Pāvels Širovs: Ukrainai jānoturas! 0
Pāvels Širovs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Mariupole – ukraiņu vīrišķības un krievu kauna simbols. Simbols tautas noturībai, aizstāvot savas valsts brīvību un neatkarību, un simbols karam, kurā Krievija cenšas šo tautu un valsti iznīcināt. Vēl nesen reti kurš pat Eiropā zināja šīs Azovas jūras piekrastes pilsētas nosaukumu. Tagad to zina visur – no Eiropas līdz Jaunzēlandei. Astoņdesmit dienas Mariupole noturējās pret “otro spēcīgāko” pasaules armiju. Tā jau ir iekļuvusi vēsturē un paliks tur uz visiem laikiem – patīk tas kādam vai ne.
Krievijā daudziem, protams, nepatiks. Pareizāk sakot, gandrīz visiem. Uz katriem desmit žurnālistiem, publicistiem, ieskaitot šī raksta autoru, kas sociālajos tīklos un Eiropas medijos raksta pretkara tekstus, atradīsies desmitiem tūkstoši, kas uzskatīs – ja Putins tā teicis, tad tas ir pareizi. “Mēs saprotam, ka ukraiņi ir jānogalina,” Putinam un Šoigu raksta Kurskas apgabala Tjotkinas ciema iedzīvotāji. Ieskenētu šīs vēstules oriģinālu var viegli atrast internetā.
Varbūt tie nav visi ciema iedzīvotāji. Varbūt tikai viens, kas izlēmis tādā veidā izcelties varas priekšā kāda savtīga mērķa dēļ. Taču tādus pašus vārdus var dzirdēt (neticami, bet fakts) arī no Ukrainā kritušo krievu karavīru radiniekiem. “Mūsu ģimene ļoti atbalsta Vladimiru Putinu. Ja jau virspavēlnieks tā ir nolēmis, tad tā laikam ir pareizi,” skumjām acīm skatoties kameras objektīvā, televīzijas kanāla “Current Time” reportierim saka pie Hersonas bojāgājušā Jakova Ivanova māsa.
Sociologi brīdina, ka totalitārā valstī, par kādu kļuvusi Krievija, pilnībā uzticēties sabiedriskās domas aptauju rezultātiem nevajadzētu. Ļoti bieži cilvēki sakot nevis to, ko domā, bet to, ko, viņuprāt, vajag teikt, lai nenokļūtu cietumā. Tā ir taisnība tikai daļēji. “Viņi ir jukuši. Viņiem ar smadzenēm viss nav kārtībā,” tā man par saviem Kijivas radiniekiem izteicās viena samērā inteliģenta maskaviete. “Izārstēt smadzenes” ar raķetēm un bumbām – jā, tas ir mūsu, krievu, stilā.
Tas naids, kas kopš kara sākuma pārņēmis Krieviju, nav nejaušība. Šo naida vilni, tāpat kā pašu karu, ilgi un mērķtiecīgi gatavoja ar ikgadējiem 9. maija karnevāliem, “Georga lentītēm” uz skrejriteņiem, dāmu somiņām un suņu uzpurņiem. Ar uzrakstiem “Uz Berlīni!” un “Varam atkārtot!” uz ārzemēs ražoto (bet ne pašmāju) mašīnu sāniem. Ar grāmatām, kurās “krievu desantnieki” pārcēlās uz pagātni un uzvarēja japāņus pie Portarturas, ieņēma Konstantinopoli un tamlīdzīgi.
“Putins ir izdarījis likmi uz ilgstošu karu,” apgalvo politologs Staņislavs Belkovskis. Pats viņš ir pametis Krieviju un var ironizēt par šo tēmu. Taču ir diezgan daudz pazīmju, kas apstiprina šo pieņēmumu. Karš būs vērsts uz to, lai nogurdinātu un iznīcinātu ukraiņu armiju. Salauztu jebkādu pretestību. Likme vairs nav uz to, lai pārvērstu Ukrainu par Krievijas protektorātu pēc Baltkrievijas parauga. Likme ir uz pilnīgu Ukrainas valstiskuma iznīcināšanu. Ne uzreiz, bet pakāpeniski, noplēšot gabalu pēc gabala.
Klīst runas, ka notiek gatavošanās referendumam okupētajās Zaporižjes un Hersonas apgabalu teritorijās, lai pievienotu tās Krievijai. Nav izslēgts, ka tas tiek plānots vienlaikus ar vēlēšanām, kas 11. septembrī notiks vairākos Krievijas reģionos. Netieši to apstiprina tas, ka okupētajās teritorijās jau šobrīd tiek ieviesti norēķini rubļos, kā arī Krievijas pasu izsniegšana iedzīvotājiem apmaiņā pret Ukrainas pasēm. Ja neizdosies zem automātu stobriem piespiest vietējos iedzīvotājus balsot tā, kā vajag, tad balsotājus atvedīs no kaimiņos esošajiem Rostovas un Krasnodaras apgabaliem. Un tie brauks! Kāds par naudu, kāds – patiesi ticot, ka tā viņš palīdz savai valstij.
Jāsaprot, ka tieši tāpat būs, ja kaut kas līdzīgs notiks, piemēram, Narvā vai Daugavpilī. Arī tur brauks, atrodot attaisnojumu mācību grāmatās, kuras ātri pārrakstīs doktors Medinskis.
Bet par to, kas notiks, ja krieviem izdosies iznīcināt Ukrainu, vairs nav šaubu. Putins un viņa ģenerāļi ir pārliecināti, ka NATO nobīsies no kodolieročiem. Runa vairs nav tikai par Ukrainas, bet arī par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas neatkarību, kuras pat krievu liberāļi joprojām sauc par “Pribaltiku”. Lai tas nenotiktu, Krievijai ir jācieš pilnīga sakāve. Ukrainai ir jānoturas un jāuzvar!
