Ukraina un Krievija. Simtgadu karš pēc vecā scenārija 0
Natalka Pozņaka-Homenko, Kijiva, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vērojot karu, ko Krievija sākusi Ukrainā un turpina jau astoņus gadus, grūti atbrīvoties no domas, ka tas viss kādreiz jau noticis. Ka viss jau norisinājies mūsu vēsturē pirms simts gadiem. Un šis karš turpinās jau ilgāk par simts gadiem.
Patiesībā daudz ilgāk. Visa Maskavas caristes un Ukrainas līdzāspastāvēšana (sevišķi pēc Perejaslavas līguma, ko Bogdans Hmeļņickis uzskatīja par divu suverēnu valstu militāro savienību, bet cars Aleksejs kā ieganstu ekspansijai un ukraiņu zemju sagrābšanai) bija ukraiņu cīņa par tiesībām būt brīviem un centieni atbrīvoties no “brālīgajiem apkampieniem”. Nedaudz reižu ukraiņi bija tuvu panākumam (pēc Maskavijas karaspēka sagrāves pie Konotopas vai Ivana Mazepas un zviedru savienības).
Tomēr uzpirkšana, intrigas, apmelošana un citi “hibrīdkara instrumenti”, ko Maskava aktīvi izmantoja jau tolaik, sadalot ukraiņus dažādās nometnēs un sanaidojot savā starpā, visus pūliņus sagrāva. Rezultātā 20. gadsimta sākumā “ukraiņu jautājums” Krievijas impērijas plašumos šķita atrisināts uz visiem laikiem.
“Brālīgā izkaušana”
Krievijas impērijas ideoloģijas pamatā bija Maskavas kā Trešās Romas koncepcija, kas radās 16. gadsimtā. Šī koncepcija pasludināja Maskavijas tautas mesiānismu pareizticīgo tradīciju saglabāšanas jautājumos un tās “tiesības” spriest citu vietā, kādiem tiem būt un ko darīt. Šajā koncepcijā ukraiņi kā tādi “nemaz nebija bijuši un arī nevar būt”, tie vienkārši ir “krievi, kas par to piemirsuši”, tauta, ko izveidojis “Austrijas ģenerālštābs”. Vai biedrs Ļeņins, kā nesen paziņoja Putins.
Jau toreiz krievzemieši izveidoja paralēlo realitāti, kas viņiem ir vienīgā pareizā. Realitāte, kurā viņu armija “nes mieru uz durkļiem”, bet visi, kas pretojas, ir noziedznieki un nodevēji.
“Šis pulks izveidojās kara pirmajās dienās. Tieši tolaik, kad pirmās čehu, serbu, Galīcijas krievu rotas kā īsti slāvi padevās gūstā saviem krievu brāļiem, – tieši tajā laikā “ukraiņi” asināja savus durkļus “brālīgai izkaušanai”, 1917. gadā reakcionārā avīze “Kijevļaņin” sašutusi rakstīja par Sečes strēlnieku leģionu (pirmā ukraiņu nacionālā kaujas vienība, ko Pirmā pasaules kara laikā izveidoja un iekļāva Austroungārijas impērijas (tās sastāvā bija Rietumukraina) armijā).
2022. gada 24. februārī Krievijas Federācijas karaspēks arī brauca uz Ukrainu “atbrīvot” to no mistiskajiem “banderiešiem” un gaidīja, ka viņus sagaidīs ar ziediem. Pirmajās rindās brauca omonieši, bruņojušies ar stekiem demonstrāciju izdzenāšanai.
Ukraina? Nelaist!
Tiklīdz Krievijas pašvaldība nedaudz sašūpojās, tā Ukraina sāka atdzimt kā Fēnikss no pelniem. Šie procesi sevišķi aktivizējās pēc 1917. gada februāra revolūcijas, kad Ukrainā izveidojās savs parlaments (Centrālā Rada), valdība (Ģenerālais sekretariāts), uz sabiedriskiem pamatiem sāka veidoties izglītojošās un kultūras sabiedrības, formējās armija.
Pēc divus gadsimtus ilgušās Krievijas ekspansijas ukraiņu mērķis sākumā bija autonomija, taču nepilna gada laikā radās izpratne, ka vienīgo iespēju pilnvērtīgi attīstīties nodrošina neatkarīga valsts. 1918. gada 22. janvārī Sofijas laukumā tika publiskots Centrālās Radas IV Universālis, kas Ukrainas Tautas republiku (UTR) pasludināja par “neatkarīgu, brīvu, suverēnu ukraiņu tautas valsti”.
Tobrīd Pēterburgā jau bija noticis boļševistiskais apvērsums un Ļeņins saprata, ka bez Ukrainas rūpniecības un lauksaimniecības resursiem Krievija neiztiks, tādēļ raidīja visus resursus Ukrainas noturēšanai. 4. (17.) decembrī Krievijas Tautas komisāru padome nosūtīja Centrālajai Radai Ļeņina un Trocka parakstītu ultimātu legalizēt Ukrainā boļševistiskās vienības.
Nesagaidījuši atbildi, boļševiki pieteica karu Centrālajai Radai. Vispirms sagrāba Harkivu un uzreiz tur pasludināja Ukrainas Sociālistiskās Padomju Republikas izveidošanu, lai tās vārdā varētu karot ar Centrālo Radu (vēlāk tādā pašā garā tika izveidota butaforiskā Doneckas-Krivoirihas Tautas republika). Tieši tāpat kā 2014. gadā iekarotajās Donbasa teritorijās pasludināja tā sauktās tautas republikas Doneckā un Luhanskā, bet pašlaik okupētajā zonā mēģina izveidot “Hersonas Tautas republiku”.
Ar tā laika notikumiem daudz līdzību. Rodas iespaids, ka simts gadu laikā Krievija nav mainījusies, ka joprojām izmantoto Ļeņina un Staļina principus, sevišķi attiecībās ar Ukrainu.
Terors un marodierisms
2022. gada aprīļa sākumā visa pasaule ar izbrīnu vēroja fotogrāfijas ar vienkāršiem cilvēkiem, kurus krievu okupanti bija nogalinājuši Bučā, Irpiņā, Hostomeļā. Ārvalstu masu medijos bija sastopami virsraksti “Bučas slaktiņš”, ko salīdzināja ar Bosnijas musulmaņu slepkavību Srebreņicā 1995. gadā.
Taču ir vēl viena spilgtāka paralēle: 1918. gada februārī, sagrābjot Kijivu, tādu pašu sarkano genocīdu sarīkoja boļševiku vienības Mihaila Muravjova vadībā. Pirms uzbrukuma, runādams ar savām vienībām Bahmačā, viņš teica: “Ļaujiet tikai nokļūt līdz Kijivai. Ja būs nepieciešams – Kijivā neatstāsim akmeni uz akmens. Iedzīvotājus nesaudzēt, viņi mūs nesaudzēja, pacieta gaidamaku (domāta ukraiņu armija. – ptr.) saimniekošanu… Nav ko baidīties no asiņu nolaišanas: kas nav ar mums, tas ir pret mums.”
Boļševiki ar prieku uzņēma šo rīkojumu, sarīkodami Kijivā īstu slaktiņu. Nošāva katru, kas šķita aizdomīgs. Nogalināja par višivanku (ar izšuvumiem rotāta blūze vai krekls), par ukraiņu valodu un pat par “mazkrieva ūsām”. Pati skaļākā bija Kijivas metropolīta nogalināšana. Gandrīz tika nogalināts viens no galvenajiem ukraiņu komunistiem Vladimirs Zatonskis – par ukraiņu apliecību. Pa pilsētu braukāja bruņumašīna ar uzrakstu: “Nāvi ukraiņiem!”
“Kijiva slīka asinīs. Bez nošaušanām visur līdzi Muravjovam nāca laupīšanas, marodierisma gars, viņš pievēra acis pret dzeršanu. Kijivā neredzēju nevienu nošauto, kam būtu palikušas drēbes. Bija zināmi gadījumi, ka buržujus nošāva mēteļa dēļ,” vēlāk liecināja revolucionāre Natālija Lisovska.
Tad, pēc dažādiem aprēķiniem, mēnesi ilgajā okupācijā tika nogalināti 1,2–2 tūkstoši kijiviešu, pārsvarā mierīgie iedzīvotāji. Pati pilsēta atradās drupās. Pirms tam tā tika apšaudīta ar lielgabaliem. Tika izšauts no 5–15 tūkstošiem šāviņu. Cieta gandrīz visas vēsturiskās ēkas un dievnami. To vidū Centrālās Radas vadītāja Mihaila Gruševska māja – pa to šāva speciāli.
Vai vērts brīnīties, ka viņu pēcnācēji ar baudu no tankiem apšauda dzīvojamos kvartālus un atstāj uzrakstus: “Kas jums atļāva skaisti dzīvot?”
“Viņu tur nav”
2014. gadā uz jautājumu, ko Krievijas karavīri dara Krimā un Donbasā, Krievijas prezidents atbildēja – “Viņu tur nav”. Kā izrādījās – viņš faktiski citēja Krievijas ārlietu tautas komisāra Georgija Čičerina atbildi uz UTR Direktorijas protesta notu par ukraiņu zemju sagrābšanu 1919. gada 4. janvārī.
Toreiz 1918. gada nogalē jaunā Ukrainas valsts pieredzēja sarežģītus laikus. 14. novembrī Ukrainas hetmanis Pavlo Skoropadskis parakstīja manifestu, kurā atzina Ukrainu par Viskrievijas Federācijas sastāvdaļu, ar to izprovocējot pret hetmani vērstu apvērsumu. Izmantojot varas maiņu (tāpat kā 2014. gadā – Cieņas revolūcija), Maskava sāka ekspansiju Ukrainas austrumos, uzbrūkot Slobožanščinā un Harkivā, kur inspirēja boļševistisku sacelšanos.
UTR Ārlietu direktorijas vadītājs Vladimirs Čehovskis vienu pēc otras sūtīja trīs notas Krievijas ārlietu komisāram G. Čičerinam, norādot, ka “Padomju Krievijas regulārās armijas 9. Kurskas divīzija, 4. Brjanskas divīzija, 17. strēlnieku divīzija nosūtītas uz Ukrainu… Jau sagrābti Valuiki, Kupjanska, Belgoroda, Novgoroda-Severska un citas pilsētas Ukrainas teritorijā”.
Uz to saņēma atbildi: “…Jūsu uzskaitītās Padomju Krievijas daļas nav nosūtītas uz Ukrainu un pat neatrodas tās robežas tuvumā. Kara darbība Ukrainas teritorijā tajā pašā laikā norisinās starp Direktorijas spēkiem un ukraiņu padomju valdības armiju. Starp Ukrainu un Padomju Krieviju šajā laikā nenorisinās nekādas sadursmes.”
Apmēram šajā pašā laikā Padomju Krievijas armijas pavēlnieks latvietis Jukums Vācietis ziņoja Ļeņinam: “Petļuras karaspēks karo pret mūsējiem, kas pārvietojas pa Ukrainu. Tas neapstrīdami parāda Petļuras naidīgo attieksmi pret Padomju Krieviju… Mūsu armija ieņēma daļu no Černihivas, Harkivas un Poltavas guberņām, kas Petļuram neapšaubāmi atklāj mūsu nolūku, tas ir, vēlēšanos tuvākajā laikā atjaunot strādnieku-zemnieku varu Ukrainā.”
Tas arī tika izdarīts. Jau 1919. gada janvārī Harkivā boļševiki atjaunoja Ukrainas Sociālistisko Padomju Republiku. Vienā no pirmajiem tās dekrētiem tika apstiprināts pārtikas atbalsts Krievijai.
“Eiropa klusēja”
1918. gadā Ukrainai tāpat kā Polijai radās iespēja atkarot neatkarību. 1920. gada augustā ukraiņu un poļu pulki sarūpēja “Vislas brīnumu”, apturot boļševikus Varšavas tuvumā, sagraujot viņu plānus par “vispasaules ugunsgrēku” un “zirgu padzirdināšanu Sēnā”. Dažus mēnešus pēc tam Polija, novēršoties no saviem sabiedrotajiem (Petļuras un UTR armijas) ar boļševikiem Rīgā parakstīja miera līgumu. Ukrainu sarunās pārstāvēja marionešu UPSR. Pazīstamais ukraiņu dzejnieks Aleksandrs Oless uzrakstīja dzejoli “Eiropa klusēja”.
Vēlāk bija golodomors, totāla ukraiņu inteliģences iznīcināšana, 1937. gada represijas, vēršanās pret disidentiem. Un paranoiska Krievijas cenšanās pēc PSRS sabrukuma par jebkuru cenu noturēt Ukrainu savu interešu orbītā, kas tāpat kā pirms simts gadiem beidzās ar tiešu bruņotu iebrukumu. Tagad viss atkarīgs, vai Eiropa klusēs.
