Juris Lorencs: Vācija cenšas kavēt palīdzības piegādi Ukrainai. Kāpēc? 47
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ir grāmatas, kurās ik pa brīdim der ieskatīties. Man viena no tādām ir mecenāta Viļa Vītola “Savējiem”. Var tikai apbrīnot, ar kādu tālredzību 2010. gadā izdotās grāmatas autors spējis ielūkoties nākotnē.
Lūk, neliels citāts no “Savējiem”: “Laiks paiet, nomirs cilvēki, kas piedzīvoja Otrā pasaules kara šausmas. Jaunajām vācu paaudzēm apniks, ka tām atgādina Vācijas pagātnes pārkāpumus. Viegli varētu atdzimt dažas negatīvās īpašības, kā pārākuma komplekss, uzkundzēšanās vēlme un politiska tuvredzība, neonacisms.
Vācijas vēsturē vairākos gadījumos redzams, ka vācu tautas lielās spējas un līdz ar to panākumus zinātnē, kultūrā un saimniecībā izniekojuši stulbi politiķi.
Jau kāds nesen iesācies process izraisa bažas. Tā ir Vācijas valdības izrīcība pret Baltijas valstīm – patiesībā pret visu pārējo Eiropu sakarā ar gāzes vada projektu Baltijas jūrā. Tā uzkrītoši izskatās pēc svarīga stratēģiska jautājuma neizpratnes un augstprātīgas nerēķināšanās ar citiem.”
Šie vārdi ir rakstīti 2010. gadā. Nākamā gada 8. novembrī Vācijas pilsētiņā Lubminā Baltijas jūras krastā Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs, Vācijas kanclere Angela Merkele un Francijas premjerministrs Fransuā Filons (šodien viņš saņem algu Krievijas kompānijā “Sibur”) atgrieza ventili, simboliski atklājot gāzes vadu “Nord Stream”.
Jau toreiz izskanēja brīdinājumi, ka šis gāzes vads pasliktinās drošības situāciju Centrālajā un Austrumeiropā.
Eksperti uzskata, ka tieši “Nord Stream” eksistence iedrošināja Krieviju 2014. gadā iebrukt Ukrainā, anektēt Krimu un sarīkot asinspirti Donbasā.
Neraugoties uz to, 2015. gada jūnijā tika parakstīts līgums par “Nord Stream 2” gāzes vada būvniecību. Tagad tas ir pabeigts, un pie Ukrainas robežām tiek savilkti Krievijas bruņotie spēki. Šajās dienās daudzas NATO valstis izteikušas savu atbalstu Ukrainai, turklāt ne tikai vārdos, bet ar bruņojuma piegādēm. Daudzas, izņemot Vāciju.
Tieši otrādi – tā cenšas kavēt palīdzības piegādi Ukrainai. Kāpēc? Vācijas amatpersonas, to skaitā ārlietu ministre Annalēna Bērboka, šo rīcību skaidro ar nevēlēšanos piegādāt ieročus konflikta zonās. Bet tie ir meli, jo Vācija pārdod ieročus Ēģiptei un Saūda Arābijai. Šīs valstis ir iesaistītas militārā konfliktā Jemenā, kur iet bojā mierīgie iedzīvotāji.
Bet esot vēl viens “attaisnojums” – Vāciju joprojām mokot sirdsapziņa par uzbrukumu Padomju Savienībai 1941. gadā.
Tā nu iznāk, ka Vāciju un Krieviju šodien vieno dīvainas upura un varmākas attiecības.
Krievija – tas esot upuris, kam uzbrukts. Tātad Vācija – varmāka. Bet vienlaikus Krievija ir Otrā pasaules kara uzvarētāja, kas pieveica un pazemoja Vāciju. Tad iznāk, ka arī Krievija ir varmāka?
Bet nav jābūt Freidam, lai atšķetinātu šo psihoanalītisko mistēriju. Jo Otrā pasaules kara pamatā bija 1939. gada 23. augustā noslēgtais Molotova–Ribentropa pakts. Tā oficiālais nosaukums – Neuzbrukšanas līgums starp Vāciju un PSRS.
Pakts saturēja slepenus papildprotokolus, kas paredzēja Polijas okupāciju un sadalīšanu, kā arī Besarābijas un Baltijas valstu okupāciju. 1. septembrī vācu armija iesoļoja Polijā. Tas arī bija sākums Otrajam pasaules karam.
Kuras valstis bija lielāki cietēji? Vēsturnieki joprojām strīdas un cenšas precizēt skaitļus. Kauju laukos un masu slepkavībās Vācijā gāja bojā ap 9% iedzīvotāju, Lietuvā – 13%, Krievijā – 13%, Latvijā – 14%, Polijā – 20%, Ukrainā – 20%, Baltkrievijā – 25%.
Patiesībā zaudējumi ir vēl lielāki, jo šajos skaitļos nav ierēķināti no bada un slimībām mirušie, uz austrumiem un rietumiem deportētie, vergu darbos aizvestie un bēgļi.
Neapstrīdams ir fakts, ka tieši Ukraina ir nesusi milzīgus, varbūt pat pašus lielākos upurus Hitlera un Staļina režīmu izraisītajā karā.
Vilis Vītols brīdina par nacisma atdzimšanu Vācijā. Totalitārisms sākas ar aizmiršanu. Krievijā nesen tika aizliegta organizācija “Memoriāls”, kas dokumentē padomju režīma noziegumus. Jo tā tikai traucē atdzimt staļinismam.
Savukārt Vācijas pašreizējā attieksme pret Ukrainu ir savdabīgs lakmusa tests, kas liecina – patiesībā arī šī valsts joprojām nav pārvarējusi savu nacistisko pagātni.
Iespējams, dažiem Vācijas politiķiem vairs nav vainas sajūtas par pagātnes notikumiem. Tā ir nepatīkama atziņa, ar ko nākas rēķināties.
Bet nav ļaunuma bez labuma. Viena mācība, ko esam sapratuši šajās dienās, – jebkādas runas par Eiropas Savienības bruņotajiem spēkiem, par kopīgo Eiropas armiju ir nepamatotas un bīstamas ilūzijas.
Tad uz ko varam paļauties? Pirmām kārtām uz NATO mugurkaulu – ASV, Kanādu, Lielbritāniju un Turciju. Uz Centrālās un Austrumeiropas valstīm, kas pašas reiz cietušas no Krievijas impērijas un Padomju Savienības. Uz Ukrainu.
Un visbeidzot mēs varam paļauties paši uz sevi. Kas attiecas uz Vācijas politiķiem – viņiem vēl ir visas iespējas laboties.
