrukumi notikuši vairākās pasaules valstīs, ieskaitot Vāciju un ASV.
Ukrainas valstiskuma trīsdesmitajā gadā Krievijas prezidents bija nolēmis tēlot vēsturnieku un “blogot” par Ukrainas vēsturi, demonstrējot apsēstību ar tās valstiskuma noliegšanu un apgalvojot, ka Ukrainu esot “izveidojusi” Padomju Savienība, ka rietumvalstis un Ukrainas politiskā elite īstenojot kādu “anti-Krievijas” projektu.
Putins klaji apšauba ukraiņu tautas tiesības īstenot no Maskavas neatkarīgu politiku. Kas cits tas ir, ja ne aktīvs un agresīvs imperiālisms?
Vakar, Ukrainas Neatkarības dienas priekšvakarā, Starptautiskās Krimas platformas atklāšanas samita laikā Kijevā vairāku pasaules demokrātisko valstu vadītāji parakstīja hartu okupētās pussalas atgūšanai.
Zīmīgi, ka tas notika dienā, kas ir Molotova–Ribentropa pakta gadadiena. Tā atgādina par to, ka nacisti kopā ar komunistiem sāka Otro pasaules karu – pēc tam, kad Ukrainā jau bija īstenota masu iznīcināšana teju holokausta apmēros – golodomors.
Šogad ir pagājuši trīspadsmit gadi, kopš mums, pieciem domubiedriem – Aleksandram Alvaro no Vācijas, Kristoferam Bīzlijam no Lielbritānijas, Mariannai Miko no Igaunijas, Zitai Gurmai no Ungārijas un man no Latvijas – Eiropas Parlamentā izdevās izstrādāt EP deklarāciju un – pats grūtākais – individuāli pārliecināt simtiem politiķu, savācot viņu parakstus, ka diena, kad tika noslēgts Molotova–Ribentropa pakts, ir oficiāli jānosaka par visas Eiropas staļinisma un nacisma upuru kopīgu piemiņas dienu.
Jau 21. gadsimtā arī Ukraina joprojām ir zemju pārdalīšanas upuris.
Bet šodien – novēlēsim Ukrainai nezaudēt tās pilsonisko garu, spēku, spītu un turpināt ceļu uz Eiropas Savienību, jo par to ir dārgi maksāts!
Lai Ukrainai izdodas attīstīties kā brīvai, demokrātiskai un pārtikušai Eiropas valstij!
